Ineses ceļš sācies Ludzas pusē, Kūkoju ģimenē. Dziedāšana viņas dzīvē ienāca tik dabiski, ka grūti pat pateikt – kad tieši. Jau bērnībā viņa dziedāja visur – uz siena kaudzes šķūnī, pagalmā, ar māsīcu, iedomājoties sevi uz lielās skatuves. Rīgas internātskolā ar mūzikas novirzienu ielikti pirmie nopietnie mūzikas pamati. Vēlāk – Salaspils vidusskola, tad Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola, Vokālā nodaļa, kuru viņa absolvēja ar izcilību. Tur Inese apguva ne tikai vokālo tehniku, bet arī aktiermeistarību, kustību, skatuves kultūru – prasmes, kas vēlāk palīdzēja gan koncertos, gan pasākumu vadīšanā. Vēlāk, 2011. gadā, Inese absolvēja arī Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmiju, un diplomeksāmens Lēdmanes baznīcā ar Tāļa Salas atbalstu kļuva par īpašu notikumu.
Jaunībā Inese dziedāja Radio korī un «Ave Sol» – solo partijas, piedalījās koncertos ārzemēs, izbraukāja daudzas valstis. Arī šobrīd dzied apvienotajā korī «Upe», ko vada Aira Birziņa, un gatavojas doties uz XVI Latviešu dziesmu un deju svētkiem Amerikā.
Lēdmane – mājas un aicinājums
Paralēli profesionālajai dziedāšanai dzīve Inesei dāvāja vēl kādu lielu un nozīmīgu piepildījumu – ģimeni. Imanta ienākšana viņas dzīvē notika jauniešu vakaros Salaspilī, kur draugi atveda draugus, kur sarunas pārauga dejās, bet dejas – kopējās domās un plānos. Pēc studijām un pirmajiem darba gadiem Salaspilī viņu ceļi atveda uz Lēdmani – Imants sāka strādāt kolhozā, bet Inese arvien dziļāk iesakņojās kultūras dzīvē. Tieši šeit izveidojās viņu mājas un īstā piederības sajūta.
1989. gada augustā pasaulē nāca dēls Ernests. «Vairākas dienas dēls bija inkubatorā, un, kad man beidzot viņu atnesa – tādu mazu, mazu –, viņš pasmaidīja, un es sapratu: viss, es esmu mamma. Tajā brīdī izzuda bailes un šaubas, palika tikai sajūta, ka no šīs dienas mana dzīve vairs nepieder tikai man,» smaidot saka Inese. Šodien viņas sirdī īpašu vietu ieņem arī mazdēliņš Krišjānis, kurš ģimenē ienes dzīvesprieku un vēl vienu apliecinājumu tam, ka dzīves dārzs turpina ziedēt.
Lēdmanes Tautas namā Inese sāka strādāt 1994. gada 15. augustā. Sākums bija vienkāršs – toreizējais priekšsēdētājs Andris Eglītis sameklēja un uzrunāja «to dziedātāju, kas dzīvo Lēdmanē». Inese piekrita, un klāt pirmais izaicinājums – organizēt kapusvētkus, ir divas nedēļas laika. Neziņa. Dzimst pirmais ansamblis, lai varētu organizēt muzikālus priekšnesumus. Tas ir aizsākums viņas sieviešu vokālajam ansamblim. Inese atminas, ka toreiz Tautas nams atradās vecajā Lobes kroga ēkā – bez ērtībām. Inese pati kurināja krāsnis, mazgāja grīdas, rakstīja scenārijus naktīs. Darbs notika arī mājās, jo atsevišķa kabineta nebija.
Balsis, kas savieno cilvēkus
Sieviešu vokālais ansamblis vēlāk ieguva nosaukumu «Stari». «Stari» Inesei ir kā gaismas stari, kas izlaužas cauri ikdienas rūpēm, šaubām un nogurumam. Katra dalībniece ir kā stars – ar savu raksturu, balsi un temperamentu, bet kopā viņas veido vienotu, siltu gaismu. Ar «Stariem» piedzīvoti gan konkursi, gan koncerti, gan vilšanās un triumfi. Tieši ar šo kolektīvu Inese īpaši izjūt dziedāšanas spēku – to brīdi, kad vairākas balsis saplūst vienā elpā un skanējumā. «Stari» viņai nozīmē ne tikai mūziku, bet arī uzticēšanos, draudzību un kopēju izaugsmi. 2008. gadā kolektīvs piedalījās arī savos pirmajos Dziesmu svētkos, un gājienā radās sauciens: «Stari staro jums!»
