Kā viss sākās?

Latvijā senioru organizētā izglītošanās sākās pirms nedaudz vairāk kā desmit gadiem. Senioru universitātes iniciatīvas vadītāja Iveta Cīrule atceras pirmos soļus šajā virzienā: “Latvijā šis fenomens radās 2015. gadā Krāslavā. Kustības aizsācēja Tatjana Azamatova to nosauca ļoti pieticīgi – Senioru skoliņa. Šo pirmo impulsu, kas pārņemts no ārvalstu prakses, drīz vien papildināja citas vietējās iniciatīvas.”

Ikšķiles Senioru skolas dibinātāja, profesionāla karjeras konsultante Sanita Bertmane atgādina, ka līdz šim visas šīs skolas darbojās kā privāti projekti, ko virzīja personīga motivācija un personīgā saskarsme ar vecuma izaicinājumiem. “Senioru skolas, senioru akadēmijas vai senioru universitātes – tās visas ir privātas iniciatīvas. Arī manā gadījumā. Pirmkārt, es saskāros ar vecāku novecošanu. Redzēju, kā viņi piedzīvo brīdi, kad jādodas pensijā, un cik tas ir izaicinoši. Otrkārt, es šo jautājumu pētīju studiju laikā. Tas arī bija impulss dibināt šo skolu.”

Attēlā Sanita Bertmane

Valsts normatīvajā regulējumā šādas skolas neeksistē. Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis neslēpj, ka valsts līmenī šī tēma ilgstoši palika nepamanīta. “Patiesība ir tāda, ka Labklājības ministrija aptuveni līdz 2024. gadam senioru skolu kustībā nebija iesaistīta. Tā līdz šim bijusi privāta iniciatīva. Tām nav noteikta likumiska statusa, termins “senioru skola” likumdošanā neeksistē. Tās pašas sevi dēvē par senioru skolām, senioru universitātēm, senioru akadēmijām – tomēr nosaukumam nav izšķirošas nozīmes, jo galvenais ir saturs.”

Pagrieziena punkts

Situācija sāka mainīties, kad nevalstiskais sektors pats skaļi pieteica savu klātbūtni valsts institūcijās, izmantojot starptautiskajos projektos gūto pieredzi un zināšanas. Imants Lipskis atceras: “Pie mums uz ministriju atnāca senioru skolu pārstāvji, kuri izstāstīja, ka vairākas senioru skolas Latvijā apvienojušās Sabiedrības integrācijas fonda atbalstītā projektā, kura ietvaros pēta citu valstu pieredzi, ka viņiem ir labā prakse, ko mums parādīt un pastāstīt, bet nav valsts atbalsta.”

Pārliecinošais un skaidrais senioru skolu pārstāvju redzējums mudināja Labklājības ministriju meklēt iekšējās finanšu rezerves. Ministrija atrada iespēju pārdalīt Eiropas Savienības fondu projektos neizmantotos līdzekļus un pieņēma lēmumu par valsts mēroga pilotprojekta sākšanu. Tam tika novirzīts gandrīz miljons eiro, sākotnēji plānojot divu gadu garumā atbalstīt 25 senioru skolas. Kad konkurss tika izsludināts, izrādījās, ka senioru vēlme un pieprasījums pēc šīm mācībām ir trīs reizes lielāks par pieejamo finansējumu – tika iesniegti 77 projektu pieteikumi, kas lika valstij meklēt papildu resursus, lai pilotprojektā iesaistītu vairāk skolu nekā sākotnēji plānots.

Imants Lipskis uzsver, ka šāda pilotprojekta galvenais uzdevums būs pārbaudīt senioru skolu modeli praksē, savukārt ilgtermiņā ieguvums varētu būt jau iespēja atbalstu senioru skolām iestrādāt normatīvajos aktos kā stabilu atbalstu senioru izglītošanai. “Pilotprojekts beidzot iedod rīkus tiem, kas līdz šim mūžizglītībā bija atstāti novārtā. Nav noslēpums, ka Latvijā ir daudz projektu ar Eiropas naudu, lai cilvēki mācītos, bet par senioriem kaut kā visi bija piemirsuši. Līdz ar to kopīgiem spēkiem ir jāiekustina atbalsts arī senioru mūžizglītībai.”

Ko rāda citu valstu pieredze?

Latvijas lēmums veidot organizētu un valstiski atbalstītu senioru izglītības sistēmu balstās uz Eiropas valstu ilggadējo praksi, ko pētījusi Latvijas Trešās paaudzes universitāšu asociācija. Dažādās valstīs šie modeļi atšķiras, taču visur tie ir pierādījuši savu efektivitāti.

