J. Hiršs dalījās atmiņās par bērnību un skolas gadiem, piedzīvoto armijā, aktiera darba aizkulisēm un ģimeni. Šos stāstus caurvija gaišs humors, labsirdība un mīlestība pret cilvēkiem un dzīvi.
Klausītājiem tika atklāta arī kāda saruna ģimenē – mamma un brālis, saistīti ar tēlniecību, savulaik esot jautājuši: «Kas tad ir tā tava māksla? Dziesmas un izrādes – noskatās, noklausās, un tās pazūd.» Šī doma aktieri rosinājusi pārdomāt mākslas būtību. Gleznas vai skulptūras var glabāt gadiem – bēniņos vai pagrabā, nopūst putekļus, un tās paliek nemainīgas. Taču aktiera māksla ir citāda – tā iedarbojas uz cilvēku te un tagad, un, līdzīgi kā mīlestību, to nevar paņemt rokās, bet var dziļi sajust un piedzīvot.
Aktieris atzina, ka reizēm pēc tikšanās dzird pārmetumus – kāds nav dzirdējis savu mīļāko dziesmu. Lai tas nenotiktu Ķeipenē, klausītājiem tika dota iespēja izteikt vēlmes un dzirdēt tieši sev tuvāko dziesmu. Tas padarīja vakaru vēl personiskāku.
Tautas nama piebūves jaunās telpas tika atklātas pagājušā gada maijā, un te notiek izstādes, meistarklases, spēļu vakari, radošas nodarbības bērniem un pieaugušajiem. Ķeipenes Tautas nama vadītāja Inese Daugaviete atklāj, ka doma par šādu noskaņu vakaru gaisā virmojusi vēl tad, kad šīs jaunās telpas vēl tikai tapa. Jaunā mansarda zāle ir radīta tieši šādām tikšanās reizēm – tuvām, sirsnīgām, bez steigas, un nu ideja ieguvusi reālus apveidus.
Pasākumu apmeklēja ļaudis ne tikai no Ķeipenes, bet arī no Aizkraukles, Zaubes, Kokneses, Ikšķiles un Ogres. Vairākas dāmas no Zaubes atbraukušas tieši aktiera dēļ – patīk Juris Hiršs, un šis vakars bijis kā mazi svētki. Stāsts ir arī par vientuļajiem cilvēkiem – tiem, kuri neiet uz ballēm, bet ilgojas pēc svētku sajūtas un noskaņas.
Normunds un Elīna no Ikšķiles atklāj, ka ir aktiera fani un seko viņa koncertiem dažādās Latvijas vietās. Viņus patīkami pārsteidzis vakara formāts – pie galdiņiem, iespēja sarunāties pārtraukumos, tuvība ar mākslinieku. «Jura stāstu ir tikpat daudz kā dziesmu un vēl vairāk,» viņi smejot teic, piebilstot, ka visneticamākie stāsti bieži izrādās vispatiesākie.
Ķeipeniete Sigita atzīst, ka uz pasākumiem parasti nenāk – bieži nav īstās programmas vai laika. Taču šoreiz uzrunājis mākslinieks un iespēja tepat, savā pagastā, piedzīvot īpašu vakaru. «Sen nebiju jutusi tādu atmosfēru,» viņa saka, izceļot gan telpu noformējumu, gan mākslinieka stāstus un dziesmas.
Arī Dace no Kokneses uzsver, ka tieši vide rada noskaņu – gaismiņas, jaunas telpas, kafija, kūciņa un sarunas pie galdiņiem. «Šādu pasākumu ļoti pietrūkst,» viņa atzīst. Savukārt Silvija no Ikšķiles dalījās personiskā iespaidā – kopā ar vīru esot vieniem no pirmajiem apmeklētājiem, pie durvīm sagaidījis pats aktieris, radot īpašu tuvības sajūtu. Šis vakars Ķeipenē apliecināja – māksla nav tikai skatāma vai klausāma. Tā ir satikšanās. Un mīlestība, ko dziļi sajust un piedzīvot šajā mirklī.