Runājot par dziedāšanu, Inese atklāj, ka viņai piemīt spēja iekšēji sadzirdēt otro balsi, vēl pirms tā izskanējusi. Tikai vēlāk viņa apzinājās, ka tā nav pašsaprotama prasme, bet gan īpaša muzikāla dāvana. Šī spēja viņai būtiski palīdz darbā ar ansambli – veidot daudzbalsību, sadzirdēt saskaņu un iedrošināt citus droši iejusties savā balsī.
Ineses darba laikā līdzās «Stariem» Lēdmanē izveidots arī sieviešu koris «Lēdmane», pēc vairāku gadu desmitu pārtraukuma atjaunots amatierteātris, kurā spēlē arī viņa pati, darbību turpinājis senioru deju kolektīvs «Lēdmane», darbojas aktīvais pensionāru klubiņš «Mārtiņrozes» un dāmu deju kopa «Dīva». Mainījušās paaudzes un tehnoloģijas – datori, programmas, ekrāni –, taču galvenais palicis nemainīgs: cilvēks un vēlme satikties. Šai vēlmei vajadzēja arī piemērotu telpu, un tā soli pa solim tapa jaunais Lēdmanes Tautas nams. Ideju rosināja uzņēmējs Tālis Sala, aicinot Inesi un bibliotēkas vadītāju Venerandu rakstīt projektus, lai vecās pienotavas vietā blakus baznīcai rastos sakārtota kultūras vide. No pirmajiem «Zied zeme» projektiem 2010. gadā līdz pašvaldības ieguldījumam ēkas pabeigšanā – virtuvei, labierīcībām, kabinetiem un otrā stāva zālei – tas bija kopējs, neatlaidīgs darbs. 2017. gada 16. novembrī nams tika atklāts, un darboties gaišā, sakārtotā vidē nozīmē ne tikai ērtības, bet arī pārliecību, ka kultūra Lēdmanē ir vajadzīga.
Jautāta par apbalvojumiem, kas saņemti, Inese min vairākus pašvaldības Atzinības rakstus un Pateicības par ilggadēju, radošu un nozīmīgu ieguldījumu kultūras dzīves attīstībā. Viņas darbs vairākkārt ticis novērtēts gan Lielvārdes novada, gan vēlāk Ogres novada līmenī kolektīvu skatēs un konkursos, kur augsti vērtēts gan ansambļa «Stari» sniegums, gan viņas kā vadītājas profesionalitāte. Pirms tam, vēl Ogres rajona laikā, Inesei piešķirta balva «Sudraba aka» par ieguldījumu kultūrā. Tomēr Inese atzīst – vislielākais apbalvojums ir mirdzums un prieks cilvēku acīs pēc pasākuma un sajūta, ka viņas darbs kādam ir vajadzīgs.
Par dokumentālo filmu ciklu par Lēdmanes novada cilvēkiem, kas tapis laikā no 2016. līdz 2018. gadam, Inesei piešķirts tituls «Gada cilvēks». Šajās filmās intervēti novadnieki, kuru dzīve un darbs saistīti ar Lēdmani: Pauls Butkēvičs, Imants Resnis, Ilze Baņģere (Kārkliņa), Romualds Zarembo, Tālis Sala, Tilaku ģimene, Dzintars Laganovskis, Gunita Barščauska, Jānis Ziņģītis, Aivars Neško, Linda Neško, Jānis Rudzītis un citi. Katrs no šiem stāstiem kļuvis par dzīvu liecību laikam un vietai – par saknēm, izvēlēm, darbu un piederības sajūtu. Ideja radusies Latvijas simtgades projektu laikā – vēlme radīt ko paliekošu, lai cilvēku atmiņas, pieredze un vērtības nepazūd līdz ar paaudzēm. Inese pati intervēja, klausījās, atlasīja materiālu, vakaros stundām ilgi montēja, strādājot ar šo projektu brīvprātīgi. Šīs filmas kļuvušas par nozīmīgu Lēdmanes kultūras mantojuma daļu – cilvēku portretiem, kuros atspoguļojas vesela laikmeta noskaņa un kas paliks nākamajām paaudzēm kā vērtīga atmiņu krātuve.
