Meņģelei sava dzīves, vēstures un kultūras vide, telpa un elpa. Saprotams, ka Tautas nams ir visa tā vidū un viss griežas ap to kā zeme ap sauli. Tā ir cienīga pagājība, kas, pateicoties Meņģeles ļaužu rokām, prātiem un sirdīm, celta. Tautas nams ir būvēts par Meņģeles pagasta iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Pirmo reizi durvis vēris 1931. gada janvārī, lai aicinātu ļaudis uz kopīgu svinīgo atklāšanu. Tas visvairāk cietis kara laikā, kad tur bija kara hospitālis. Nams 2009. gadā tika gaumīgi un pamatīgi atjaunots. Remontu laikā saglabāja skatuves oriģinālo – slīpo – grīdu. Lielajā zālē pie griestiem divas lielas senlaicīgas lustras, katrā no tām 24 lampiņas. Pie sienu kolonnām arī retro stila lampas ar vairākām lampiņām. No muzikanta gadiem labi atminos, cik zālē ir brīnišķīga akustika! Pirmajā stāvā mazā konferenču zāle, otrajā izstāžu zāle. 

Visu kultūra uz skatuves neietilpst

No vārda «kultūra» patapinājies arī jēdziens – kulturālība. Un tā ir visur – pļavā, mežā, tīrumā, uz ceļa, izrādēs, koncertos, bet sākas no ģimenes un skolas. Salīdzināt nav labi, bet visa dzīve ir viena salīdzināšana. Citādi, kā mēs zinātu, kas ir labs un labāks. Par diviem meņģeliešu fenomeniem nebeidzu brīnīties: par sava pagasta kā savas Valsts apziņu un par klusumu kā augstu cieņu pret kultūru. Ļaužu ļoti daudz, brīvu vietu nav, pulciņš vīru stāv kājās, bet tāds klusums, ka nedzird ne pīkstiena, ne elpu, ne nopūtas. Vēlāk par šo lietu apjautājos vairākiem apmeklētājiem. Visbiežākā atbilde bija: nu, nezinu, laikam tā ir audzināšana. Precīzi!

Jubilejas vakara scenārijs, režija, izpildījums sirdi sildošs, kad aiz loga lausks sper. Nav labi tā vērot, arī nevēroju, bet laimīgākais cilvēks šajā vakarā šķita Ilze Jankuna. Skaistā, svinīgā kleitā – kā pārdesmit gadu no pleciem novēlusi. Jā, laiki mainījušies: kopējā svētku saviļņojuma lugas, ainas, cēlieni, ainavas papildinās un projicējas uz skatuves dibenplāna. Ne mazākās nojausmas, kā tas notiek, bet noskaņai un vēsturiskajai atmiņai ļoti iederīgi. Saprotams, ka skaņu, gaismu tehnika Mareka Liepas un Edgara Mežajeva pārziņā. Kāda balss jaukā intonācijā stāsta, kā ar pašu ziedotiem pamatu akmeņiem, sijām, dēļiem, plankām būvējies jaunais nams. Kā tas cieta Otrajā pasaules karā, jo Tautas namā bija iekārtots kara hospitālis. Kad lido šāviņi, tie ne ēkas, ne cilvēkus nesaudzē. 

Ja mēģinātu pārstāstīt svinīgā koncerta saturu, tā gaitu, tas nebūtu iespējams, arī tā iemesla dēļ, ka tad vajadzīgs vesels avīzes speciālizlaidums. Nav atstāstāms tas, kas jāredz un jādzird… Koncertu vada vietējie šī žanra profesionāļi, jaunieši Artūrs Šubrovskis un Renārs Rainers Biezbārdis. Spilgtos tērpos uznāk sieviešu – senioru ansamblis, kuram pavadījumu itin labi spēlē pati gaviļniece Ilze Jankuna. Meņģele īstos rados ar savu upīti Sumuldu. Tālab uzstājas mazie dejotāji no «Sumuldiņas», kurus arī vada Ilze. Augstā godā allaž turēta teātra māksla, kuru savulaik stiprinājis pats Pēteris Lūcis. Tagad teātri vada Edīte Osokina, kas ar fragmentu no pašu iestudētās komēdijas gana pajautrināja humora sapratējus. Senioru deju kolektīvs «Sumulda» danci grieza itin stalti un jauneklīgi. Arī šī kolektīva vadība Ilzes Jankunas rokās. Pēkšņam brīnuma iespaidam – esejas cienīgs stāsts par leģendārajām lustrām, kuras no aptumšotas zāles pakāpeniski izaug gaismā. 

