Pavisam drīz Ogres Mūzikas un mākslas skolai gaidāma ievērojama jubileja, kad notiks arī absolventu salidojums. Par pedagoģes gaitu pirmsākumiem, darba priekiem un «garozu», kā arī nākotnes iecerēm – šajā sarunā.
– Lolita, lūdzu, pastāstiet, kā nokļuvāt Ogres Mūzikas un mākslas skolā!
– Tur sāku strādāt jau kopš paša sākuma, kad tā tika atvērta. Toreiz, pirms trīsdesmit pieciem gadiem, šīs iestādes nosaukums bija Ogres Mākslas skola (2020. gadā tā tika apvienota ar Ogres Mūzikas skolu – I. N.). Pēteris Aulmanis – skolas dibinātājs – meklēja atbilstošus pedagogus. Un es kā ogrēniete ar mākslinieces izglītību biju atbilstoša kandidāte. Tagad Latvijā ir apmēram simts mākslas skolu. Kad mēs sākām darboties, varbūt bija kādas desmit. Tad pamatā strādāja tādi pasniedzēji kā Māra Mārtiņjāne, Baiba Astra, Pēteris Aulmanis, Āris Segliņš.
– Kādus priekšmetus jūs pasniedzat?
– Veidošanu un kompozīciju. Bet pamatprofesijā man vislielākā prakse bijusi interjera dizainā.
– Cik gadus jau esat nostrādājusi šajā vietā?
– Tas ir interesants stāsts, jo manās skolotājas gaitās bija krietna pauze. Sabiju Mākslas skolā desmit gadu, tad aizgāju un pievērsos interjera dizaineres karjerai. Arī šī nodarbe mani ļoti valdzina. Tagad sanāk, ka tie bērni, kurus mācīju sākumā, jau ir izauguši un ved pie manis savas atvases.
– Cik atsaucīgi ir jūsu audzēkņi – vai viņi ir ieinteresēti apgūt mākslu?
– Bērniem patīk zīmēt, gleznot, strādāt ar krāsām, ar dažādiem materiāliem. To, ka tā ir māksla, viņi varbūt apjauš tikai tad, kad jau pieaug, sāk mācīties skolā un apmeklēt izstādes. Līdz tam bērnam iedod zīmulīti un viņam vienkārši patīk ar to darboties. Tā ir viņa izpausme, emocionāls piedzīvojums – zīmēt, gleznot, veidot.
– Tad nav tā, ka mūsdienu paaudze tikai sēž viedierīcēs – tomēr grib arī zīmēt un citādi radoši izpausties?
– Protams, sēž arī viedierīcēs, tas ir mūsdienu instruments, ar ko tāpat var zīmēt, iegūt informāciju. Viņi viedierīces nenoliek maliņā. Es neteiktu, ka tas ir kaut kas slikts, drīzāk tāds kā papildinājums. Ja man, piemēram, bērnībā būtu bijusi tāda viedierīce, tad es droši vien arī par to ļoti priecātos. Vienkārši mums tādas nebija pieejamas, bet tagad ir. Ja tu pārlieku aizraujies ar šīm tehnoloģijām un bez tām vairs nevari dzīvot, tad tā kļūst par problēmu. Bet, ja telefons tiek izmantots tikai kā palīgrīks, tad kāpēc gan ne?
– Ogres Mūzikas un mākslas skolai drīz gaidāma ievērojama jubileja un absolventu salidojums. Kā jūs raksturotu šo skolu?
– Uz to var skatīties no dažādām šķautnēm. Kad pēc ilgā pārtraukuma atgriezos skolā, tad ieraudzīju, cik daudz laika tagad jāpavada pie datora, lai skaidrotu vecākiem un kaut kādām izglītības nodaļām par to, ko tur darām. Atskaites un dokumentācija paņem nenormāli daudz laika. Agrāk mēs vienkārši strādājām un ierakstījām žurnālā paveikto. Bija kādas programmas, vadlīnijas, un bērni iemācījās tieši to pašu. Bet nu mums jāatskaitās par dažādām niansēm. Bieži ir sajūta, ka problēmas ir nevis ar bērniem, bet gan vecākiem.
– Kādēļ tā?
– Varbūt viņi neprot paši savus bērnus novērtēt, tādēļ viņiem svarīgs ir skolotāja piešķirtais vērtējums. Mums jau tie ir skolēni, bet viņiem – viņu bērni. Taču tās papīru un datoru lietas paņem šausmīgi daudz laika un enerģijas. Man vairāk patīk strādāt ar pašiem bērniem un vadīt stundas, mācīt gleznot, veidot, zīmēt. Un daudzie sarakstītie akti nemaz netiek īpaši novērtēti. Tie, kurus tas interesē, vienmēr var apmeklēt bērnu izstādes un paskatīties, cik kolosāli viņi strādā un cik viņiem ir fantastiski darbi. Tā ir atšķirība no agrākā. Iepriekš bija tā: vecāki atnāk uz izstādi, redz, ka bērns darbojas un ir ieinteresēts. Tagad tas viss iejucis papīros. Es neapskaužu mūsu vadību, kas ir iejūgta pamatīgā dokumentu un datora gūstā ar atskaitēm un programmām. Šim darbam ir izaugusi nevajadzīga garoza, ar ko jātiek galā.
