Mūsu bērni- ar zeltu apbērti

Cik ļoti jūsu sirds pārdzīvo par savu audzēkņu rezultātiem mācību gada noslēgumā?

Es domāju, ka es uztraucos brīžam vairāk, nekā viņi. Eksāmenos par katru lietu, kas bērnam ir un kas varbūt komisijai paslīd garām, sirds salecas. Protams, ja redzu, ja bērns pārdzīvo kādu neveiksmi, tad es pārdzīvoju dubultā. Audzēknis pārdzīvo vienreiz par sevi, bet skolotājam jāpārdzīvo par visiem. Man šogad ir četras absolventes, jūtu visām līdzi.

Kā redzat Latvijas mūzikas ainā, vai koru mūzikai ir rītdiena?

Es domāju, ka neapšaubāmi ir. Protams, viss ļoti izmainījies no tā, kā bija kādreiz. Bērni, tehnoloģijas un iespējas ir citādākas. Kad mēs 90. gados nodibinājām šo Mūzikas skolu, mums audzēkņu bija vairāk, jo bērniem apkārt toreiz nebija tik daudz iespēju. Kādreiz arī vecākiem likās, ka mūziku noteikti visiem vajag, tagad vecāki atļauj bērniem vairāk izmēģināt visu ko, lai saprastu intereses. Lielvārdē šādu iespēju ir diezgan daudz, sports, florbols, vieglatlētika vai spēcīgie “Pūpolīša” dejotāji. Protams, ar mūziku mājās ir arī daudz jāstrādā. Varbūt vecāki vakarā piekusuši nemaz nav tik priecīgi, ka bērns vēl kaut ko spēlē. Tomēr baigais apdraudējums mums noteikti nav, mums audzēkņi pietiek. Dziedāt gribošie bērni mums ir!

Jūs piekrītat domai, ka Latvijas Mūzikas skolas formāts uz Eiropas fona ir diezgan liels fenomens, jo ir tik neliels vecāku līdzfinansējums, bet noslēgumā iegūta tik laba izglītība?

Jā, tā ir. Vecāku līdzfinansējums tiešām ir minimāls. Dažreiz mēs pat nenovērtējam, ko mūsu bērni iegūst mūzikas skolā par tiem 15 eiro mēnesī. Varbūt kāds to novērtē, kad bērns aiziet mācīties interešu izglītībā, kur ir citas maksas, tur pa vienu  stundu pat var maksāt, piemēram, 40 eiro. Latvijā mūzikas skolas bērni, kā mūsu direktore saka, ir apbērti ar zeltu, jo tiešām viņiem ir viss  -gan solfedžo, gan kolektīvā muzicēšana, visi spēlē klavieres, ir iespēja dziedāt korī. To es redzu laikā, kad mums ir bijusi sadarbība ar ārzemju skolām un caur dažādiem projektiem ieraugam, ka tur šādā līmenī bērni neiegūst mūzikas izglītību. Un - tur par visu ir pilnīgi jāmaksā. Mēs tiešām esam priviliģēti.

Ogres novada Gada balva nominācijā "Personības spēks" 2024. gadā, foto no personīgā arhīva 

Tā pa vienkāršo - es nevaru

Kā atrodat ceļu uz šodienas bērna sirdi, kā vislabāk palīdzēt bērnam noticēt saviem spēkiem?

Es pat nezinu, vai esmu meklējusi īpašas un jaunas metodes. Mēs vienkārši ar viņiem esam auguši kopā un mainījušies. Atceros savus pirmos darba gadus, kad bērni no skolotājiem ļoti baidījās. Tolaik skolotājam tā nevarēja vienkārši pieiet un kā ar cilvēku parunāties. Bija tāda distancētība, kas mūsdienu bērniem vairāk nepastāv. Šodien viņi skolotājus sauc vārdā un uzrunā uz “Tu”, un ir mīļas, pat ģimeniskas attiecības. Varbūt vispārizglītojošā skolā to ir grūtāk noturēt, bet mūsu mazajā skolā, kur audzēkņu ir nedaudz pāri simtam, tā ir. Bērni nebaidās skolotājiem nākt un stāstīt pat par savām problēmām. Arī ārzemju braucienos ar kori iepazīstam viņus vairāk, jo ir laiks izrunāties. Es vienmēr smejos, ka arī biju diezgan grūts pusaudzis tajos gados, tāpēc viņus ļoti labi saprotu. Protams, labu pieredzi devuši man mazbērni, kas ir “šodienas paaudze”. Tad es labāk saprotu vispār bērnus.