Ļoti saviļņojošs profesionālā pianista Kaspara Bumbiša priekšnesums. Kaspars ir meņģelietis, kolorītā Meņģeles skolas skolotāja Jāņa Bumbiša dēls. Jānis bija arī Meņģeles skolas direktors un lieliskā ansambļa «Propoliss» mūziķis. Un tad žilbina trio «Mediante», kura soliste ir Zane Rozenfelde – Ilzes un Gata Jankunu meita! Ko te vēl piebilst? Talantu ģimene! Trio ansamblī akordeonu brīnumsmalki spēlē Zanes vīrs Māris Rozenfelds, bet ģitāru virtuozi pārvalda Indars Grasbergs. Turklāt Zane ir burvīgi smalka stāstniece, kas tik jauki iederas starp muzikālajiem numuriem… Nevienu neatstāj vienaldzīgu Zanes vārdi: mamma, tēti, es ar jums ļoti, ļoti lepojos! Ovācijas! Teju piemirsu! Gan profesionālie, gan amatieru sniegumi izpelnījās skaļus aplausus un bieži vien arī – ovācijas! Tātad publikai patīk! Un kas ir mākslā galvenais?

Ceļš uz finālu. Visi koncerta mazie un lielie dalībnieki iznāk skatuves priekšā ar iedegtām svecītēm rokās. Profesionālo mūziķu pavadībā nodzied Meņģeles himnu. Apsveicēju rindas bija garas. Apbalvojamo daudz, daudz! Kaut kā vairāk gāja pie sirds, kas runāja no sirds! Arī mūsu Tautas nama vadītāja Inese Daugaviete – vienkārši, saviem vārdiem un sirsnīgi. 

Meņģeles ļaudis par savu Tautas namu

Esmu aizkustinoši pateicīgs par ļaužu sirsnīgo atsaucību īsām sarunām, intervijām par Tautas namu un cilvēkiem. Cik esmu uzklausījis Meņģeles ļaudis, – nav nācies sastapt nevienu, kas par sava pagasta pārvaldes vadītāju Viju Kauliņu būtu teicis kaut ko kritisku vai peļamu. Reiz viņa sacīja, ka savos cilvēkos visaugstāk vērtē – sirsnību, vienkāršību, atklātību, godīgumu, strādīgumu, punktualitāti, vārda turēšanu, paškritiku un spēju atzīt savas kļūdas…

Vija Kauliņa: «95 gadi! Tas ir gandrīz vesels gadsimts! Šajā ēkā pukst Meņģeles sirds. Tas ir stāsts par tiem, kuri šo Tautas namu cēla, kuri šeit dziedāja, dejoja, spēlēja teātri un piepildīja namu ar saturu. Īpašu paldies jāsaka darbiniekiem, kolektīvu vadītājiem un to dalībniekiem. Šo cilvēku ieguldījums ir tāds, kas padara Tautas namu par vietu, uz kuru gribas iet un nākt. Tā ir vieta, kur tiek gaidīts ikviens! Tas vienmēr atvērts un piepildīts ar cilvēku balsīm, smiekliem un aplausiem. Vai tā ir tā daudzinātā kultūra? Jā, bet tie esam arī mēs paši! Un šovakar visi viens otram teiksim lielu paldies!»

Saprotamā kārtā īpaši saviļņojoša šī diena pašai kultūras vadītājai. Viņa arī labprāt piekrita atskatam uz saviem 32 gadiem Tautas nama bezgalīgajos darbos. 

