Šī nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad "Ugly Cake" pārstāvji dodas uz Ogres pansionātu. Šoreiz tika satikti jauni cilvēki un dzirdēti jauni dzīves stāsti.

Uzņēmuma pārstāve atzīst, ka visvairāk prāta palicis Laura stāsts, kurš 15 gadu vecumā kļuva paralizēts, "aiz katras istabas durvīm ir vesela dzīve, kuru garāmgājējs nekad neuzzinās."

Viņa norāda, ka pansionātā katram cilvēkam ir savs stāsts, daži ir tik smagi, ka vēl ilgu laiku ir grūti atslēgties uz ierasto ikdienas gaitu. Tomēr "Ugly Cake" turpinās apciemot pansionātu ar sarunām, uzklausīšanu un, protams, gardām kūkām un maizītēm. 

Sociālais uzņēmums "Ugly Cake" savā sociālo tīklu kontā raksta:

"Šodien kopā ar Māru (jā -viņai tiek piedāvāta izvēle :)) atkal bijām Ogres pansionātā. Šoreiz taisījām maizītes no mūsu ierauga rudzu un kviešu maizes, cepām biezpiena maizi un bijām paņēmušas līdzi arī kēksiņus jubilāriem. Svecītes gan iedegt nevarējām pansionāta kārtības noteikumu dēļ, bet svētku sajūtu tas neatcēla.

Biezpiena maize sanāca tik bagātīga, ka pildījums cepoties izkāpa no pannas (tā mums reizēm notiek, ja gribas ielikt par daudz visa labā). Beigās mums izdevās kārtīgs svētku galds, un tas arī bija galvenais.

Šoreiz pie galda satikām citus cilvēkus, nevis tos, kuri parasti piedalās mūsu darbošanās reizēs. Izrādās, kārtība bija mazliet pamainīta, bet ceru, ka nākamreiz atkal satiksim arī savus vecos draugus!

Braucot uz pansionātu regulāri, pārmaiņas cilvēkos redzam daudz skaudrāk. Ir sejas, kuras vēl pirms dažiem mēnešiem bija priecīgākas un dzīvīgākas, bet tagad kļuvušas bālākas un klusākas. Cilvēki pamazām dziest. Toties vēl jo lielāks prieks ir redzēt tos, kuri turas, joko, strīdas pretī un joprojām ar interesi seko visam apkārt notiekošajam.

Šodien aprunājos arī ar kādu 45 gadus vecu vīrieti. Pansionātā viņš nonācis pēc smagas motocikla avārijas. Viņa ķermenis burtiski salikts kopā ar metāla stieņiem rokās, kājās un plecos. Viņš pats īsti neatceras, kas toreiz noticis, taču ar lepnumu pastāstīja, ka spējot pat nedaudz paiet. Un dzīvesprieks viņam nav pazudis - vēl joprojām gatavs mest kādu loku, tikai nu jau ar motorolleru. Īsts spītīgs latvietis, kuru tik viegli nekas nepaņems!

Taču visvairāk šodien manī palika Laura stāsts. Laurim bija tikai 15 gadu, kad viņš, nācis no nelabvēlīgas ģimenes un jau dzīvodams patstāvīgi, devās strādāt pie kāda saimnieka, lai nopelnītu sev iztiku. Viņam lika labot fermas jumtu, kura konstrukcija nebija droša. Jumts ielūza, Lauris izkrita tam cauri, un smagās betona sijas uzkrita viņam virsū. Tika salauztas ribas un neatgriezeniski bojāts mugurkauls. 15 dienas komā. Kopš tās dienas Lauris ir paralizēts un piekalts gultai.

Pēc Laura stāstītā, par notikušo neviens neatbildēja. Tika atrasts liecinieks, kurš apgalvoja, ka puisis uz jumta uzkāpis pats un pie saimnieka nemaz neesot strādājis. Arī viņa māte nostājusies saimnieka pusē. Policija netika izsaukta un lieta netika ierosināta. Atbrauca tikai ātrā palīdzība, bet Laura dzīve 15 gadu vecumā jau bija mainīta uz visiem laikiem...
Pansionātā katram cilvēkam ir savs stāsts. Daži no tiem ir tik smagi, ka pēc tam vēl ilgi nevar vienkārši pārslēgties uz ikdienu. Aiz katras istabas durvīm ir vesela dzīve, kuru garāmgājējs nekad neuzzinās.

Mēs turpināsim braukt. Ar maizi, kūkām, sarunām un vienkāršu klātbūtni. Varbūt tā nav liela lieta, bet gribas ticēt, ka kādam tā ir gaisma ikdienā un ka kāds mūs patiešām gaida.
Ja arī jums ir iespēja kādam vientuļam cilvēkam veltīt savu laiku, neatlieciet to! Ne vienmēr vajag daudz. Dažreiz pietiek atnākt, apsēsties blakus un patiesi uzklausīt. Ja vēlies, droši mums piebiedrojies nākamreiz!"