Edīte norāda, ka gandarījums ir visiem tradicionālo jostu audējiem par to, ka beidzot jostu darināšana bez stellēm ir atzīta par vienu no nacionālajām vērtībām. Viņa priecīga, ka nu “katrs, kurš to praktizē, varēs teikt - lūk, es daru ko vērtīgu!” Mūsdienās josta ir ne tikai tautas tērpu nozīmīga daļa, tās pielietojumi ir kļuvuši plašāki.
Īpašu pateicību Edīte velta savai un daudzu citu iemīļotajai meistarei Lilijai Balgalvei-Treimanei, kas gadu gadiem auž jostas pati un māca citus, tā rūpējoties, lai šis senais aušanas veids neizzūd. “Viņa arī katru reizi mums atgādināja, ka jostu darināšanai ir jābūt iekšā šajā nemateriālajā kultūras mantojuma sarakstā. Lai šo atzītu kā vērtību, bija svarīgs šis kopienas faktors, ka ir kādi, kas darina un solās arī turpmāk darina. Mēs apzinājām vēl apkārt, kas darina un startējām projektā, esam priecīgi, ka ar veiksmīgu iznākumu, jo darināšana tad arī ir mūsu šī vērtība,” stāsta Edīte. Caur šo iekļūšanu vērtību sarakstā kopa cer arī pievērst lielāku uzmanību sev oficiālām iestādēm – gan Kultūru kapitāla fondam, gan pašvaldībām, kurš ir šādas kopienas. Lielvārdu jostu audēju kopa tika dibināta 2016. gadā. Tā izveidojusies palēnām no īpašo pasākumu "Satiec savu meistaru" (notiek Latvijā kopš 2012. gada marta beigām) augošā interesentu pulciņa, kas nav gribējis izklīst. Edīte ir priecīga par katru, kas vēlas iepazīties ar jostu aušanu un to pats arī izmēģināt praktiski. Reizi mēnesī kopā pulcējas interesenti, lai padziļināti mācītos jostu darināšanu senajā stilā un apgūtu arī citus aušanas noslēpumus.
Foto no Lielvārdes tautastērpu centra JOSTA Facebook arhīva
“Mēs nerunājam tikai par Lielvārdes jostām, bet par visām tradicionālajām latviešu jostām. Mēs šodien dzīvojam laikmetā, kad ļoti daudz ko pārņem mehānismi, bet mēs aizstāvam šo arhaisko, seno metodi, kas dod iespēju lielākam pulkam ar to nodarboties. Pamēģināt var katrs, pat nekļūstot par amatnieku. Mums ir audēji, kas auž pat Jaunzēlandē, Amerikā, Austrijā un Zviedrijā. Viņi ir mācījušies vai nu pie manis vai Lilijas Treimanes. Mūsu darbs turpinās,” priecīgi stāsta Edīte, piebilstot, ka pati ir aculieciniece tādiem brīnumainiem gadījumiem, kad cilvēki, kas pirms tam nekad nav pat mēģinājuši ko tādu darīt, spēj vairākās nodarbībās uzaust Lielvārdes jostu bez stellēm.
Kur pati Edīte satikusi savu meistaru? “Esmu daudzreiz savu stāstu stāstījusi, ka es patiesībā vispirms satiku jostu. Es biju rokdarbniece, bet nekad nebiju uzaudusi nevienu jostu. Tad man jautāja, vai es protu aust Lielvārdes jostu. Teicu, ka nekad neesmu to darījusi, bet devos uz muzeju un sāku pētīt, kā arī satiku domubiedrus. Man pastāstīja, ka Latvijā ir tāda Lilija Balgalve-Treimane, kas mācot šajā senajā stilā. Pēc kāda laika es nejauši viņu arī satiku. Man vienmēr ir paveicies dzīvē ar meistariem, bet tikšanaš ar Liliju mani īpaši pārsteidza. Satiku viņu, ieminējos, ka man interesē jostu aušana senajā stilā un viņa teica – “tiekamies, te ir mans numurs, vieta tāda un tāda”. Atvērtība bija fantastiska! Un apbrīnojams ir tas veids, kā viņa spēj nodot šo tradīciju, viņa tik daudziem Latvijā ir mācījusi to darīt. Viņai bija 90 gadi, bet turpināja braukt uz dažādām studijām, lai dalītos tajā, ko viņa prot. Tā es satiku savu meistaru. Viņa maniaizrāva ar savu aizrautību, kā mīl latviešu rokdarbu tradīcijas un kā viņa tajā saskata īpašo skaistumu,” dalās Edīte.
Foto no Lielvārdes tautastērpu centra JOSTA Facebook arhīva
Viņa sola, ka jau drīzumā katrs varēs iegūt plašāku informāciju Lielvārdes tautas tērpu centra mājaslapā, kur būs izveidoti tikšanaš saraksti, plānoto nodarbību norises laiki. Jau šobrīd pieejamas ir video apmāčibas, kuras Edīti pamudinājuši izveidot audzēkņi. Tajās katrs var gūt priekšstatu, kā patstāvīgi sākt šo seno jostu aušanas paņēmienu. Šobrīd pieejams resurss ir šeit.
Nākamā pieteikumu iesniegšana Nacionālajam NKM sarakstam tiks izsludināta 2025. gada janvārī un to sagatavošanai būs pusgads laika.
