Anita Streile atklāj, ka muzejā darba dienas plāns visbiežāk ir zināms iepriekš, jo ekskursijas, muzejpedagoģiskās programmas, kāzas, kristības jeb krustabas ir jāpiesaka iepriekš. Taču muzejā iegriežas arī cilvēki, kuri vienkārši brauc garām un nolemj piestāt. Arī viņiem tiek veltīts laiks, izstāstot svarīgāko par muzeju, Andreju Pumpuru vai konkrēto ekspozīciju. Tieši daudzveidība ir viena no šīs vietas raksturīgākajām iezīmēm. Muzejs piedāvā vairākas muzejpedagoģiskās programmas dažādām auditorijām. Skolēniem ir nodarbības par Andreju Pumpuru, eposu «Lāčplēsis» un pašu Lāčplēša tēlu. Īpaši 8. un 9. klašu skolēniem paredzēta interaktīva programma, kurā jaunieši ne tikai dzird faktus, bet iepazīst Pumpura dzīves ceļu un izprotamāks kļūst arī viņa radītais eposs. Streile uzsver, ka svarīgi ir nevis vienkārši pastāstīt, bet ieinteresēt. Pēc muzeja apmeklējuma skolēni daudz biežāk paši sāk lasīt un iedziļināties Pumpura daiļradē. Skolotāji saka, ka uz muzeju labāk braukt pirms tēmas apguves skolā, jo tad jauniešiem rodas lielāka izpratne un interese.
Programmas tiek pielāgotas dažādām auditorijām – arī jaunākiem bērniem, darba kolektīviem, pensionāru grupām un citiem apmeklētājiem. Vienam vajag vairāk spēles un iztēles, citam – dziļāku kultūrvēsturisko kontekstu. Līdzās ierastajām programmām muzejā dzimst arī jaunas. Bērnudārza grupām iepatikusies programma «Kur aug maizīte?», kur bērni iepazīst seno zemkopības ciklu, redz darbarīkus un var tos pat aptaustīt. Tiek veidotas arī īpašas programmas 1. septembrim, pēdējam zvanam, izlaidumiem. Cilvēki muzejā svin arī dzimšanas dienas un kāzu jubilejas. Muzeja darbs šajā ziņā prasa ne tikai zināšanas, bet arī spēju sajust auditoriju.
Stāsti, svētki un negaidīti jautājumi
Īpaša vieta muzeja piedāvājumā ir latviskām tradīcijām veltītajiem notikumiem – kāzām, kristībām jeb krustabām. Laulību ceremoniju, protams, muzeja speciālisti neveic, taču piedāvā latvisku programmu ar tautasdziesmām, ticējumiem, paražām un svinīgu noskaņu. Uz muzeju pēc šādiem piedzīvojumiem brauc ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī cilvēki no Rīgas, Aizkraukles un citām vietām. Bieži vien jaunais pāris izvēlas savu laulību reģistrēt pilsdrupās, kam seko pasākums muzejā.
Interesanti, ka šis piedāvājums veidojies nejauši – no dzīves situācijām un cilvēku vajadzībām. Kāzu programmu sākums meklējams laikā, kad muzejā strādājusi skolotāja Dzidra Bļodone. Kādā brīdī jaunajam pārim pēc laulību reģistrācijas vajadzēja vietu, kur pabūt un piedzīvot vēl ko īpašu. Pāris tika atvests uz muzeju, pēc tam radās nākamie interesenti, un pamazām izveidojās īpaša programma, ko piedāvāt jaunajam pārim. Arī kristību jeb krustabu piedāvājums veidojies līdzīgi – no savējo vajadzības, no kāda radu bērna, no idejas, kas pakāpeniski apaugusi ar tautasdziesmām, pētījumiem un savu scenāriju.
Kāzu programma parasti ilgst apmēram 40 minūšu, savukārt kristībās jeb krustabās viss atkarīgs no bērna vecuma, noskaņojuma un ģimenes vēlmēm. Kāzu pasākumos mēdza notikt arī ne visai patīkami brīži, tāpēc tagad pirms tā muzejs lūdz aizpildīt anketu. Kāds īpaši spilgts gadījums saistīts ar uzvārdu pieminēšanu – izrādījies, ka līgavainis pieņēmis sievas uzvārdu, bet to vēl nebija pateicis saviem vecākiem. Kopš tā laika, kā saka Streile, «par uzvārdiem mēs nerunājam». Uzmanības centrā ir pats pāris, nevis detaļas, kas var negaidīti radīt konfliktus.