Atbalsts, kas iededz
Ineses darba laikā mainījušies četri pagasta pārvaldes vadītāji, šobrīd viņa strādā jau piektā, Dzintara Laganovska, komandā. «Par novērtējumu… par to nevaru sūdzēties,» viņa saka un atklāj, ka viņai daudz nozīmē priekšnieka pateikts paldies. «Īpašs paldies Dzintaram par uzticēšanos un brīvību. Radošam cilvēkam ir jājūt brīvība,» viņa uzsver. «Ja tevi visu laiku kontrolē, skaita katru centu, tas nogalina radošumu. Par laimi, manā gadījumā tā nav bijis.»
Kopumā pēdējos gados atgriezeniskā saite no cilvēkiem kļuvusi īpaši jūtama. «Lēdmanē tiešām ir interesanti pasākumi,» – šādi vārdi dod motivāciju darboties tālāk. Jā, bijuši periodi, kad gribējies pamest darbu. Izdegšana. Ideju trūkums. Sevis šaustīšana. Šaubas – vai vēl ir ko dot? Taču tieši lēdmanieši šādos brīžos bijuši tie, kuri iedeguši liesmu no jauna, sakot spēcinošo: «Tu esi savā vietā.»
Trīsdesmit divu darba gadu laikā kultūras namā mainījušās paaudzes, paradumi un intereses, bet kultūras darba būtība palikusi nemainīga – laukos jāprot gandrīz viss. Kultūras darbinieks vienlaikus ir dekorators, gaismotājs, skaņu režisors, pasākumu vadītājs, projektu rakstītājs, reklāmas veidotājs un menedžeris. Nereti tas ir viena cilvēka darbs, taču Inesei ikdienā liels atbalsts ir Tautas nama apkopēja Ilze Gribule – radoša, uzņēmīga, ar labām organizatores dotībām. Ilze ne tikai rūpējas par kārtību, bet arī palīdz dekorēt telpas, piedāvā idejas un reiz pat vadījusi pasākumu Ineses vietā, kad balss bija pazudusi. Ilggadēja un cieša sadarbība izveidojusies arī ar bibliotēkas vadītāju Venerandu Trumekalni. Gadu gaitā tapuši daudzi kopīgi veidoti pasākumi, un abas spēj viena otru aizvietot darbā. Tā ir ne tikai profesionāla sadarbība, bet arī sirsnīgs, cilvēcīgs atbalsts ikdienā.
Lēdmanes Tautas nams Ineses vadībā ir daudz vairāk nekā kultūras iestāde – tas ir īsts satikšanās punkts, kur krustojas cilvēki, idejas un iniciatīvas. Laukos kultūras dzīve nav iedomājama bez vietējo cilvēku pleca un uzticēšanās. Inese ar pateicību uzsver, ka atbalsts nekad nav atteikts – vienmēr līdzās bijusi Daila Vanaga ar konditorejas gardumiem, Mudīte un Saulvedis Andersoni, kafejnīcas «Pīlādzītis» saimnieki Agita un Guntis Fišeri, Maira un Tālis Salas, izklaides parks «AB parks» – Mārtiņš Brezauckis, organizācija «Zilais krusts», biedrības «Aktīvās atpūtas centrs jauniešiem» vadītājs Normunds Raubiška, Māris Mežals ar savu laivu nomu, un, protams, ir veiksmīga sadarbība ar pagasta pārvaldi, pamatskolu un blakus esošās baznīcas draudzi. Kāds palīdz ar gardumiem pasākumiem, kāds ar balvām, kāds ar praktisku dalību, atbalstu vai ideju. Bet aiz šīs kopības vienmēr ir cilvēks, kurš spēj iedegt dzirksti, noturēt pavedienus un savienot dažādos raksturus vienā veselumā. Tā ir Inese. Ar savu atvērtību, pateicību un spēju ieraudzīt katrā cilvēkā labo viņa rada vidi, kur gribas iesaistīties. Tieši viņas personība – silta, radoša, draudzīga un neatlaidīga – ir tas magnēts, kas cilvēkus saved kopā un liek Lēdmanes Tautas namam dzīvot.
