Grūti iedomāties, no kurienes ņemt vārdus, kā visu varētu aprakstīt kaut cik sakarīgi, ja tas katru no mums neskartu personīgi un mēs nevarētu būt klāt lielajos notikumos, kuri kopā veido to brīnumu, ko tik ierasti skandējam kā brīnumu, par tā jēgu nemaz nedomādami. Tālab gribas sākt ar mājām. Noteikti daudzās ģimenēs, mājās jūtīgākais brīdis atnāk pašā Ziemassvētku vakarā. Nu un tad, ja bērnu pulks liels un dažs labs apmaldās vai teju aprokas dāvanu paku kaudzēs? Vēl vairāk nekādas vainas, ja lielajā «ņigu ņegā» pēkšņi atnāk sarunas par visu ko, bet pāri visam atskan pa dziesmai pašu instrumentālā pavadījumā. Vēl labāk vērot, kā visi brīnās par noslēpumaino Ziemassvētku vecīti, kas labi pazīstams, bet visai piedienīgi patēlojam, ka nepazīstams svešinieks, jo šoreiz tas patiešām esot tas īstais «vecis».
Noslēpumainā svētnīcā sajūtamies gaidīti
Mēdz sacīt, ka svētku notikums izdevies, ja izdevušās trīs lietas – sākums, vidus un beigas. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, to visu arī piedzīvojām – un ne bez pārdzīvojuma, saviļņojuma, kam labākais apliecinājums tas, ka negribas iet projām, un labu brīdi vēl paliekam, gūstot pagājušo, patērzējam, kopīgo prieku kā lielu pašu cepto pīrāgu dalot. Kaut līdz Ziemassvētkiem vēl labs ceļa sprīdis ejams, Otrā advente kā mūzikas uzburts gaišums liek pelēkai un smidzinošai miglai uz brīdi nokaunēties un atkāpties…
Veram Madlienas Kultūras nama koncertzāles, kinozāles «Odivi» durvis. No drūma drēgnuma ienākam gaišā siltumā un piparkūku smaržā. Patīkama sagaidīšana. Kultūras nama Juta atplaukst smaidā kā ilgi gaidītiem ciemiņiem. Iegādājamies ieejas biļetes un tiekam laipni vedināti pašapkalpoties ar gardu zāļu tēju un tikko ceptām kraukšķīgām piparkūkām. It kā sīkums, bet nav tas sīkums! Vienā vārdā tā ir attieksme, kas aicinās atnākt atkal. Cilvēku vēl pamaz, tādēļ rūpīgi apskatām zāli, kur daudz šķietamu sīkumu, bet ar to piebildi, ka viens otrs vesela mākslas darba cienīgs. Vēlāk Kultūras nama vadītājs Andis pastāstīs, ka daudz kas te darbīgās, radošās un dvēseliski noskaņotās Jutas pašas roku darināts (arī par mājīgo cienastu gādājusi viņa). Arī gaismu un skaņu režisora Mareka Liepas rokraksts pazīstams – gan izpildījuma smalkumā, gan kopējā gaumīgā Ziemassvētkiem pieskaņotā tvērumā. Kad koncertā mikrofonu rokās ņems orķestra diriģente Kristīne Marta Stoka, brīžam saskatīsimies: tā nav tikai viņas dzidrā, meitenīgā balss, tas ir Mareka filigrānais apskaņojums. Atkal teiksim, ka sīkums? Nē, mīļā sirds, kur par visu no sirds un lietpratīgi piedomāts, atkal sīkumu nav.
Svētsvinīgs klusums, mūziķu pultis gaida notis, bet uz krēsliem izvietotie spožie «ragi» drīz vien tiks pūtēju cilāti. Skatuves dibenplānā milzu ekrāns ar balti piesnigušu ziemu un vientuļu egli pašā ainavas vidū. Snieg. Arī koncerta nosaukums – «Lai tik snieg!». Vienalga, vai tas dabīgais, vai mākslīgais intelekts šīs burvības radītājs: arī pasaulslavenās animācijas filmas «Straume» radītāji tajos pašos ūdeņos nav peldējušies… Tomēr sirdij tik īsti un tuvu.
Kamēr te apceru, zāle apņēmīgi pildās ar galveno jebkurā mākslā – ar publiku. Dažāda vecuma un auguma ļaudis, bet visus vieno zināmais, viegli jaušamais un arī noslēpumainais. Tūliņ patīkami būs apzināties, ka nojautai un iztēlei ne vienmēr var cieši ticēt. Iedomājamies, ka tūliņ sarkanajās orķestra uniformās uz skatuves stalti uznāks pūtēju orķestris «Madliena»… Izrādās, cik patīkami esam alojušies. Kādu 15–20 sekunžu laikā veicīgā tempā skatuvi piepilda daudzkrāsu džemperos, svīteros tērpti mūziķi – no mazākā līdz lielākajam, bet izskatīgā un siltā raibumā kā paši Ziemassvētki! Pirms neviena orķestra skaņa nav vēl skanējusi, jau esam koncertā! Ahā, tātad publika arī zina šī mūzikas kolektīva labi pielaikoto «drēbi»! Manas paaudzes ļaudis un arī drusku jaunāki ar skatieniem satiekas: nu jau vilks sirdi no krūtīm laukā… Tāds nu tas «ragu» orķestra fenomens latvju paaudžu paaudžu gēnos iegūlies dziļi.