Pārsteigumu netrūkst arī ekskursijās. Anita Streile atceras neskaitāmus bērnu jautājumus, kas ir gan tieši, gan ļoti asprātīgi. Piemēram: «Sakiet, lūdzu, jūs pati tam ticat, ko stāstāt?» – domājot par Lāčplēsi un eposa notikumiem. Citreiz, stāstot par Kangaru, skolēni mēdz sajaukt vārdus un jautāt: «Kā sauc to nodevēju – Kalvītis?» Ir jautāts arī – «cik Lāčplēsim bērnu» un «kur viņš tagad ir». Šādos brīžos uz mirkli nākas apstāties, bet tieši tas muzeja ikdienu padara dzīvu.
Līdzās šiem jautrajiem brīžiem netrūkst arī aizkustinošu momentu. Streilei atmiņā palicis kāds čehu kungs, kurš muzejā nocitējis Latvijas eposa beigas un atbraucis tieši ar mērķi iepazīt šo vietu. Nākamajā reizē viņš atvedis dāvanu – zīmējumu ar Lāčplēsi. Savukārt kāds apmeklētājs no Vācijas pēc ekskursijas muzejā uzdāvinājis dāvaniņu – metāla karavīru, kurš turpmāk palīdzēšot Lāčplēsim cīņā ar Tumšo. Vai, piemēram, brīži, kad ekskursijas beigās astoto vai devīto klašu puiši pienāk klāt, apskauj un pasaka paldies. Šie mazie žesti ir tie, kas sniedz gandarījumu par padarīto darbu.
Pie mums Lielvārdē saka tā
Muzejā nozīmīga vieta atvēlēta arī Lielvārdes jostai. Tās skatīties, pētīt un salīdzināt brauc gan jaunieši un pieaugušie, gan audējas. Streile uzsver, ka nav vienas vienīgas «pareizās» Lielvārdes jostas interpretācijas. «Pie mums Lielvārdē saka tā,» viņa atkārto, jo etnogrāfiem, folkloristiem un audējām mēdz būt dažādi skaidrojumi. Viena josta nav pilnīgi identiska otrai, katra austa ar sava autora domu un izjūtu. Arī jostā ieausto zīmju skaidrojumi nav viennozīmīgi. Muzeju apmeklē cilvēki, kurus interesē rakstu nozīmes – nereti viņi tās izpēta pirms tetovējuma veikšanas, lai atrastu sev personiski atbilstošāko zīmi. Streile uzskata, ka svarīgākā ir cilvēka paša sajūta – cita cilvēka zīme nebūs tava zīme. Arī viņai pašai ir sava īpašā josta. To radījusi un uzdāvinājusi audēja Cilda Kupce, un to viņa velk tikai īpašos brīžos. Josta, viņasprāt, ne tikai izdaiļo, bet arī satur un piešķir spēku.
Muzeja krājumā ir 14 195 vienības. Tajā ir fotogrāfijas, dokumenti, grāmatas, tekstilijas, etnogrāfiskie materiāli un dažādi priekšmeti, kas saistīti ar Andreju Pumpuru, eposu «Lāčplēsis», Lielvārdes jostu un Lielvārdes vēsturi, tostarp Edgaru Kauliņu un viņa izveidoto kolektīvo saimniecību. Muzejs nav plašs novadpētniecības muzejs, tomēr tajā glabājas ļoti daudz Lielvārdei nozīmīgu materiālu. Cilvēki joprojām muzejam dāvina lietas – tautastērpus, jostas, fotogrāfijas, rokrakstus, sadzīves priekšmetus. Kā īpaši nozīmīgu ieguvumu Streile min Jāņa Kalniņa «Sarmas hroniku» – unikālu rokraksta materiālu par Lielvārdi 1941.–1943. gadā.
Starp īpašajiem muzeja priekšmetiem ir arī eposa 1888. gada izdevums, kas muzejā nonācis kā Andreja Pumpura ģimenes dāvinājums. Muzejs tika atklāts 1970. gadā, un tolaik vēl dzīvs bija Pumpura jaunākais dēls Indriķis, tādēļ sākotnēji krājumā nonāca vairākas ar rakstnieka ģimeni saistītas lietas. Tā kā Pumpuram nebija dzimtas māju, kur šie priekšmeti būtu dabiski saglabājušies, tie bija izklīduši, taču daļu no tiem vēlāk izdevies atgūt muzejam. Šobrīd muzejā glabājas arī eposa tulkojumi 15 dažādās valodās.