– Mākslas skolā ir arī kādas vasaras darbnīcas?
– Vasarā notiek nometnes, kas saistītas ar mākslu. Šīs aktivitātes nevadu es, bet gan mani kolēģi, brīnišķīgi pedagogi. Nav tā, ka visu dienu no rīta līdz vakaram vajag gleznot, ir arī brīvais, aktīvais laiks, lai bērniem ir interesanti. Protams, ka pa vidu ir jāpaspēlējas, jāpaēd pusdienas. Pēc tam arī notiek izstāde, kurā var apskatīt bērnu veikumu.
– Ogres pilsētas svētkos jūsu skola ļoti interesanti sevi pasniedza – kā kosmiskās sardīnes-surdīnes.
– Jā, šajā skolā strādā lieliski skolotāji, kas vienkārši sprēgā ar idejām, kuras mēs arī realizējam. Mums pašiem bija jautri izbraukt laivās, saģērbties spožos tērpos, spīdēt kā tādām surdīnēm. Tas ir joks, bet humors ir vajadzīgs, lai atdzīvinātu pasauli, nevar jau tikai strādāt un strādāt.
– Pastāstiet par izstādi, kuru savulaik sarīkojāt kopā ar savu tēvu – Leonu Onckuli!
– Tā tika organizēta vairāk tētim nekā man, jo viņš to bija pelnījis. Tagad tētis jau devies aizsaulē. Toreiz viņš uzreiz pateica, ka izstādē negrib būt viens, jo pēc dabas bija diezgan kautrīgs, liela uzmanība viņu mulsināja. Tā nu es piekabināju arī savus darbus klāt, skaitījās, ka mums ir kopizstāde.
Mans tētis bija lielisks mākslinieks, viņš daudz tika gleznojis Ogri un, domāju, vienīgais savos darbos tik bieži ir atainojis Līko tiltu, jo es to atceros kopš bērnības. Jau pirms gadiem piecdesmit tētis tur klaiņoja, skicēja un gleznoja. Viņam vienmēr līdzi bija krāsu kastīte. Tā pa gadiem sakrājās krietns lērums darbu, kas bija tik burvīgi, ka tos noteikti vajadzēja redzēt arī apkārtējiem ogrēniešiem. Atsaucība no vietējiem bija milzīga! Kā Pēteris Aulmanis teica, neviena izstādes atklāšana nav bijusi tik plaši apmeklēta kā mūsējā. Tētis bija brīnišķīgs cilvēks.
– Jūs izstādē piedalījāties ar saviem keramikas darbiem?
– Es savulaik pabeidzu Keramikas nodaļu Liepājā. Pēc tam četrdesmit gadu mālu rokās nebiju turējusi, līdz brīdim, kad šovasar māksliniece un pasniedzēja Signe Kraukle noorganizēja keramikas plenēru Pasta kvartālā. Mani uzaicināja piedalīties, un es biju ļoti laimīga atkal pieskarties mālam.
– Lielu daļu savas dzīves esat īstenojusi dažādus interjera dizaina projektus. Kur Ogrē ir redzams jūsu paveiktais?
– Ogrē diezgan maz ko esmu veidojusi, un tie arī ir tādi seni darbi, piemēram, Policijas akadēmijā un Kultūras nama kafejnīcā. Tagad Ogrē top jauna rūpnīca, un tur būs birojs, kuru palīdzu radīt. Teiksim tā, toreiz ar Ogri nebiju cieši saistīta, jo mans birojs atradās Rīgā un objekti bija izkaisīti pa visu Latviju, pārsvarā sanāca darboties Jūrmalā un Rīgā. Piemēram, esmu veidojusi interjeru Rīgas viesnīcai «Riverside».
– Kādas ir jūsu ieceres tuvākajai nākotnei? Varbūt grasāties īstenot kādu ideju saistībā gan ar interjeru, gan Ogres Mūzikas un mākslas skolu?
– Šobrīd mana visaktuālākā vēlme ir tā, lai Mākslas skolā mums būtu veidošanas klase. Tā ir ļoti, ļoti nepieciešama. Jo ir vajadzīga plaša telpa kā veidotava, lai bērniem rastos pareizs priekšstats par šo mākslas veidu. Jaunieši mēdz sajaukt keramiku ar veidošanu, bet tās tomēr ir divas atšķirīgas lietas. Keramika ir cita nozare, savukārt veidošana ir tēlniecības pamats. Man dikti gribētos, lai Mākslas skolā būtu šāda tēlniecības klase. Viss pārējais skolā attīstās lieliski. Mums ir talantīgi skolotāji un prasmīga vadība, īpaši vēlētos uzteikt Ievu Lāci un Māru Mārtiņjāni – viņas nāk no vecajiem kadriem, uz kuriem var balstīties kā uz tādiem mūžīgiem vaļiem.
– Paldies jums par interesanto sarunu. Lai viss izdodas, arī nosvinēt Ogres Mūzikas un mākslas skolas kopīgo 100 gadu jubileju – Mūzikai 65, bet Mākslai – 35!
– Sakarā ar absolventu salidojumu oktobrī tiks atvērta izstāde gan skolotājiem, gan absolventiem – visi laipni aicināti. Tajā būs redzami gan mani, gan pārējo pedagogu darbi.
