Šonedēļ Ikšķiles Saules kora mēģinājums notiek novada pašvaldības Sociālā dienesta telpās, uz kurām ierodos ļoti laicīgi. Drīz vien sāk ierasties arī koristi – gandrīz visi vienlaikus. Viņi apskaujas, sveicinot viens otru, un smej, ka uz mēģinājumu citādi nemaz nevar ierasties – ar katru kora dalībnieku esot sirsnīgi jāapmainās sveicieniem. Šodien mēģinājumā nav kora vadītāja Jāņa Aišpura, taču tas dziedātāju motivāciju nemazina. Ar viņiem strādā kora diriģents Eremijs Sējāns, un darbs rit ar tikpat lielu atdevi.

Koristus nav jāpierunā uz sarunu – viņi labprāt atbild uz jautājumiem, ir atvērti un runīgi. Vienlaikus viņi pieklājīgi uzklausa viens otru un tikai tad izsaka savas domas.

Koristi atzīst, ka piedalīšanās šovā “Koru kari” ir kaut kas līdz šim nebijis – tā neapšaubāmi ir jauna un nozīmīga pieredze.Dažu nedēļu laikā kolektīvs ir kļuvis par ciešu kopienu. Paši koristi to raksturo vienkārši – viņi ir kļuvuši par lielu, laimīgu ģimeni. Kopā tiek pavadītas garas mēģinājumu stundas, piedzīvoti gan emocionāli kāpumi, gan kritumi, un tieši tas viņus satuvinājis visvairāk.

Ne mazāk svarīgs ir arī tuvinieku atbalsts. Koristi stāsta, ka ģimenes locekļi aktīvi seko līdzi, balso, raksta komentārus un sūta labas domas. “Mēs to ļoti jūtam,” atzīst viena no koristēm. Līdz ar to rodas sajūta, ka šajā procesā iesaistīti ne tikai paši dalībnieki, bet arī plašāks cilvēku loks.

Mainījusies ir arī ikdiena – cilvēki sāk atpazīt uz ielas, uzrunāt, sveicināt. Paši koristi par to runā ar humoru, taču nenoliedz, ka uzmanība ir jūtama. Tā gan nav uzmācīga, drīzāk sirsnīga – cilvēki saka labus vārdus un priecājas par kora sniegumu.

Īpaša nozīme kolektīvā ir arī pašam nosaukumam. “Saule nav tikai dzeltena – tā var būt dažāda, tāpat kā mūsu sajūtas,” skaidro koristi.

Tomēr būtiskākais ir attieksme pret dziesmu. Koristi uzsver – svarīgi ir ne tikai dziedāt, bet saprast un izjust. “Skatītājs redz, ja tas nav pa īstam,” viņi saka. Tāpēc mēģinājumos daudz tiek runāts par dziesmu nozīmi, par emocijām un personīgo pieredzi. “Mēs ne tikai dziedam, bet izstāstām stāstu caur sevi,” atzīst koristi. Tieši šī iedziļināšanās, viņuprāt, rada patiesumu, ko sajūt arī skatītāji.

Par vienu no spilgtākajiem mirkļiem viņi sauc brīdi pēc trešā raidījuma, kad, nokāpjot no skatuves, visus pārņēma negaidīts saviļņojums. “Tas nebija sarunāts – tas vienkārši notika,” viņi atceras. Tieši šādos brīžos kļuva skaidrs, ka viņi vairs nav tikai projekta dalībnieki, bet īsts kolektīvs.

Priekšnesumu tapšana ir kopīgs radošs process, taču gala lēmumi tiek uzticēti profesionālai komandai. Koristi īpaši izceļ Jāņa Aišpura un Eremija Sējāna lomu, uzsverot viņu spēju saprast, kurš priekšnesums spēj uzrunāt publiku un kurš ne. Tieši tas esot nodrošinājis stabilu rezultātu katru nedēļu.

Kad koristi dodas uz mēģinājumu telpu, sarunu turpinu ar kora diriģentu Eremiju Sējānu.

– Kā ir strādāt ar šo kori? Te taču ir cilvēki, kuri iepriekš nav dziedājuši kolektīvos?

– Jā, kaut kādā ziņā tā ir. Tas bija arī viens no lielajiem jautājumiem, ko mēs ar Jāni ( Jāni Aišpuru- red.) uzdevām atlases laikā – vai ir kora pieredze. Protams, daļai dziedātāju tā ir bijusi – viņi ir dziedājuši kādos kolektīvos, iemācījušies sadziedāt ar citiem. Bet ar to vien nepietiek.

Un tas arī ir lielais izaicinājums šajā projektā – no 16 cilvēkiem izveidot kori. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo katrā balsu grupā bieži ir tikai pāris cilvēku, kas nes konkrēto partiju. Tāpēc tas ir galvenais uzdevums mums, diriģentiem – mēģināt izveidot vienotu kora skanējumu.