Reiz kāda kokles skolotāja man stāstīja, ka mēdz būt pat nodarbības, kurās ar bērnu viņa sēž un izrunājas, bet to, kas jāapgūst, to paveic nākamajā stundā, jo šajā bērns ir atnācis ar savu sāpi…

Protams, ka tā mēdz būt, jo mūzikas skolās ir individuālās nodarbības. Īpašs gandarījums, ja tev izdodas sagatavot to “grūto bērnu”, ja tāds nāk pie tevis. Prieks ir lielāks pat nekā, kad sagatavo talantīgu bērnu.

No malas izskatās, ka jūs pietiekat tik daudziem un darbojaties tik aktīvi uz visām pusēm. Kur papildināt savas spēka rezerves?

Jā, reizēm es pati sev šādu jautājumu uzdodu (smejas). Acīmredzot ir kāds spēks, ka nāk tā enerģija. Protams, ir brīži, kad jūti, ka vairs nevari un tad ir jāatpūšas, ir kaut kur jāaizbrauc. Man patīk ceļot, kaut vai tepat pa Latviju. Tas ļoti uzlādē. Ir jāatjaunojas! Vēl mani personīgi uzlādē tas, ja ir mērķis, uz ko gatavoties. Piemēram, ja ir kāds konkurss, ārzemju brauciens ar konkursiem, dziesmu svētki – man tas ļoti daudz dod enerģiju. Es laikam nevarētu tā - vienkārši strādāt, tikai novadot savas stundas ar ieskaiti vienreiz pusgadā. Man tas nebūtu interesanti, man vienmēr vajag priekšā mērķi. Jūtu, ka daudziem maniem audzēkņiem arī ir tieši tāpat, kā smejamies, ka dažiem nedod paēst, bet iedod aizbraukt uz kādu konkursu!

Jums šodien plūst tik daudz pateicības no audzēkņiem un vecākiem, kam jūs pati esat visvairāk pateicīga par savu izvēlēto dzīves ceļu?

Pirmkārt, tie ir vecāki, jo viņi mani ir virzījuši un ļāvuši man attīstīties dažādos virzienos, kamēr es sapratu savu īsto. Tomēr tā bija tāda sagadīšanās, ka esmu šodien šajā profesijā, jo man tiešām tik daudz kas padevās un interesēja. Šodien visu varu apvienot šajā profesijā, un viss man ir noderējis. Es pati varu rakstīt pasākumiem scenārijus, varu būt režisore, varu vadīt. Protams, man ir bijuši labi pedagogi. Piemēram, augstskolas pasniedzēji Edvīns un Astrīda Dreiblati. Viņi ļoti sekoja visa sava mūža garumā līdzi visam, ko darīju. Es vienmēr viņiem varēju pajautāt padomu. Vēl, protams, mana ģimene. Mēs ar vīru visu laiku esam strādājuši tandēmā. Manam radošajam darbam vienmēr ir bijis atbalsts.

Kad jūs ar ģimeni atnācāt uz Lielvārdi dzīvot?

Uz Lielvārdi mēs atnācām, kad man bija 25 gadi. Varu teikt, ka lielāko mūža daļu šeit arī esmu nodzīvojusi, un varu uzskatīt sevi par lielvārdieti. Lielvārdē ir tā, ka tu par šejienieti sevi vari uzskatīt, bet – vai tevi par tādu te uzskata? Lielvārde ļoti grūti pieņem cilvēkus. Atceros, ka pēc vairākiem gadiem, kad jau šeit darbojāmies, bija tāds muzikālo ģimeņu festivāls “Ģimeņu spiets”. Tad, kad mēs tur ar bērniem piedalījāmies un vienā rītā devāmies uz vilcienu, lai dotos uz kārtējo koncertu, tirgū puķu tirgotāju tantes mums veltīja vārdus – “Ā, kur tad mūsējie atkal dosies?” Tad es sapratu, ka esam “mūsējie” un esam pieņemti! (smaida) Tā kā Lielvārde ir īpaša vieta, tur tik viegli nevar iefiltrēties!

Varbūt jāprot iedot kaut kas tai vietai, lai tevi pieņemtu?