Ilze Jankuna: «Meņģeles Tautas namā sāku strādāt 1994. gada rudenī un turpinu arī šobrīd. Pirms tam, 1987. gadā, kādu laiku darbojos deju kolektīvā. Kad sāku strādāt šeit, vienīgā pastāvīgā darbiniece bija apkopēja Indra Eglīte, kura bija arī nama pieskatītāja. Pa reizei notika kāds mēģinājums. Te nebija vadītāja, pa laikam kāds uzrīkoja kādu diskotēku utt. Un tad mani uzaicināja uzņemties atbildību un vadīt nama dzīvi. Un pirmais darbs, uz ko man tika norādīts, ka jāsalabo jumts, jo esot noslīdējis šīferis. Vīrs (Gatis Jankuns) to arī salaboja. Tad jau viss arī aizgāja: rīkoju balles, diskotēkas, koncertus, aicinājām teātra izrādes utt. Katru gadu bija karnevāli, nu tādi ļoti, ļoti atbalstīti. Tā kā Tautas nama griesti bija cietuši no lietus un sniega, tad, lai noslēptu tos pleķus, Gatis vienmēr izdomāja kādu dekoru pie griestiem…. 

Ja runājam par šobrīd atpazīstamajiem mākslas ļaudīm, kuri savus pirmos soļus uz skatuves ir spēruši tieši šajā namā, tad tie ir Kaspars Bumbišs un Zane Rozenfelde (dzimusi Jankuna!). Viņiem šo mīlestību uz mūziku iedevis mūzikas skolotājs, Kaspara tētis Jānis Bumbišs. Protams, nevar nepieminēt ilggadējo Tautas nama vadītāju Pēteri Rundānu, kurš Meņģeles kultūrā ir laidis dziļas saknes. Deju kolektīvu vadītāji Andris Rautenšilds, Edgars Sams, Daiga Rosicka, Svetlana Gžibovska, Vēsma Dušenkova. Katrs no viņiem šeit ir ielicis sirds siltumu un lielu darbu. Īsu brīdi teātri vadīja arī režisors Pēteris Lūcis. Tagad amatierteātra režisore Edīte Osokina ne vien vada teātri, bet arī pati spēlē kādu izrādei nepieciešamu lomu. Mūsu māksliniece ir floriste un noformētāja Liene Tēraude, kurai ir daudz un dažādu ideju un to īstenojumu.

Un, protams, Gatis Jankuns. Bez viņa kā bez rokām, viņš var visu! Viņš ir ideju ģenerators un, protams, galvenais izpildītājs. Mums abiem Tautas nams ir otrās mājas. Ir bijis tā, ka piemirstam, ka mums ir arī īstās mājas. Teikšu īsi – neesmu nožēlojusi nevienu brīdi, ka piekritu šeit strādāt. Tagad mūsu Tautas nams ir fantastiski skaists, un es ar to lepojos. Zinu, ko tas prasīja un kā līdz tam tikām. Un ļoti priecājos, ka te ik nedēļu ierodas skolas bērni, seniori un dažādu vecumu ļaudis uz mēģinājumiem, uz pasākumiem un vienkārši, lai kopā būtu. Un Tautas nams dzīvo savu dzīvi!» 

Mani kā skolotāju sevišķi pacilā tas, ka Tautas nama lielu notikumu vadību Ilze uztic un arī iemāca, piemēram, jauniešiem Renāram, Artūram.

Artūrs Šubrovskis: «Tautas nams man ir ļoti mīļš. Jau kopš bērnudārza laikiem esmu darbojies tur. Sākumā tā bija dziedāšana pie Ilzītes, tad jau skolas laikā dejošana un literāru darbu uzvešana. Tautas nams ir veicinājis mūsu, arī Renāra, māksliniecisko izaugsmi, kas apliecinās daiļrunāšanas konkursos, teātra izrādēs, gan pasākumu vadīšanā vienatnē vai tandēmā ar draugu Renāru. Te ir tādas balles – ar garšu! Nekur nav citas tādas vietas Latvijā! Neviens lauku Tautas nams nav tik daiļš kā Meņģelē! Bez lielīšanas, jo mīlam savu namu! Pat daži kultūras centri nobāl mūsu priekšā… Es patiesi lepojos, ka varu būt maza daļiņa no šī staltā nama vēstures. Lai vēl ilgi un ražīgi darba gadi Tautas namam!» 