No klausītājas par komponisti
Inesei ir vēl kāda spēcīga radoša izpausme – viņa raksta dziesmas. Kādu laiku šī nodarbe bija aizmirsta, līdz kādu vakaru Lēdmanē viesojās Kornēlija Apškrūma ar dziedošām dāmām. Skatoties, kā dzeja savienojas ar melodiju un kā vārds uz skatuves atdzīvojas dziesmā, Inesei pēkšņi iešāvās prātā doma: «Bet kāpēc es neturpinu radīt dziesmas?» Tas bija mirklis, kad viņa no klausītājas atkal kļuva par radītāju. Tieši šī tikšanās iededza drosmi atkal pašai sākt komponēt un ļaut savām sajūtām pārtapt melodijās.
Ineses repertuārā ir gan pašas komponētas melodijas, gan dziesmas ar dažādu autoru tekstiem. Dziesmu sacerēšana Inesei nekad nav bijusi mērķtiecīgi plānots projekts – tā vienkārši notiek. Kā viņa pati saka, dziesma atnāk tad, kad iekšā ir sajūta. Reizēm tā piedzimst no viena teikuma, reizēm no noskaņas, kas neatlaiž. Melodijas viņai skan galvā, un tikai pēc tam tās tiek pierakstītas vai izdziedātas kopā ar mūziķiem. No viņas radītajām dziesmām par vienu no populārākajām kļuvusi «Ziedu reibums» (Ineses Toras vārdi) – dziesma, ko kāda klausītāja nosaukusi par himnu mīlestībai. Tā skanējusi ne tikai koncertos un svētkos, bet arī radio ēterā, un tieši šī atgriezeniskā saite – kad nepazīstami cilvēki piezvana vai uzraksta, ka dziesma aizkustinājusi – Inesei ir vislielākais novērtējums. Katram klausītājam gan ir sava mīļākā dziesma – vienam «Skolas valsis», citam «Mežā», vēl citam kāda no liriskajām balādēm. Un tas, viņasprāt, ir skaistākais apliecinājums tam, ka dziesma sāk dzīvot savu dzīvi.
Ineses radošajā biogrāfijā īpašu vietu ieņem 14 dziesmu albums «Nāc man līdz», kas tapis ciešā sadarbībā ar dzejnieci Inesi Toru un pievienots viņas dzejas grāmatai «Aicinājums». Tas nav vienkārši mūzikas disks – tas ir literatūras un melodijas satikšanās punkts, kur vārds pārtop skaņā. Visām dziesmām melodiju radījusi pati Inese, savukārt tekstu autore ir dzejniece.
Kamēr sirds dzied
Neraugoties uz gadiem un paveikto, Inese sevī nav pazaudējusi sapņotāju – viņas domas arvien sniedzas tālāk par jau sasniegto. Viņa gribētu izdot savu dziesmu albumu – tādu, kur katra kompozīcija ir izlolota līdz galam un skan tieši tā, kā viņa to jūt sirdī. Viņas iecere ir arī izdot nošu grāmatu vokālajiem ansambļiem, lai viņas radītās dziesmas turpinātu dzīvot citos kolektīvos, citās balsīs. Un, protams, skatuve – tā joprojām vilina. Sapnis par lielu koncertu kopā ar populāriem māksliniekiem, par dziedāšanu plašākai auditorijai nav zudis. «Kamēr varu dziedāt, tikmēr gribu būt uz skatuves,» viņa saka, jo tieši tur viņa atdod un vienlaikus saņem visvairāk – enerģiju, aplausus, dzīvu satikšanos ar cilvēkiem. Šobrīd Inese uz skatuves kāpj ar kolektīviem «Inilla», «Kaleido» un duetā ar Kasparu Krastiņu.
Būtiskākais šajā stāstā nav jubilejas skaitlis vai apbalvojumi, bet gan tas, ka Inese nav aizgājusi brīžos, kad pietrūcis spēka, kad izsīkušas idejas un trūkusi motivācija. Kultūras dzīve laukos neuzplaukst tikai no budžeta līknēm vai krāšņām afišām – tā dzīvo, pateicoties cilvēkiem ar sirdi. Cilvēkiem, kuri, pat šauboties, turpina radīt un noticēt. Inese ir viena no viņiem. Un, kamēr viņa dzied, raksta, aicina kopā un iededz citos dzirksti, Lēdmanes kultūras gaisma turpina starot.
