Varbūt ar lasītājiem varam sarunāt, ka nesasprindzināsimies, par katru cenu mēģinot atšifrēt notikumu dalībniekus. Tam nav nekādas nozīmes, jo lielākā daļa tik un tā vairs nedzīvo Meņģelē, daži savukārt ir jau miruši. Lasīsim pašus atgadījumus un labestīgi pasmaidīsim vai nopūtīsimies: «Jā. Kā gan tajā Meņģelē gājis!»

Tagad vārdu sekss lieto gandrīz tikpat bieži kā labdien, taču pirms gadiem četrdesmit tas bija droši pielīdzināms lamām. Tāpēc no kārtīga cilvēka mutes neko tādu nevarēja sagaidīt. Lai izteiktu kaut ko par šo tēmu, sacīja, piemēram, ka viņš iet meitās vai viņa iet puišos. Šīs iešanas parasti beidzās ar kāzām, bet bija arī daudz izņēmumu.

Reiz, pirms vairākiem desmitiem gadu, Meņģelē dzīvoja divas vella pillas jaunkundzes. Abām iepatikās nupat strādāt atnākušais jaunais tautas nama vadītājs. Puisis darba vietā tika apmeklēts vai ik vakaru. Iemeslus varēja atrast, jo toreiz taču tik bieži notika koru, deju kolektīvu un teātru mēģinājumi. Meitenes laiku velti nezaudēja. Lai būtu lietiskie pierādījumi. Piedabūja jaunekli fotoaparāta priekšā ar vienu no viņām  skūpstīties. Tikai tad, kad bilde bija gatava, vīrs apjēdza, ka nav lāgā. Proti, viņam bija iecerētā, klusas un nopietnas dabas. Ja nepārprotamais attēls nokļūtu viņai acīs, tas nebūtu labi, jo sešdesmitajos gados skūpstus vis nedalīja pa labi un pa kreisi. Nopietnajai meičai un tautas nama vadītājam bija nolikta kāzu diena. Tas jau pieļāva gandrīz vai atklātu nākamās sievas apciemošanu pavēlāk vakaros. To modri vēroja arī abas sprigaces un nepavisam nedomāja atkāpties. Pielavījušās pie mājas, kurā laiku pavadīja brūtes pāris, viņas sāka klauvēties pie visiem logiem, smieties, slēpties un atkal klauvēties. Kad jandāliņš nerimās vairākus vakarus, pat rāmajai līgavai mērs bija pilns. Atrāvusi logu, viņa meta ar emaljētu kafijas kannu uz skaņas pusi. Taču abām mozētājām bija laba reakcija, un zibens ātrumā kanna lidoja atpakaļ istabā, tiešā trāpījumā ķerdama nākamās sievas vaigu. Violetais plankums zem acs un jaunkundzes respektablā darbavieta nesaderējās kopā, tomēr neko nevarēja darīt, jo slimības lapu zilas acs dēļ nebija iespēju dabūt. Ja kāds vēl ilgu laiku priecājās par notikuma atskaņām ciemā, tad noteikti tās bija abas īstās vaininieces. Viņas pat teicās aizmirsušas, kura uz jaunekli vairāk cerējusi. Galvenais bija sariebt īstajai kandidātei.

Bija gadi, kad kolhoza zemo algu dēļ ļaudis meklēja darbu ārpus Meņģeles. Izveidojās ap desmit cilvēku liela grupa, kas strādāja kādā Ogres uzņēmumā. Viņiem bija savas saiešanas, svinēšanas un mīlēšanas. 

Vienā no pagasta centra mājām dzīvoja šķirtene, pie kuras šad tad pulcējās Ogrē strādājošie kolēģi. Tā nu nereti sagadījās tur aizkavēties līdz rītam – vīriešiem, protams. Sevišķi, ja kādam gadījās atpalikt no kompānijas mājupiešanas brīdī. Neprecētu kungu tur nebija, arī gadu skaits sniedzās ap trešo desmitu, vārdu sakot, ģimenes cilvēki. Vai tad jābrīnās, ka minētās mājas durvis jo bieži rītos tika spārdītas, pat uzlauztas (ir gan tām sievām ķēriens!) vai apgānītas. Sevišķi bieži cieta istabas logs, un mājas saimniecei vajadzēja izdot daudz naudas par jauniem stikliem.

Tomēr trakākais gājiens bijis ar atraitnes vārdadienas dāvanu. Tas viss noticis viena kunga dēļ. Vīrietis bieži mēdzis mainīt piedzīvotājas, un, lai gan mājās vienmēr gaidījusi kāda sieviete, viņam pārmaiņas pēc ļoti paticis šad tad nakšņot pie centra šķirtenes. Tā gadījās, ka vīram tobrīd bijusi draudzene ar izdomu, un vārdadienas rītā pie vainīgās dzīvokļa durvīm parādījusies paciņa, ko pušķu vietā rotājuši piepūsti prezervatīvi. Paciņā bijušas vīriešu apakšbikses un zīmīte: «Mīļā X, apsveicu vārdadienā! Kad mans vīrs iet pie tevis, es viņam dodu tīras apakšbikses. Esi tik laba un gādā, lai ar tādām viņš nāk arī pie manis.»