Muzeja dzīvē nozīmīga vieta ir arī Lielvārdes parka pilsdrupām un ar tām saistītajiem nostāstiem, kas palīdz šo vietu izjust daudz dziļāk un personiskāk. Pie dižakmeņiem muzeja pagalmā, kurus dēvē par Lāčplēša gultu un segu, cilvēki nāk ar savām domām, vēlmēm un cerībām. Leģenda vēsta, ka Lāčplēsis palīdz labiem cilvēkiem darīt labu, un šajā ticējumā slēpjas īpašs spēks. Pēc laulību ceremonijas jaunie pāri pie Lāčplēša akmens apstājas, pieskaras tam un iečukst savu kvēlāko vēlēšanos, ticot, ka tā piepildīsies. Kā zina teikt Anita Streile, ne reizi vien tas arī esot noticis. Tādējādi šī senā vieta iegūst ļoti personisku nozīmi mūsdienu cilvēku dzīvēs. Akmeņi, kas šodien redzami pie muzeja, savulaik izglābti no applūšanas pēc Ķeguma HES izbūves. Skolotājs Jānis Greste organizēja to pārvietošanu 1939. gadā pa ūdeni uz Ķegumu. Ar kolhoza «Lāčplēsis» palīdzību un atbalstu 1976. gadā tie tika atvesti atpakaļ uz Lielvārdi, savām mājām.
Andreja Pumpura eposa 1888. gada izdevums. Muzejā glabājas eposa tulkojumi 15 dažādās valodās
Tradīcijas, svētki un cilvēki
Muzejā netrūkst arī pasākumu, kas gadu gaitā kļuvuši par tradīciju. Kā ierasts, arī šogad 4. maijā pie Daugavas notiks svētku brokastis sadarbībā ar Lielvārdes Mūzikas un mākslas skolu. Šis pasākums, kas aizsākts pirms vairākiem gadiem, muzeja pagalmā pulcē daudz interesentu, īpaši ģimenes. Savukārt 23. maijā notiks Muzeju nakts, kuras šī gada tēma ir «Priekšmeta piedzīvojumi», un tādu muzejā netrūkst. Kā stāsta Anita Streile, apmeklētājiem būs iespēja apskatīt īpašu relikviju – Lielvārdē atrastu švīkātās keramikas trauku, kura vecums sasniedz apmēram trīs tūkstošus gadu. Vasaras vidū, jūlijā, pilsdrupās plānots dziesminieku vakars, bet mēneša izskaņā muzejs iesaistīsies Lielvārdes pilsētas svētkos. Savukārt novembra sākumā notiks vēl viens nu jau par tradīciju kļuvis pasākums «Lāčplēša spēka mantinieki», kur piedalās 9. klašu komandas, kā arī Zemessardzes un armijas pārstāvji. Šī pasākuma mērķis ir veicināt patriotisko audzināšanu, vēstures izziņu, fiziskās aktivitātes un spēcināt komandas garu.
Šis gads ir īpašs arī tāpēc, ka tiek atzīmēta Andreja Pumpura 185. jubileja. Tāpēc citādāks būs arī tradicionālais dzejas konkurss, un gada noslēgumā – 30. novembrī, Andreja dienā – muzejā pulcēsies jaunie dzejnieki, skanēs lasījumi un tiks svinēta Andreja Pumpura piemiņa.
Par muzeja komandu Anita Streile runā ar siltumu. Muzejā ir seši darbinieki – trīs speciālisti un trīs tehniskie darbinieki, taču ikdienā visi darot visu. Tieši šī kopības sajūta ļauj veiksmīgi īstenot plašo un daudzveidīgo darbu. Anita Streile muzejā strādā kopš 1992. gada, un nākamgad apritēs jau 35 darba gadi. Šajā laikā bijuši arī brīži, kad šķitis – pietiek, vairs neatgriezīšos. Taču tieši kolēģes vienmēr bijušas tās, kas iedrošinājušas, stiprinājušas un atbalstījušas. «Manas meitenes,» viņa sirsnīgi saka par savu komandu. Muzeja darbs ir intensīvs, un pētniecībai, kas viņu patiesi aizrauj, laika bieži pietrūkst. Viņu īpaši interesē gan Jāņa Kalniņa «Sarmas hronika», gan Lielvārdē pierakstīto tautasdziesmu sistematizēšana, taču ikdienas pienākumi šīs ieceres nereti atstāj otrajā plānā.
Tomēr tieši šajā vietā, starp nogurumu, pienākumiem, svētkiem, bērnu jautājumiem, jostām, akmeņiem, tautasdziesmām un cilvēku dāvinātajām lietām, atklājas muzeja īstā būtība. Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs nav tikai vēstures vienību glabātava. Tā ir dzīva kultūras telpa, kur satiekas vēsture un šodiena, tradīcijas un personiski pārdzīvojumi un piedzīvojumi, kopienas atmiņas un ikdienas cilvēcība. Iespējams, tieši tāpēc cilvēki uz šo muzeju un apkārtni brauc – ne tikai apskatīt eksponātus, bet arī piedzīvot un sajust.
