Par cik vēsture klusē, kurš no bruņiniekiem pirmais atjoza pie bīskapa un tika pie lēņu grāmatas, tad lielvārdiešiem ir pilnas tiesības paziņot, ka Daniels ir pirmais lēņu vīrs Livonijas krusta karu laikā visā Baltijas telpā un Lielvārdes novads ir pirmais vācu krusta karotājiem izlēņotais novads!

   Kas ir lēnis? Lēņu sistēma bija visizplatītākā tiesisko attiecību forma Vakareiropā 13.–15. gadu simtenī. Lēņu vīrs jeb vasalis no lēņu kunga jeb feodālā senjora saņēma zemi savas iztikas nodrošināšanai. Šo zemi (lēni) viņš varēja lietot ar nosacījumu, ka pildīs nolīgtus pakalpojumus lēņa kunga labā. Parastākais pakalpojums bija došanās kara gaitās ar saviem ieročiem un zirgu, kad lēņu kungs to pieprasīja. 

   Vispār nedaudz jocīgi, kāpēc par laika atskaites punktu Lielvārdes pilsētai izraudzīts tieši 1201. gads? Lielvārde ir apdzīvota jau pirmajā gadu simtenī pirms mūsu ēras, tātad vismaz tūkstots gadus senāka. Lielvārdiešu pirmais pilskalns ir Dievukalnā, Rumbiņas pretējā krastā. Devītajā gadu simtenī iedzīvotāji pārcēlās uz Rumbiņas otru krastu, tur, kur šobrīd atrodas vācu bruņinieku pils vai tas, kas no tās palicis pāri. Daugavmalas lībieši savu Lielvārdi izveidoja par stipru un labi nocietinātu koka pili. 1213. gadā to ieņēma un nodedzināja lietuviešu sirotāju karapulks. Šai pašā gadā gāja bojā arī Lielvārdes ķēniņš Uldevene.

   Nu, labi, ko tur matus skaldīsim, labāk atgriezīsimies pie bruņinieka Daniela. Par viņu zināms visai maz. Iespējams, ka bruņnesis cēlies no Bannersdorfas ciema Fāmernas salā, un bija ne visai turīgas dzimtas atvase. Fāmernas sala atrodas šodienas Vācijā, Baltijas jūrā, apmēram simts kilometru uz ziemeļiem no Lībekas. Kāpēc no nabadzīgas dzimtas? Te jāsaprot, no kurienes vispār uzradās šie uznēmīgie bruņinieki – avantūristi. Lieta tāda, ka Vakareiropā visu īpašumu mantoja vecākais dēls. Jaunākajiem brāļiem izmaksāja zināmu summu un palaida pasaulē. Parasti par piešķirto naudiņu viņi nopirka ieročus un zirgu, dažs pat to nevarēja atļauties, jo kaujas zirgs bija ļoti dārgs. Tad jauneklis iegādājās vērsi. Arī labs jājamlopiņš. Tas ir romānu radīts mīts, ka visi bruņinieki jāja uz zirgiem, daļa no viņiem jāja uz vēršiem. Labi apbruņojies, jaunais karotājs devās meklēt laimi – piedalījās dažādās militārās aktivitātēs, cerot uz laupījumu. Visticamāk, ka Daniels bija tieši šāds tipāžs – jauns, bez mantas, izsalcis pēc laupījuma svešajā zemē, reizē reliģiozs un līdztekus nežēlīgs kauslis. Uzticams savam senjoram – bīskapam, jo no tā bija atkarīga viņa labklājība.

   Šodien nezinām, kurā mirklī Daniels ieradās mūsu zemē. Iespējams, ka 1200. gadā, kad bīskaps Alberts tika nosūtīts uz Līvzemi un sākotnēji apmetās Ikšķilē. Tāpat nav zināms Daniela vecums, bet, ņemot vērā, ka pieaudzis vīrietis tai laikā skaitījās no 12 līdz 13 gadu vecuma, Danielam, ierodoties Līvzemē, varētu būt 17–18 gadu.

    Intereses pārņemts, uzzīmēju iespējamo Daniela izskatu, par pamatu ņemot vācu bruņinieka apģērbu ap 1200. gadu. Galvā viņam olveida ķivere. Sejas maska ar caurumiņiem elpošanai pilnībā nosedz seju un ir izdobta, nedaudz atgādinot zupas bļodu. Virs ķiveres piestiprināts dekoratīvs karodziņš ar dzimtas atribūtiku. Protams, ka jaunais kauslis ir sakasījis naudiņu arī bruņukreklam. Var jau būt, ka naudiņa pietika tikai bruņukreklam, bet es  viņam piešķīru pārdesmit aitas un nedaudz sudraba važiņu bruņubikšu vai, precīzāk, – bruņuzeķu iegādei. Paltraks, kuru vilka virs bruņukrekla, ir šūdināts pēc tā laika modes – ar V veida kakla izgriezumu un izteikti pagarinātām piedurknēm. Vēl viena interesanta detaļa, kas bija raksturīga vācu bruņiniekiem trīspadsmitā gadsimta sākumā, – zobena jostai nav sprādzes, jostas gala pagarinājumi izvērti cauri diviem caurumiņiem un sasieti mezglā. Krusta karotājam ir bruņinieka zobens un vairogs.