Iveta Cīrule stāsta, ka Senioru universitāte jeb Trešās paaudzes universitāte pirmo reizi radās Francijā, 1973. gadā. “Toreiz sabiedrībā – dažādu iemeslu, tai skaitā stereotipu dēļ – vispār nebija iedomājams, ka cilvēki, kuri ir vai nu tuvu pensijai, vai vecumā 55+, atgrieztos skolas solā un kaut ko mācītos. Tas bija tāds fenomens, varētu teikt – sociālā inovācija – Tulūzas Universitātē. Tiem, kuri gribēja atgriezties skolas solā, šī iespēja tika dota kursu veidā.” Eksperte paskaidro, ka jēdziens “Trešās paaudzes universitāte” nozīmē  – cilvēki, kuri atrodas trešajā dzīves posmā un mācās. Vārds “universitāte” liecina, ka šī kustība Francijas ietekmē aizsākās augstskolās. Vēlāk izveidojies vieglāks modelis, ko sauc par “angļu modeli”, – ikviens var dibināt senioru skolu jeb senioru universitāti, tai nav obligāti jābūt augstskolai.

Attēlā Iveta Cīrule

Lietuvā šo fenomenu pazīst jau 30 gadu. “Tur tiešām pie augstskolām ir izveidotas senioru universitātes un viss notiek, kā augstskolā pieņemts – ir Mākslas fakultāte, Tehniskā fakultāte, Valodu fakultāte. Viņi to paceļ augstākā līmenī,” saka Iveta Cīrule. Kā lielisku piemēru viņa min arī Portugāli un tās nacionālo tīklu RUTIS. “Viņiem ir valstiski iedots mandāts, ka viņi pieskata un attīsta šo kustību valsts līmenī.” Pētījumi apliecina, ka organizēta senioru izglītība un socializēšanās tiešā veidā uzlabo veselību, samazina medikamentu patēriņu un attālina nepieciešamību pēc dārgās sociālās aprūpes jeb pansionātiem.

Mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā šī kustība ir tālu priekšā Latvijai. Lietuvā senioru universitātes pie augstskolām veiksmīgi darbojas jau 30 gadu, savukārt Igaunijā pastāv valsts atbalstīts un Tartu Universitātes pārraudzīts tīkls, kas aptver visu valsti.

Nākotnes vīzija

Ņemot vērā, ka pašlaik mēs atrodamies pilotprojekta iesākumā, precīzi prognozēt, kā tas izvērtīsies nākotnē, nav iespējams. Tomēr Imants Lipskis atklāj savu vīziju: “Mēs gribētu, lai šajā projektā iesaistās arī citas institūcijas, piemēram, pašvaldības, jo katrs seniors ir kādas pašvaldības iedzīvotājs. Daudzas jau atbalsta šo kustību, un mēs par to sakām paldies. Šā gada sākumā ministrs parakstīja vēstuli katrai pašvaldībai, lai tās savu iespēju robežās sniedz šo atbalstu, piemēram, telpas skolās vai citās pašvaldības ēkās, kur var mācīties seniori.”

Viņš uzskata, ka savu artavu varētu dot arī Izglītības un zinātnes ministrija, jo senioru skolu kustība ir daļa no mūžizglītības. “Latvijā ir kursi bezdarbniekiem, kursi strādājošiem, kursi jauniešiem, bet arī uz senioriem jāpaskatās plašāk. Izglītības ministrija varētu piesaistīt Latvijas augstskolas un universitātes, kā to dara Igaunijā, Polijā vai citās valstīs. Tas modelis Latvijā vēl pagaidām tā nestrādā. Tā ir nākotne, kuru mēs gribētu redzēt, – ka arī Latvijas universitātes piedalās. Nākotnē būtu labi, ja senioru skolām finansējums nāktu gan no Labklājības ministrijas programmas, gan Izglītības un zinātnes ministrija atbalstītu iespēju apgūt mācības Latvijas augstskolās un universitātēs, bet pašvaldības nodrošinātu telpas un sniegtu organizatorisko atbalstu. Tā būtu brīnišķīga kombinācija, kur visi iegulda savu artavu mūsu senioru labā. Tāda ir mūsu nākotnes vīzija.”

Attēlā Imants Lipskis, foto: Labklājības ministrija

Publikācija sagatavota ar Labklājības ministrijas ESF+ projekta “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” finansiālu atbalstu sabiedrības informēšanai par senioru skolām.