Droši vien, ka tā ir. Tad, kad tu dod un ne tikai vienkārši pa nakti izgulies te. Tagad jau Lielvārde kaut kur ir arī tāds kā Rīgas guļamvagons, kur diezgan daudzi strādā Rīgā un te tikai atbrauc vakarā. Viņiem ir grūtāk kļūt par lielvārdiešiem.

Bērnu vokālais ansamblis "Mikauši" viesojas Tīnūžos kopējā koncertā ar ansambli  "Tī mažors", foto no personīgā arhīva

Piekrita pat Raimonds Pauls

Pastāstiet, lūdzu, ko vairāk par šo jūsu izauklēto fenomenu– “Mikaušiem”!

“Mikauši” ir mikauši – tā kā tajā dziesmā, kur teikts, “Nu kas to blēņu tur izdarīja? Es nē! Tas bija Mikausis!” Mikauši pastāv kopš 1980. gada un visu šo laiku esmu tos vadījusi. Pirmajā gadā bija kādi 20 bērni. Tad tie izauga līdz dažubrīd pat 120 bērniem un visās vecuma grupās. Pie mums dzied bērni no divu gadu vecuma līdz pat 9. klases pabeigšanai, jo ļoti daudz Lielvārdes jaunieši aiziet uz Rīgas skolām. Tomēr bija mums tāda vokālā grupa, kas arī kļuva Latvijā populāra – “Mik 8”. Skolas vecuma meitenes vairs negribēja, ka viņas par Mikaušiem sauc un tad izdomāja saīsināt uz “Mik” un viņas bija astoņas. Tā viņas man nodziedāja visus vidusskolas gadus. Mēs esam tik daudz kur piedalījušies, gan visos Dziesmusvētkos, vokālo ansambļu cīņās esam izcīnījuši augstākās pakāpes. Esam aicināti daudz kur, arī uzstāties kā vieniem no desmit labākajiem Latvijas ansambļiem. Ar koncertprogrammu “Vilkam tāda dvēselīte” esam apbraukājuši pat visu Latviju. “Mikauši” turpina dziedāt, un es turpinu tos auklēt. Katru gadu jau solu, ka nu jau man gana, bet smejos, ka tad, kad kāds bijušais Mikausis man atvedīs dziedāt savu mazbērnu, tad gan es beigšu un man pietiks. Bērni līdz šim ir vesti, bet vēl līdz mazbērniem ir jāpagaida.

Īpašs brīdis bija, kad tuvojās “Mikaušu” 30 gadu jubileja. Es biju sagatavojusi Raimonda Paula autorkoncertu.  Es drebošu sirdi viņam piezvanīju un izteicu šādu priekšlikumu un viņš piekrita! Koncertā dziedāja visi "Mikauši", sākot ar divgadniekiem un ieskaitot arī citus manus kolektīvus, un pats Maestro visu koncertu bija pie klavierēm. Man šķita, ka tas jau ir mans lielākais pagodinājums, mans Trīs zvaigžņu ordenis.

"2023. gadā Ziemassvētkos mazie "Mikauši" uzstājās Rīgā Doma laukumā un, protams, arī apciemoja akcijas "Dod pieci" vadītājus un noziedoja naudiņu." atceras B.Klepere. Foto no personīgā arhīva

Vai atceraties, ko tolaik nozīmēja Lielvārdei nodibināt savu Mūzikas skolu, 90. gads taču bija arī tik liels pārmaiņu laiks!

