Nezinu, kā jūsu sociālo mediju konti, bet mans pēdējās dienās burtiski burbuļo no dziesmu un deju svētkos cilvēku piedzīvotajiem neizdzēšamajiem mirkļiem. Tie ir it visā. Un atslēgas vārdi, kas caurvij šo “izdzīvoto ideālo nedēļu Latvijā”, ir - spēks, vienotība, jauda, kopība, saviļņojums, lepnums un cerība.
Foto - Jānis Romanovskis
Par šo aizvadīto nedēļu domāja, runāja, dalījās iespaidos visa Latvija! Tie, kas paši tajos nepiedalījās, mēģināja noķert kaut mirkli, kad palūkoties uz tiem caur televīzijas operatoru darba rezultātu. Notvēru vēl vienas mammas domugraudu, kas arī skatījās pa TV gan dejotājus, gan dziedātājus – cik gan "aizkustinošs bijis brīdis, kad varēja ieraudzīt mūsu latviešu jauniešus ar asarām acīs". Un tiešām, mūsu jaunieši dara, cīnās, pierāda sevi un ir bagāti ar patiesām emocijām. Un šoreiz viņi nebaidījās tās laist uz āru publiskā vidē starp citiem tūkstošiem sev blakus. Šie svētki un kopības iespēja daudzos atvēra varbūt līdz tam tehnoloģijās šķietami nogremdētās emociju stīgas. Domāju, katrs, kas palika ar TV tiešraidi līdz beigām no Daugavas stadiona, pamanīja meiteņu bariņu, kas viena otru apķērušas, ļāva vaļu asarām. Arī Mežaparka noslēgumā slapjas acis bija daudziem – arī puišiem.
Foto - Jānis Romanovskis
Šorīt lasīju – “dziesmu un deju svētki nav tikai izrāde. Tas ir vēsturisks fenomens ar nozīmīgu lomu salīdzinoši jaunās latviešu nācijas konsolidācijas procesā.” Neviena uzruna no mākslīgi radītām tribīnēm vai jaungada naktīs nespēj iedot tik trāpīgi un spēcīgi šo vēstījumu, kā šonedēļ šī izdzīvotā būšana plecu pie pleca ar citiem savējiem – “Tu esi latvietis! Tu esi daļa no Latvijas!” Ir tik daudz, kas šķeļ, atsvešina un tā jau introverto latvieti padara vēl klusāku un bieži nomāktāku. Tāpēc jo īpaši, ka šajā nedēļā mēs piedzīvojām to, kas mūs kā latvieti saliedē, tuvina un atver. Vienotība un pacilājums bija gan uz deju grīdas un citām skatuvēm, gan tribīnēs, kur katrs, palūkojoties apkārt, ieraudzīja – “Mūsu ir daudz!”
Domāju vēl par tiem vārdiem – "ideālā Latvija". Ko bērnam nozīmē - ideālā Latvija? Skatoties uz saviem bērniem un to, kas viņiem nepieciešams un ko viņi gaida no apkārtējās vides un cilvēkiem, ir pavisam vienkāršas lietas – drošība, atbalsts, iespēja paust prieku un apliecināt sevi, līdzās esoši mīloši pieaugušie, kas māca, parāda ceļu un - iespēja būt daļai no kaut kā, arī - savas tautas. To pēdējo gan bērni vēl nespēj tā noformulēt vai ieraudzīt, jo tas ir kaut kas, kas veidojas ar gadiem. Tomēr tukšā vietā ko grūti uzcelt. Tāpēc caur ārpus stundu (neskaitāmu!) papildu aktivitātēm, arī deju, mūziku un dziesmām, protams, bērni sevī arī šo ceļ. Tāpat izpratni par to, kas labs un derīgs – to paturēt, kas traucējošs vai varbūt nesaskan ar sirds ticību vai nākotnes plāniem, to atmest.
Foto - Jānis Romanovskis
Un varbūt tāpēc, ka tik vienkāršas un mūsu latviešu sirdī ierakstītas šīs vēlmes, tās ir tik sargājamas un spodrināmas. Un tas atkal tiks darīts ģimenēs, deju kolektīvos, mūzikas skolās un it visur, kur bērniem ļaus ieraudzīt tos dārgumus un talantus, ko Dievs viņos no dzimšanas ielicis. Daugavas stadionā fantastiskajos lieluzveduma tekstos bērna balsī sadzirdējām, ka vērtīgais ir “jāmeklē tur, kur ir saknes”. Un vēl – lai to ”zilo ilgu puķi, atrastu, ir jāmeklē” un “lai to dabūtu, ir jānoliecas”, un lai “kaut kas izaugtu, ir jāiesēj”!
Foto - Jānis Romanovskis
Un vai zinājāt, ka noslēguma koncertos biežāk skanējušo dziesmu virsotnē ir mūsu Latvijas valsts himna “Dievs, svētī Latviju!”. Tā izdziedāta visos svētku noslēguma koncertos kopš 1989. gada. Šo stiprinām un neatmetam!
Foto - Vils Muhametšins