No prelūdijas līdz finālam – pacilāti, aizkustināti
Koncertu vienkāršiem, siltiem vārdiem atklāj pati orķestra diriģente Katrīna Marta Stoka. Viņa pasniedz mūziku Baložu vidusskolā, kur vada arī kori, bet Salaspils Mūzikas un mākslas skolā māca solfedžo. Tātad garais ceļš uz orķestra mēģinājumiem Madlienā nav šķērslis. Var just, ka lielajā mūziķu pulkā Marta ir ļoti cienīta. Viņas mazā zižļa galiņam precīzi, punktīgi un jūtīgi iedziedas jebkurš instruments vai to grupa. Gribi vai negribi!
Uzstājas pūtēju orķestris «Madliena». Pirmais skaņdarbs «Lai tik snieg!» tā arī noskan viegli un nebēdīgi kā krītošās sniega pūkas. Jau ar pirmajām taktīm: viegli, muzikāli eleganti, kur uzsvaru uz skanējumu te maigi notur trompetes, te ieskanas klarnetes, saksofoni, flautas, tvirtu sulīgumu piešķir «resnais gals» ar basiem, eifonijiem, tromboniem, bet ritmu itin profesionāli notur bundzinieks ar visiem saviem sitamajiem instrumentiem un to pārvaldīšanas rīkiem. Vienu brīdi kādas meitiņas flauta ieskanas tik dzidri un balti kā pašas bērnība. Aizkustina arī kopskats: stalti, arī iesirmi un sirmi vīri, jaunieši pašā jaunības ziedu laikā un bērni visā mūzikas nopietnībā un atbildībā par katru noti – jau izskatās pavisam lieli… Bieži nākas tīkami pavērot, kā diriģentes Katrīnas Martas Stokas zizlīša smailajam galam tik precīzi paklausa ik instruments, ik uzsvars, ik pieklusinājums, ik takts, uztakts, kā kopskaņa izaug varenā skaļumā un klusi izgaist muzikālās frāzes nošu zīmējumā. Skaisti, meistarīgi, brīžam sapņaini, noslēpumaini un svinīgi!
Nosaukt visu koncerta repertuāru būtu formāls un garlaicīgs darbs, tālab gribētos akcentēt spilgtākos muzikālos mirkļus. Ziemassvētku gaisotni uzbur ikkatrs nākamais numurs. Piemēram, īsti džeziskos, sinkopētos ritmos, aranžējuma smalkumos orķestris spēlē skaņdarbu «Merry Christmas and all that jazz», kurā itin sirdi kutinoši un mīlīgi skan motīvi no klasiskajām melodijām, kas latviski tulkojamas kā «Ak, eglīte, ak, eglīte!» un «Zvaniņš skan». Mārča Miķelsona aranžējumā gabals no kinofilmas «Ziemassvētku jampadracis», kur atkal pamanām instrumentu tīro skanīgumu un orķestra tīkamo kopskaņu. Maikla Storija aranžētā «Balti Ziemassvētki klāt» ieskanas īpaši jūtīgi, jo atmiņās uzpeld kāds mūsu skolas koncerts, kurā kopkoris dziedāja šo dziesmu, bet mazā pirmklasniece Evita ar dzidro balsi vienkārši bija lieliska. Nevaru noturēties, nepieminējis orķestra pirmajā rindā muzicējošos mūsu skolas nu jau pasenos absolventus – Danielu, Henriju, kas nu jau lieli vīri un spēlē skanīgi: Henrijs ir skolotājs Talsos, Ķeipenē, Madlienā, bet Daniels students RTU!
Nemanot izskanējuši visi 16 skaņdarbi. Publikas aplausi tik dedzīgi, ka Marta uzdāvina mums kopā dziedamo Franča Grubera 1818. gada 25. decembrī uzkomponēto dziesmu «Klusa nakts, svēta nakts» ar Josefa Mora pāris gadus iepriekš sarakstītajiem vārdiem. Tā ir dziesma, kas jau no savas tapšanas laikiem ļaudīs iegājusies kā Ziemassvētku himna. Melodijas smalkums un svinīgie vārdi kopā ar orķestri vietām ir tik pacilājoši, ka asarai uz vaiga jāļauj palikt nenotrauktai...
Izskan pēdējā takts, un fināla cienīgi pašā priekšā iznāk maza, maza meitiņa – kā eņģelis. Kad to vēlāk pasaku viņas mammai, viņa atjoko: labi, ka ievērojāt to, nevis nodomājāt, ka bērns nemāk uzvesties… Pasmejamies draudzīgi.
Protams, galvenā ir publika, kura izklīst ļoti lēnam, kā negribēdama, kā gribēdama šo mirkli paturēt un nezaudēt. Par visām atziņām varu teikt tikai tos labākos vārdus. Varbūt tiešām, kā mēdz teikt, koncerts trāpījis desmitniekā. Tuvāk sirdij un labā atmiņā palikuši kādas ekspresīvas un steidzīgas dāmas sirsnīgie vārdi: «Patīk mūziķu radītā Ziemassvētku gaisotne! Mūzika, prieks! Tas staro, ja protam to noķert. Skudriņa tekā pāri visam augumam joprojām. Gudri ļaudis ir teikuši: neviens nav atbildīgs, kā es jūtos. Es izvēlos justies labi! Priecīgus Ziemassvētkus! Jāskrien cept pīrāgi!»