Tas ne vienmēr ir viegli, bet man ir ļoti paveicies. Atlases laikā pie mums atnāca daudz ļoti talantīgu dziedātāju ar labām balsīm, ar kurām var strādāt un veidot. Tas ļauj arī prasīt sarežģītākas aranžijas, lai viņi varētu sevi parādīt gan dziedāšanā, gan priekšnesumā.

Un, ja man jānosauc lielākais šī kora pluss, tad tā ir koncentrēšanās. Viņiem ir ļoti spēcīgs fokuss katrā mēģinājumā.

– Ar ko tas atšķiras no citiem koriem?

– Tas ir pilnīgi citādi nekā, piemēram, amatieru koros, ar kuriem arī strādāju. Šeit fokuss ir daudz intensīvāks, jo viņi zina – vienas nedēļas laikā jāapgūst jauna dziesma. Tas nav vienkārši. Turklāt tas jāsavieno ar kustību, horeogrāfiju, visu pārējo.

Godīgi sakot, es pats reizēm brīnos, kā viņi to izdara. Bet viņi to ir ļoti labi apguvuši, un progress ir milzīgs. Man tiešām ir lepnums par viņiem.

Protams, mēģinājumos es to tik bieži nesaku – ja visu laiku tikai slavē, var “sakāpt galvā”. Bet viņi to uztver pareizi – kā motivāciju iet uz priekšu. Ar katru nedēļu kļūst arvien vieglāk ar viņiem strādāt, jo viņi jau saprot, ko no viņiem sagaidu.

– Kas korim ir pats svarīgākais? Man kā klausītājam bez muzikālās izglītības bieži viss reducējas uz “patīk” vai “nepatīk”, bet reizēm dzirdams, ka koris skan kā vienots veselums.

– Jā, un tā arī ir kora būtība – atrast balansu skanējumā. Lai veidotos ansamblis, kur nav tā, ka viena balss visu laiku izceļas, bet vairākas balsis saplūst vienā kopējā skanējumā.

Tas nozīmē – dažādi akordi, dažādas balsis, bet vienotā dinamikā un vienā sajūtā. Tas ir ļoti grūti panākams. Ne velti Latvijā ir daudz kori, bet tieši šis balanss bieži vien pietrūkst – to arī žūrijas bieži norāda.

Ar šo kori tas ir tieši tas, uz ko es jau no sākuma fokusējos. Mēs ar Jāni vienojāmies, ka galvenais uzdevums būs attīstīt kora skanējumu – ne tikai uzstāšanos, bet tieši kopdziedāšanu.

– Tāpēc arī tik daudz mēģinājumu?

– Jā. Mums ir trīs mēģinājumi nedēļā, tieši tāpēc, lai trenētu kora sajūtu. Un paralēli es ar aranžētāju katru nedēļu cenšos pacelt latiņu – prasām sarežģītākas un sarežģītākas aranžijas.

Lai katru reizi būtu nākamais pakāpiens, uz kuru kāpt. Nevis palikt vienā līmenī, bet iet uz augšu. Un viņi to dara ļoti labi.

Protams, ar katru nedēļu kļūst grūtāk, bet mēs tiekam tam pāri un virzāmies uz priekšu.

– Vai dziedāšana šādā projektā atšķiras no klasiskas kora dziedāšanas?

– Jā, noteikti. Šeit nenotiek akadēmiskā dziedāšana. Tā nav ne operas, ne klasiskā kora skola. Te var atļauties vairāk brīvības – arī popsīgāku skanējumu.

Bet vienlaikus saglabājas kora sajūta. Kaut kādā ziņā tas ir tuvāk gospeļu korim, bet arī ne gluži tas. Drīzāk tas ir kaut kas pa vidu.

– Un vokālā tehnika?

– Protams, tā ir ļoti svarīga. Mēs ar Jāni viens otru papildinām un strādājam ar dziedātājiem pie vokālās manieres – kā pareizi dziedāt, kādā stājā, kādā pozīcijā, lai iegūtu vajadzīgo skanējumu.

Tas viss tiek darīts ļoti mērķtiecīgi. Un arī man pašam tas ir interesanti, jo es nāku vairāk no akadēmiskās puses, bet vienlaikus esmu daudz strādājis arī ar neakadēmisko dziedāšanu. Tāpēc šis formāts man ir īpaši saistošs.

– Paldies!

Vēl atliek tikai uzņemt pāris foto no mēģinājuma procesa, cenšoties izvairīties no tā, lai kadrā netrāpās nošu lapas, jo muzikālā skaņdarba nosaukums ir noslēpums. Tas tiek saglabāts kā pārsteigums klausītājiem un skatītājiem līdz nedēļas nogalei, kad TV ekrānos atkal būs vērojams kārtējais “Koru karu” raidījums.

Tad, protams, visi Ogres novada iedzīvotāji pārdzīvos, balsos un atbalstīs savējos – Ikšķiles Saules kori.