Kā mēdz teikt, ar varu mīļš nekļūsi, un, ja Lieldienas nebūtu cilvēkiem tuvas, tās sen jau būtu zudušas. Taču tās dzīvo mūsu tradīcijās, mūsu ģimenēs un mūsu ikgadējā priekā par pavasara atnākšanu. Joprojām krāsojam olas, kopā ar bērniem meklējam, kur Lieldienu zaķis tās noslēpis, sitamies ar olām un vairāk vai mazāk atklāti lepojamies ar pašu darinātajām skaistākajām olām. Ne velti arī mūsu novadā šogad tiek rīkots olu smukumkonkurss – tā ir vēl viena iespēja dalīties radošumā un svētku priekā.
Un vēl kas – Lieldienas ir īstas brīvdomātājas. Tās nepakļaujas stingriem likuma datumiem, bet seko dabas ritmam, atgādinot, ka ne visu dzīvē iespējams ierobežot vai ielikt rāmjos. Tieši tāpēc tās ir tik īpašas – brīvas, dzīvas un katru gadu mazliet citādas.
Oliņsvētki un to vieta likumā
Likums «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām» nosaka, ka Lielā Piektdiena, Pirmās Lieldienas un otrā Lieldienu diena ir svētku dienas, līdz ar to – oficiālas brīvdienas. Šos svētkus Latvijā svinam datumos, kas atbilst Rietumu kristīgajai tradīcijai, lai gan normatīvajos aktos nav precizēts, pēc kādiem tieši principiem šie datumi nosakāmi. Lieldienu datumi balstās tradīcijā un ir cieši saistīti ar kalendāra un dabas cikliem.
Lēmumu par Lielo Piektdienu un Pirmajām Lieldienām kā svētku dienām pieņēma Latvijas Republikas Augstākā padome 1990. gadā, bet kopš 1997. gada arī otrā Lieldienu diena ir iekļauta svētku dienu sarakstā.
Lieldienu datuma noteikšanā galvenais orientieris ir astronomiskais pavasaris. Svētkus svin svētdienā pēc pavasara pirmā pilnmēness, tāpēc tie katru gadu iekrīt citā datumā. Rietumu kristieši Lieldienas atzīmē laikā no 22. marta līdz 25. aprīlim, savukārt Austrumu kristieši – no 4. aprīļa līdz 8. maijam. Reizēm abu tradīciju Lieldienu datumi sakrīt un šie svētki tiek svinēti vienlaikus.
Tolaik, kad deputāti valsts mērogā sprieda par šiem svētkiem, publicists Dainis Īvāns skaidroja, ka Lieldienu piesaiste pirmajam pilnmēnesim pēc pavasara saulgriežiem nav kristīgās tradīcijas uzspiešana, bet gan cieša saikne ar dabas ritmiem, kas cilvēkus vadījuši jau izsenis. Diskusijas par to, cik dienas Lieldienu svinēšanai būtu jāvelta, aizsākās jau 1989. gadā Latvijas PSR Augstākajā Padomē. Toreiz tika apsvērta ideja arī par Zaļās ceturtdienas noteikšanu kā svētku dienu, taču šo ieceri vairākums neatbalstīja. Tomēr debates par svētku dienu skaitu apliecina, cik nozīmīgi Lieldienu svētki bijuši un joprojām ir Latvijas sabiedrībai.
Tradīcijas mainās un turpinās
Senākais latviešu Lieldienu apraksts publicēts Kurzemes luterāņu teologa un literāta Paula Einhorna grāmatā «Latviešu vēsture» 1649. gadā. Latviešu Lieldienu tradīcijas veido saikni ar dabu, gaismu un kopā būšanu – ar rīta ūdens spēku, ar saules kustību debesīs, ar kopīgiem darbiem un rotaļām, kas iezīmē jauna gadalaika sākumu. Šī svētku izjūta ir dziļi sakņota zemkopju dzīves ritmā, kur pavasaris vienmēr bijis robeža starp pagājušo un topošo.
Tradīciju ievērotājiem Lieldienu rīts sākas pirms saullēkta, kad jāmazgājas tekošā ūdenī, tādējādi simbolizējot attīrīšanos un veselību. Un smukumu, protams, arī.
Šūpošanās ir viena no spilgtākajām Lieldienu tradīcijām, kas vienlaikus simbolizē saules ceļu debesīs un cilvēka vēlmi pacelties jaunajā gadā. Šūpošanās nodrošina veselību, aizsardzību pret ļauniem gariem un kukaiņiem, kā arī ļauj satuvināties jauniem ļaudīm. Pareizāk sakot, ļāva. Tagad ļaužu tikumi vairs nav tik vecmodīgi, lai neizrādītu simpātijas arī ārpus šūpolēm. Bet arī tagad šūpotājs kā pateicību saņem krāsotu olu – pat nezinot tradīcijas jēgu, tā tik un tā turpina pastāvēt. Starp citu, šūpoles pēc svētkiem parasti izjauca vai sadedzināja, lai tajās nešūpotos raganas.
Olu krāsošana un olu kaujas ir vēl viens būtisks Lieldienu elements. Ola latviešiem ir saules, dzīvības un auglības simbols. To vairs nekrāso tikai ar dabas materiāliem, bet izmanto ļoti radošus risinājumus. Lai vai kā, krāsotām olām Lieldienās ir jābūt uz galda! Un viens pats taču nekausies olu kaujās, vai ne? Vajag kompāniju! Tieši tāpēc Lieldienas ir kopienas svētki. Mūsu tautas ticējumos uzsvērts, ka olas jāēd ar sāli, kas senos priekšstatos kalpoja kā aizsardzība pret ļauniem gariem.