Ar Sarmīti Poikāni nav jāiepazīstina: viņa kultūru cauri šauj ar dzejas, rakstniecības talantu, ar talanta vaļā vēršanu savos mazajos un lielajos skolēnos – ar vārdu un radošu izdomu ik notikuma veidošanā. 

Sarmīte Poikāne: «Kad biju bērns, katru dienu dzirdēju vārdus: Tautas nams, uz Tautas namu, Tautas namā… Runa bija par Meņģeles pagasta Tautas namu, un man ļoti patika dzirdēt, kas tik tur nenotiek! Zināju visu, jo tobrīd par šīs iestādes vadītāju strādāja mana mamma. Biju pavisam maza, bet labi atceros, kā vecāki vakaros devās uz kora vai deju kolektīva mēģinājumiem un kā man tas nepatika! Man gribējās, lai viņi vakaros ir mājās. Atceros, kā mamma tēloja kaut kādu meitu ar garu bizi izrādē «Brīnumzālīte». Tā bize bija no dabiskajiem matiem. Mājās pa kluso ar to spēlējos….

Tautas nams kļuvis par otrajām mājām. Skolas laikā divas reizes nedēļā deju kolektīva mēģinājums – uz Tautas namu, skolas dramatiskā pulciņa mēģinājums – uz Tautas namu, meiteņu ansambļa mēģinājums – atkal uz Tautas namu… Un tā gandrīz katru dienu pēc mācībām ceļš veda nevis uz māju, bet vispirms uz Tautas namu. Bija laiks, kad šīs ēkas otrajā stāvā mājoja bibliotēka, un arī tas bija par iemeslu, lai itin bieži iegrieztos tur. Kaut kā bija tā sanācis, ka Tautas nams man bijis vajadzīgs nepārtraukti. Dažkārt esmu tur kā vienkārša koncerta skatītāja vai kāda notikuma viesis, citreiz esmu pati kāda sarīkojuma organizatore, jā, arī režisore, scenāriju autore. Nespēju iedomāties Meņģeli bez tik lieliskā nama. Sajūtu, ka tas ir nemirstīgs, jo to vienmēr vadījuši cilvēki, kas mīl šo kultūras templi, un uzcēluši par pašu saziedotiem līdzekļiem. Tā ir arī māja ar cēlu, augstas kultūras un cilvēku mīlestības apņemtu garu. Tas nozīmē – tam te jābūt vienmēr!»

Ja daudzas skaistas vietas mēdz saukt par kultūras saliņām, tad Meņģele ir vesels kultūras salu arhipelāgs! Ar Ilzes Tautas namu, ar Olitas skolu, stadionu, ar Ingrīdas Ķezberes skolu un muzeju, Vijas pagasta māju un visu plašo saimniecību. Ar Edgara Kalnriekstiņa vēstures pētniecību, Vitas Gžibovskas baznīcas lološanu, ar fotogrāfes Vijas Linkas profesionālajām bilžu liecībām. Ar Aivaru Bramani, kas allaž norūpējies par Zvanu ezera veselību, dvēselisko stāvokli. Jā, saka, ka dzimtenes mīlestība sākas ar rūpīgi koptām taciņām uz dzimtas kapiem, kas šeit ir Mirdzas Jačino svētīgais darbs. Bet pagasta puķu dārzi Velgas Zeibotes pārziņā. Nu, re, vesels skaistuma apvīts salu arhipelāgs!