   Saņēmis no bīskapa lēni, Daniels uz dzīvi Lielvārdē uzreiz neapmetās. Nebija jau, kur, jo Lielvārdes koka pilī dzīvoja mūsu ķēniņš Uldevene un par Daniela vēlmi tikai pasmējās. Pa to laiku bīskaps Alberts savu sēdekli bija pārcēlis uz jaundibināto Rīgu un 1202. gadā nodibinājis Zobenbrāļu ordeni, ar kuru jau paspējis salekties, jo ordenis no sākta gala negribēja pakļauties bīskapam un nevēlējās dalīties laupījumos. Lāgā nepaļaudamies uz zobenbrāļiem, bīskaps 1205. gada pavasarī devās uz Vāciju un atgriezās ar prāvu baru savervētu krusta karotāju. Laiku netērēdams, Alberts uzsāka enerģisku karadarbību pret Daugavmalas lībiešiem, lai piespiestu tos pakļauties un nometinātu abus savus vasaļus – Danielu un Konrādu – viņu lēņos. Ar visu savervēto karotāju varzu izgājis no Rīgas, viņš devās uz Ikšķili, to nedaudz papostīja, tad devās uz Lielvārdi un papostīja arī to, līdz beigās aizspērās līdz Aizkrauklei un arī to izlaupīja. Atpakaļceļā krustnešus sagaidīja Lielvārdes un Ikšķiles lībieši. Kauja notika pie Memes ciema, ļoti biezā mežiņā blakus Memekules ceļam (šodien ceļu krustojums pie Lielvārdes Kultūras nama, iepretim senlatviešu koka pils rekonstrukcijai). Diemžēl krusta karotājiem izdevās izlauzties cauri un nokļūt līdz savam patvērumam Ikšķilē. Atriebjoties viņi nopostīja lībiešu laukus. Pēc tam lībieši lēnām padevās un atgriezās savās dzīvesvietās. Visticamāk, ka tieši pēc Memes kaujas bruņinieks Daniels apmetās uz pastāvīgu dzīvi Lielvārdē. Nekādas labās attiecības ar vietējiem viņam nebija, dzīvot arī nebija, kur, tāpēc jaunizceptais vietvaldis iekortelējās Rumbiņas otrajā krastā – pamestajā Dievukalnā, iepretim ķēniņa Uldevenes pilij. Nu tad beidzot viņš bija pie vietas!

   Nākamajā – 1206. – gadā Salaspils ķēniņš Ako aicināja lībiešus padzīt krusta karotājus no savas zemes. Šo lībiešu sacelšanos atbalstīja arī lielvārdieši. Izšķirošā kauja notika pie Salaspils, un šo kauju līvi zaudēja. Krita arī Salaspils ķēniņš Ako. Vienīgi pēc Salaspils kaujas Lielvārdes iedzīvotāji samierinājās ar Daniela klātbūtni, apsolīja kristīties un katru gadu maksāt pustalanta rudzu no arkla, ko gan vēlāk nepildīja. Ķēniņa Uldevenes vara un autoritāte saglabājās augsta. 1207. gadā lietuviešu karaspēks pienāca pie Daugavas, gribēja pārcelties pāri un doties tālāk sirot uz igauņiem. Iepretim koka pilij Daugavā bija brasls, pa kuru pat vislietainākajos pavasara plūdos varēja šķērsot upi, zirgam vēderu nesamērcējot ūdenī. Daniela izlūki redzēja, kā lietuviešu vadonis kopā ar saviem pavadoņiem piejāja pie lībiešu koka pils un izsauca uz pārrunām pils vecāko. Lai šķērsotu braslu, leišu karaspēkam vajadzēja saņemt atļauju no vietējā valdnieka un nomaksāt nodevas. Cita starpā lietuvieši vēl apjautājās, vai tuvumā nav krustnešu. Tātad – kaut lēnis Danielam piešķirts 1201. gadā, vēl 1207. gadā atļauju šķērsot upi prasa Uldevenam, ne Danielam.