Lieldienu tradīcijas visā Latvijā ir līdzīgas, taču dažos novados saglabājušās savdabīgas paražas, piemēram, putnu dzīšana Lejaskurzemē vai putnu modināšana lībiešu piekrastē.
Mūsu Lieldienu tradīcijās no vācu folkloras ielēcis Lieldienu zaķis un no Amerikas – paslēpto olu meklēšana.
Bioloģija un kulinārija vienā čaumalā
Kas ir ola? Vienā vārdā – olšūna. Tārpu, gliemju, kukaiņu, abinieku, rāpuļu, putnu un dējējzīdītāju olšūna, kas izvadīta ārējā vidē ar apvalkiem. Tāpēc ola pagāniskajā tradīcijā simbolizēja auglību un jaunas dzīvības rašanos un kļuva par Lieldienu simbolu.
Bet kura bija pirmā: ola vai vista? Pirmā bija ola! Turklāt vista tad, iespējams, vēl nebija pat iekļauta Lielā Radītāja plānā. Uzticēsimies zinātniekiem, kuri saka: olas ir «mantojums» no putnu senčiem dinozauriem, no kuriem viens sava izskata dēļ tiek uzskatīts par vistiešāko putnu senci. Galu galā, kāpēc gan dabasmāte nebūtu varējusi pajokot, dinozaura olā izveidojot tagadējo vistu pirmmātes DNS?
1938. gadā izdotajā «Mājturības leksikonā» teikts, ka vistas ola caurmērā sver 52–53 gramus, čaumala apmēram 6 gramus, baltums 31 gramu un dzeltenums 16 gramu. Ir arī ieteikumi: «Olas iepērkot, tās jātur pret gaismu. Ja ola gaiši caurspīdīga, tad jādomā, ka tā ir svaiga. Vecas olas pret gaismu rādās neskaidras, un tāpat gluži svaigas nav arī tādas olas, kas gan pietiekoši skaidras, bet kam uz augšu pret gaismu turēts smailais gals sevišķi gaišs. Vēl drošāk, ja nepaļaujas uz aci vien, bet lieto olu pārbaudītāju. Lai nelāgas olas negadītos ēdienā, tās vis tūliņ neiesit bļodā, bet pārbaudot pa vienai iesit atsevišķā traukā. Vārot svaigas olas negrimst, vecās peld pa virsu.»
Vai zināt, kas ir olāksnis? «Virtuves vārdenes» veidotāja, folkloras pētniece Janīna Kursīte ir noskaidrojusi, ka tas ir olu kultenis vai gaļas gabaliņi, sacepti ar olām. Savukārt omlete ir aizguvums no vācu ‘omelett, omelette’. Vācieši šo vārdu aizguvuši no franču valodas, bet franči – no latīņu valodas. Bet pantāgs ir pavasara cikla (Ūsiņdienas) rituāls ēdiens, ko gatavoja no olām, sastampātiem kartupeļiem, kuriem vārot pievienoja gaļu, miltus, saldo pienu vai krējumu; dažkārt tā bija miltu biezputra, kurai pēc tam pievienoja olas un pienu.
Ja jau pievērsāmies ēšanai, tad atgādinām, ka uzturā var lietot vistu, strausu, pīļu, zosu, paipalu olas. Katrai ir savi plusi, savas garšas īpatnības un savi pielūdzēji. Paipalu olas ir īpaši bagātas ar uzturvielām – tajās ir apmēram divkārt vairāk B12 vitamīna nekā vistu olās. Vērtīgas ir arī pīļu olas, lai gan tajās ir augstāks tauku saturs. Olas kopumā ir labs luteīna avots, kas veicina acu veselību, bet dzeltenums nodrošina arī nelielu daudzumu D vitamīna. Kaloriju skaitītājiem: 100 g olu satur 143 kcal.
Āfrikas strausam ir vislielākā ola – tā sver 1,5–2 kilogramus. No vienas strausa olas pagatavotas omletes pietiek, lai sātīgi paēstu desmit cilvēku. Bišu kolibri izdēj vismazāko olu – tā sver 0,5 gramus un izmēra ziņā atgādina zirni.
Kā latvieši runā par olām
Latvieši lieto gan vārdu «ola», gan pauts, tomēr laika ritumā pēdējais nosaukums vairāk attiecināms uz vīrieša vai dzīvnieku tēviņa sēklinieku.
Nerātnajās dainās ir šādas rindas:
Jānīšam zili pauti,
Pēteram puspelēki.
Jānīts savus zilus pautus
Iešauj ziedu cekulā,
Pēters savus puspelēkus
Iesien rudzu kūlītī.
Latviešiem zināmi teicieni: dīdās kā uz olām – izjūt lielu nemieru, nepacietību vai neērtību; kā jēla ola – saka, ja pret kādu vai pret ko izturas ļoti uzmanīgi, saudzīgi, ja kāds ir pārāk jūtīgs, ļoti vārīgs; tup kā vista uz olām – neko nedara, kavējas, vilcinās, ir pasīvs. No frančiem esam pārņēmuši dzīvesziņu nelikt visas olas vienā groziņā. Tā sakām, kad gribam uzsvērt – nevajag cerēt vai paļauties uz vienu vienīgu avotu, lai kaut ko iegūtu.
Tagad šiem teicieniem piepulcējies kovida laikā izteiktais ekspremjera Krišjāņa Kariņa aicinājums, kam tauta piešķīrusi humoristisku zemtekstu: «Krāsojam olas. Rādām viens otram savas olas. Izdomājam kreatīvi un radoši, kā mēs varam sasisties arī attālināti.»