Baznīcas lietu kuratore Vita Gžibovska: «Tautas nams man atmiņā ar diviem tā vadītājiem. Manos bērnības un jaunības gados – Pēteris Rundāns. Spilgti atminos Jaungada sagaidīšanas svinības. Gatavojāmies laicīgi, griežot sniegpārsliņas un ar tām pušķojot Tautas namu. Mācījāmies priekšnesumus un izgatavojām svētkus programmas, lai vecāki un ciemiņi zinātu, kas kam sekos un kurš to izpildīs. Jaungada un izlaiduma balles bija tās, kurās arī mēs varējām ballēties, jo citos pieaugušo deju vakaros nedrīkstējām piedalīties. Pamatskolas izlaidumi arī notika Tautas namā. Pēteris Rundāns no mūsu klases 8 meitenēm bija izveidojis ansambli, un to turpināja vadīt skolotājs Jānis Bumbišs. Bija tematiskie vakari, tādi kā jauno speciālistu uzņemšanas un jauno puišu armijā pavadīšanas vakari, sporta svētku balles, ziemas karnevāli, mākslinieku koncerti. Svinētas daudzu pāru kāzas, jubilejas, un, kā jau dzīvē notiek, nācies piedalīties arī sēru brīžos. Ilzes Jankunas laikā Tautas nams ir ieguvis jaunu estētisko veidolu! Ir pasākumi, kas saglabājušies, citi nākuši klāt no jauna. Spilgtākie laikam ir Ražas svētki, Zemnieku svētki, Dzejas dienas, tradicionālie un nu jau leģendārie Sporta svētki un to balles. Tautas nams ir svēta vieta, kur baudīt kultūru, satikties ar ļaudīm un būt blakus, kopā.» 

Nesen rakstīju par Meņģeles dimensijām un mākslas kalvi «Stiebriņos», kur mākslu garīgajā un materiālā veidojumā notur Daiga Eklone un Andris Eklons ar viņu jauko meitiņu Rozi, kuras vārds tik piedienīgs viņas tēlam un šī cēlā nama svētkiem. 

Daiga Eklone vienkārši un sirsnīgi: 

«Es jūtos piederīga šai vietai, lai gan nevaru saukt sevi par īstu meņģelieti, jo tikai daļa manas dzīves paiet šajā burvīgajā zemītē. Šeit ir dziļas manu senču saknes, un mana sirds pieder šim pagastam. Bērnības un jaunības atmiņas staigā kopā ar Meņģeli un notikumiem tajā: Tautas nams dažādos laikos, balles, diskotēkas, koncerti, teātri, kino un citi dvēseliski pieskārieni. Nams iedveš īpašu bijību un lepnumu, tā ir vieta, kur satiekas acu skatieni, balsis, atmiņas, prieks un cerības. Ēkas sienās glabājas čalas, dziesmas, mūzika, svētku kņada un noteikti arī klusuma brīži pēc mēģinājumiem un nodarbībām, kad gaisā vēl paliek radošuma smarža. Tur paaudzes sastopas – vecvecāku stāsti savijas ar bērnu sapņiem, un katrs pasākums kļūst par mazu pavedienu kopējā Tautas tērpā – Meņģeles Tautas namā. Tas iedvesmo, vieno un atgādina, ka kultūra dzīvo cilvēkos: dejā, vārdā, mūzikā un blakus esībā. Nama durvis atvērtas, gaismas deg un aicina ienākt ikvienu. Tas rada piederības sajūtu, tas uztur dzīvu garu, tam ir sava sirds un dvēsele.»

Olita Rudzīte: «Man tas ir sirdī un būšana Tautas namā! Daudzi mēģinājumi: gan skolas laikā dejojot tautiskajās dejās, vēlāk senioru deju kolektīvā – trīspadsmit gadu garumā mēģinājumi un koncerti. Pirmie kino apmeklējumi, koncerti, balles. Kad vēl nebija 18 un mikrofonā paziņoja, ka skolēniem laiks iet mājās, bet kā gribējās vēl palikt un dejot! Tas bija arī skaistais, noslēpumainais krāsaino karnevālu laiks. 

Tā ir skolas sadarbība ar Tautas namu, jo skolas pasākumi notiek tur! Un pats jaukākais – pārvērtības ar burvīgi skaistajām lustrām! Un kā tad sporta svētki varētu iztikt bez šī nama, kas tikai rokas stiepiena attālumā līdz sporta laukumiem?» 