Gados jaunāki ļaudis jaktējušies galvenokārt balles un kino vakaros. Kad pasākums beidzies, ceļš vedis nevis uz māju, bet gan kādā citā virzienā – tālāk no visu acīm. Tādam nolūkam ļoti laba vieta bijusi pārsimts metru no tautas nama esošā kūtsaugša ar lielu siena pantu. Reiz kāds septiņdesmito gadu jauneklis, uzrāpies tur pirmais, devis roku draudzenei, lai palīdzētu uzkļūt augšā. Labu brīdi abi kārpījušies un čaukstinājuši sausos stiebrus, līdz jaunkundze beidzot bijusi uz panta. Puisis devies iekārtot vietu, kad, nejauši pametis skatienu uz lūku, vasaras nakts palsajā gaismā ieraudzījis draudzeni dodamies pa trepēm lejā. 

«Kas noticis?» viņš sašutis čukstējis.

Atbildes vietā nobūkšķējušas pēdas, kādam nošļūcot no siena panta, un lūkā pazibējis vēl viens stāvs. Puisis meties uz siena panta malu, bet paklupis pār bailēs trīcošo draudzeni, kas, kā izrādījās, bija tepat. 

Kūtsaugša izrādījās apdzīvota.

Ilgas pēc kaut kā labāka nereti pārņem arī ļaudis cienījamos gados. Tas nebija gājis secen kādam sešdesmitgadīgam meņģelietim. Paša sieviņai ne vainas, bērni izprecināti, mazbērnu pilnas istabas, bet… Laikam jau labuma bijis par daudz. Nevarēja vairs izšķirt, kā īsti dzīvē iet  – labi vai slikti. Un vīrs, uzsēdies mopēdiņam mugurā, parkšķināja cauri pagasta centram uz pāris kilometru attālo viensētu, kur viņu laipni gaidīja jau gadiem vientuļa, vienkārša sieviete. Vajadzēja krietnu laiku, lai viesošanās reizēs izsvērtu, ka nav nekā stabilāka par paša celto drošo māju un paša kādreiz apprecēto sievieti. Dažreiz varbūt vajag radīt apstākļus, lai par to pārliecinātos.

Īpatnēja ir šī Latgales un Vidzemes robežvieta – Meņģele. Jau tāpēc vien, ka te ir daudz cilvēku ar vienādiem uzvārdiem. Šie ļaudis patiesībā visi ir tuvāki vai tālāki radi. Vairāki desmiti ir cēlušies no Blauu, Tobiasu un Liepiņu ciltskokiem. Radniecība sniedzas vismaz trijās paaudzēs. Daudzi meņģelieši apprecējuši savas otrās pusītes no pagasta ļaužu vidus, tikai daži tās atraduši Liepkalnē, Bebros, Taurupē vai vēl tālāk.

No tā var secināt, ka tagad ģimenes veidošanai sievu vai vīru labāk būtu meklēt ārpus pagasta, jo nopietni jādomā par izvairīšanos no asinsradniecības. Turklāt. Mīlas takas minot, vairākiem kungiem ir gadījies atstāt atvasītes, kuras aug, neko nenojauzdamas par bioloģisko radniecību ar kādu no ikdienā satiktiem cilvēkiem. Un ja nu šādi pusbrāļi un pusmāsas samīlas viens otrā?! Ko tad? Kurš par to būs atbildīgs?

Šāda varbūtība nav nemaz tik neiespējama, arī Blaumanis līdzīgu situāciju aprakstījis savā stāstā «Romeo un Jūlija». Bet Blaumaņa literārais materiāls, kā zināms, ņemts tieši no reālās dzīves.

Šī problēma pasaulē risināta pat visas valsts – Lielbritānijas – mērogā. Lasīju, ka pirms 1940. gada tur samilzušas tuvu radu laulību problēmas. Šī valsts īstenībā ir liela sala, respektīvi, no pārējās pasaules visai nošķirta vieta. Valdība tāpēc speciāli atļāvusi ievest daudz darbaspēka no citām zemēm, devusi pilsonību un dažādas privilēģijas, lai tikai veicinātu svaigu asiņu ieplūšanu un genofonda uzlabošanu. Briti domā, ka ļoti lielais psihiatrisko slimnīcu skaits valstī vēl arvien ir trīsdesmito gadu laulību sekas.

Tā nu sanāk, ka tik apdziedātā romantiskā parādība – mīlestība – tomēr ir ļoti cieši saistīta ar dzīves praktisko pusi. Vecais teiciens «dari, ko darīdams, apdomā galu» atkal ir vietā.

Bet aizraušanās trakums, sānsoļi, sveši apskāvieni pēc ģimenes ķildas – tas viss ir vecs kā mūžība. Tas laikam pieder pie dzīves, tāpat kā sāls vai cukurs pie ēdiena. Tāpēc, pārfrāzējot manas vecāsmammas teikto, lai svilst sili, lai karst purvi, jo kaisles auglis, aizliegts vai atļauts, ir salds. Kurš to noliedz, tas ir liekulis. Tikai nudien – dari, ko darīdams. Apdomā galu!