Jā, mēs ar vīru to dibinājām. Pašai vietai tas toreiz ļoti daudz ko nozīmēja, jo bija ļoti daudz Mūzikas skolā mācīties griboši bērni, un ne visi vecāki varēja izvadāt uz Ogri. Lielvārdei toreiz ļoti vajadzēja šo Mūzikas skolu. Mēs sākumā šaubījāmies, vai izdosies. Mums piešķīra telpas un kad vīram zvanīja un jautāja uzņemties direktora pienākumus, viņam vēl bija brītiņu jāpadomā. Telpas bija, bet viss inventārs bija jāsarūpē. Es tajā laikā arī mazliet šaubījos. Teicu, ka mums abiem tik laba karjera sākusies vidusskolā, mums bija labi kori un bija bail, ka pēc kļūšanas par direktoru radošā karjera beigsies. Direktoram tiešām ir citas funkcijas. Tomēr paralēli mēs kādus 6 gadus vēl strādājām abās skolās. Tad vezums palika par smagu, un palikām pie Mūzikas skolas. Jau pirmajā gadā uzņēmām daudz bērnus – gan savus no Lielvārdes, gan daudzus no Ogres. Skoliņa mums bija maza ar apaļajām čuguna krāsnīm, kas bija jākurina, bet kaut kā satilpām un sākām veiksmīgi funkcionēt. Mēs atvērām sākumā daudz klases – kora, klavieru, vijoles, pūtēju, flauta, kokles, metālpūšamo. Bija arī sitamie instrumenti, kuri šobrīd jau daudzus gadus mums vairāk nav, jo ir problēmas ar pedagogiem. Kopumā arī visi nepieciešamie pedagogi toreiz atnāca. Vēlāk dabūjām jaunas un lielākas telpas. Skola gan ir mainījusi statusu, jo ir pievienota māksla, bet tieši mūzikai gatavojamies rudenī svinēt jau 35. izlaidumu un rīkot absolventu salidojumu.

Vēl līdz tam jāizbauda Dziesmu svētki, kas jums laikam ir kļuvuši par neatņemamu dzīves sastāvdaļu?

Tā ir gan, un tagad mēs esam arī Koru karu finālā. “Mikauši" arī ir Tautas mūzikas koncertā. Tikko 30. aprīlī nodziedājām finālā, un dziedāsim 7. jūlijā Tautas mūzikas koncertā VEF Kultūras pilī. Visiem šī vasara ir jāziedo Dziesmu svētkiem, korim ir jādzied viss jūnijs, lai 4. jūlijā varētu vēl dziedāt Koru karos, jo tur būs dziesmu izlozes, un visam repertuāram jābūt galvā.

Kurš jums parasti ir bijis tas visemocionālākais brīdis Dziesmu svētkos?

Nu stresa ziņā, protams, Koru kari un, jā arī noslēguma koncerts, un arī gājiens. Visīpašākais gājiens bija 2015. gadā, kad to pēdējā brīdī aizliedza, bet mēs tomēr gājām. Varbūt atceraties, ģenerālmēģinājumā bērni ģība masveidā un tad otrā rīta gājienu atcēla, bet ar norunu, ka tie, kuri vēlas, var iet. Mēs gājām, jo Ogres novads ļāva izvēlēties pašiem – iet vai neiet, bet bija novadi, kuri kategoriski aizliedza iet. Mēs skolā dzīvojām kopā ar Preiļu novadu, un kad atgriezāmies no gājiena pārlaimīgi, tad ieraudzījām viņu bērnus, kas stāvēja un raudāja, jo viņiem nebija atļauts iet. Bērni pat nezina, ko tas gājiens nozīmē, jā, ir grūti un tālu jāiet, bet, kad to noiet, tad emocijas ir pāri pārēm. Dziesmu svētkos viss ir skaisti, pilnas ielas ar tautas tērpos tērptiem cilvēkiem, visi smaida. Lai tik lietus mums neizbojā prieku!

XXVII Vispārējo Dziesmu svētku gājienā ar "Mikaušiem". Foto no personīgā arhīva

Jums šogad ir piešķirta Cimzes balva,* un tas ir liels pagodinājums, ko jums tas nozīmē personīgi?

Es domāju, ka tas ir visas manas karjeras, mana mūža darba novērtējums. Šī balva ir ļoti nozīmīga mūzikas pedagogam. Man tas bija liels pārsteigums, ka mana skolas vadība ir mani pieteikusi šai balvai.  Zinu, ka vērtēšana tur ir ļoti stingra. Tas ir man augstākais punkts starp visiem apbalvojumiem, ko līdz šim esmu saņēmusi jubilejās, nozīmīgos konkursos, jo šis ir personīgais apbalvojums. Es to ļoti novērtēju un jūtos pagodināta.

„Kad dzirdēju, ka tirgū mūs sauc par ‘mūsējiem’, sapratu – esam pieņemti un mūs te uzskata par savējiem,” atceras lielvārdiete Baiba Klepere, kas Lielvārdē atnāca dzīvot 25 gadu vecumā, šodien viņa ir Cimzes balvas laureāte. Foto no personīgā arhīva

*Cimzes balva ir īpašs apbalvojums skolas pedagogam – izcilībai par ilggadēju pedagoģisko darbību un būtisku ieguldījumu mācību un audzināšanas darbā.