Māra Leimane, bibliotēkas vadītāja: «95 gadi? Tas ir daudz? Cilvēka mūžā – jā, jo tāds ir paša Dieva svētīts mūžs, ne katram tāds mūžs ir lemts. Namam tie vēl tikai jaunības gadi! Tam jādzīvo jauneklīgi! Kultūra palīdz saglabāt pleca sajūtu un dzīvību! Kamēr būs cilvēki, tikmēr būs kultūra ar visu tās saturu un raksturu! Šī vieta pastāvēs. Tā ir «gaisma, kas vieno paaudzes». Sevišķi mīļš mans deju kolektīvs «Sumulda», ar kuru esmu piedalījusies trijos Vispārējos dziesmu un deju svētkos. Lai arī turpmāk te neapsīkst dzīvība un gaisma deg logos!»

Ingrīda Ķezbere: «Man ļoti pie sirds mūsu Tautas nams, jo tā ir vieta, kur dzīvo tradīcijas. Te jau sen iedibinātie svētki tiek loloti un turpināti, dodot iespēju dažādām paaudzēm satikties, svinēt un priecāties! Īpaši patīkami, ka Tautas nama dzīvotspējā tiek iesaistīti mūsu skolēni, kuri ar savu radošumu, dziesmām, dejām un priekšnesumiem priecē pagasta iedzīvotājus un ļauj sajust jaunās paaudzes talantus un enerģiju. Saviļņo tas, ka pie mums brauc viesi no kaimiņu pagastiem un arī no tālienes! Tas apliecina, ka šeit radītā kultūras vide ir pievilcīga un augstu novērtēta! Allaž pacilā vadītājas Ilzes uzrunas svētkos, tās vienmēr ir iedvesmojošas un liek justies gaidītam un piederīgam. Ļoti jūtamas arī rūpes par vidi – Tautas nams ir pārdomāti un gaumīgi iekārtots, katrs pasākums un temats tiek noformēts ar īpašu uzmanību un mīlestību pret detaļām. Manī tas raisa lepnumu par savu pagastu, un tieši tāpēc tik mīļš šis nams!»

Kultūras darba veterāne Anita Ausjuka: «Ilze ir nama pavarda turētāja! Bezgala sirsnīga, darbīga, talantīga, un nav tādas lietas, ko viņa neprastu. Lai dzīvo Meņģele un meņģelieši! Sirsnīgs sveiciens Jūsu svētku dienā!»

Ogres novada pašvaldības domes līdzšinējais priekšsēdētājs Egils Helmanis: «Meņģeles Tautas namam 95 gadi. Kopā ar meņģeliešiem sakām paldies tiem ļaudīm, kas cēla šo Tautas namu. Paldies tām saimniecībām, kas ziedoja baļķus, deva zirgus un ziedoja akmeņus, citi ziedoja savu darbu. Un tā par meņģeliešu saziedoto tika uzbūvēts un 1931. gadā atklāts Meņģeles Tautas nams. Saku paldies Ilzei Jankunai par sirsnīgo koncertu, kuru viņa noorganizēja. Paldies par visiem gadiem, ko viņa ir atdevusi, lai bagātinātu kultūras dzīvi. Paldies visiem pašdarbības kolektīvu vadītājiem, kas uztur latvisko garu Meņģeles Tautas namā. Paldies meņģeliešiem par kopā būšanu un paldies Meņģeles pārvaldniecei Vijai Kauliņai. Mēs esam tik stipri kā tauta, kamēr sevī nesam savu identitāti – latvisko kultūru.»

Ķeipenes Tautas nama vadītāja Inese Daugaviete: «Nams ar vēsturi un sirdi. Meņģeles cilvēki, kuriem tuvs savs pagasts! Tā arī ir kultūra. Kultūras lauks, kur ļaudis meklē neierasto, meklē veidu, kā BŪT un kā BŪT pamanāmiem. Tāda ir šī nama saimniece jau gadiem. Tādu aizraujošu entuziasti, kāda ir Ilze savā darbā, nav daudz, bet ir! Viņa neskaita minūtes, stundas, nemitīgi pilnveidojas. Izdomu un spēkus iegulda savos ļaudīs, nebaidās no grūtībām, lai izturētu un sasniegtu kaut ko skaistu, labu – sev un ļaudīm! Kamēr būsim mēs, būs kultūra un tās vadītāji. Būs tautas plūsma, un Tautas nams dzīvos un elpos.»