   Kā ir, tā jādzīvo – Lielvārdes kungs Daugavas līvzemē turpināja aktīvi rosīties sava senjora – bīskapa Alberta uzdevumā. 1208. gadā viņš ar saviem karakalpiem iebruka Kokneses pilī un sagūstīja Kokneses ķēniņu Vesceki, ko vēlāk, pēc bīskapa lūguma, atbrīvoja. Apmaiņā Kokneses ķēniņš mīļi piekrita savā pilī ielaist divdesmit vācu amatniekus mūra pils nocietinājumu veidošanai pēc vāgu parauga. Īstenībā tas bija bruņots krustnešu garnizons.

   1212. gadā Lielvārdes, Salaspils un Turaidas lībieši nolēma apvienoties ar latgaļiem un sacelties pret vāciešiem. Viņi sāka nocietināt savas pilis, lai tās kalpotu kā atbalsta punkti un tajās varētu uzglabāt novākto ražu. Šie nodomi kļuva zināmi Danielam. Viņš nodevīgi sagūstīja lībiešu vecākos, iemeta tos cietumā un tādējādi novērsa sacelšanās briesmas. Arī šis fakts liecina par to, ka vēl 1212. gadā Daniels dzīvo Dievukalna apmetnē, jo kā gan Uldevene varētu nocietināt savu pili, ja tajā visur savu degunu bāztu un vēderu kasītu Daniels?

  Savu lielo laimes stundu bruņinieks sagaidīja 1213. gadā, kad leišu sirotāji nopostīja lībiešu pili un bojā gāja arī Lielvārdes ķēniņš. Beidzot novads bija bez valdnieka un vieta mūra pilij atbrīvota! Tātad mūra pili Lielvārdē sāka celt ne agrāk par 1214.–1215. gadu. Sākotnēji tā bija stipri vienkārša. Vispirms tika uzcelts tornis. Tas bija kvadrātisks, torņa iekštelpas izmērs ir 20 x 20 Bavārijas pēdas jeb 5,84 x 5,84 metri. Sienas ir vidēji 1,75 metrus biezas, sienu ārpuse un iekšpuse mūrēta no skaldīta kaļķakmeņa, bet vidū likti sivēna lieluma laukakmeņi kopā ar kaļķakmeņa atlūzām un citu drazu. Kā saistvielu izmantoja māla javu. Tornim bija trīs stāvi. Pirmajā stāvā glabāja mantu, tā bija dārgumu noliktava. Otrajā stāvā bija galvenā zāle, bet trešajā stāvā bija dzīvojamās telpas un guļamistabas. Telpas bija mazas un šauras. Protama lieta, ka kungs negāja uz viesību zāli cauri mantu kambarim. Galvenā ieeja tornī bija no otrā stāva, mantu kambarim bija atsevišķa ieeja. Aizsargsiena ap torni bija stāvkoku žogs, vien vēlāk parādījās žogs no mūra.

   Tornī dzīvoja pats kungs. Tornim apkārt līdz pat Rumbiņas stāvkrastam pletās priekšpils ar saimniecības ēkām un nojumēm dzīvnieku iedzīšanai. Ēdienu kungam gatavoja priekšpilī, pēc tam to nesa uz torni. Ja labi ieskatās, veco torni vēl šodien var saskatīt pilsdrupu kompleksā.

   Pēdējo reizi Daniels pieminēts 1224. gadā, kad Tālavas dalīšanas līguma parakstīšanā kā liecinieks minēts bruņinieks Daniels no Lielvārdes. Daniela miršanas gads nav zināms, bet tas noteikti bija pirms bīskapa Alberta došanās uz paradīzi. Pēc Daniela nāves Lielvārdes pils nonāca atpakaļ bīskapa Alberta īpašumā un drīz pēc tam tika nodota Rīgas domkapitulam. Bruņinieka Daniela fon Bannerova lēņu kungs – viņa feodālais senjors bīskaps Alberts – mirst 1229. gada 17. janvārī. Tātad bruņinieks devās uz elli kaut kur starp 1226. un 1228. gadu. Tajā laikā viņš ir vismaz četrdemit piecus gadus vecs, kas trīspadsmitajā gadu simtenī ir ļoti cienījams vecums. Karotājam jau nu pavisam noteikti.

  Nedaudz samelojos – pēdējo reizi bruņinieks Daniels minēts Andreja Pumpura daiļdarbā «Lāčplēsis».

Tā ir viena no retajām konkrētajām vēsturiskajām personām, kura minēta tautas eposā.

Danjels Bannerovs bij cilvēks

Bez nekādas apziņas,

Tas bij vecās piles vietā

Mūra pili uzcēlis

Pašā stāvā Daugavs krastā,

darījs nepieietamu,

Un no šejienes visapkārt

Uzbrucis un laupījis,

Ciemus, mājas dedzinājis,

Ļaudis visād spaidījis.

Jautrs puisis bija tas Daniels no Bannerovas, kaut viņš ellē otrādi apgrieztos!