Brīnums ir uzdrīkstēties domāt

Viņš atceras vienu dienu Ogres vidusskolā. Pēc lekcijas direktore viņu pasauca uz kafiju un jautāja - "Vai gribat zināt, kā mēs jūs šeit saucam?" Lektors, protams, teicis, ka labprāt uzzinātu. "Viņa man pateica, ka šeit mani iesaukuši par "tēti uz izsaukuma" jeb "tēti uz stundu". Tas bija vairāk nekā kompliments," atceras Aleksis un bilst, ka tas noteikti ir kā kredīts viņa kontā. Vēl kādā citā skolu apmeklējuma reizē saņēmis vēl vienu uzticamības kredītu, kur Saldus Druvas skolā viņu ar klātesošajiem iepazīstināja kā “dzīvo kompasu”. Vārdi, kas ir kā apliecinājums, ka viņš ir uz pareizā ceļa, kaut pats bieži apšauba savas spējas.

Viņš saka – cilvēki, kas stāv uz skatuves vai auditorijas priekšā, bieži mēģina radīt ilūziju, ka viss ir kārtībā un ka viss izdodas. "Tomēr realitātē kļūdu ir vairāk nekā panākumu. Un tad nākas kāpt lejā – burtiski un tēlaini – dziļi savā pagrabā. Tur, kur cilvēks paliek viens pats ar saviem trūkumiem," taču viņš tic, ka, tikai no turienes runājot, rodas autentiskums.

Raidieraksta sarunā mācītājs Matīss Babrovskis taujā par paša "prāta bēniņiem", kas tajos mīt? Aleksis pēdējā laikā daudz domājot par to, kā atdalīt kristietību no ietekmēm, kas tai pielipušas gadsimtu gaitā. Viņš jautā – kā izvilkt „kristīgo zivtiņu” no grieķu savārītās zupas? Jo, kā viņš norāda, gnosticisms un rafinēts pagānisms ir ietekmējis mūs daudz vairāk, nekā mēs gribētu atzīt.

Viņš redz, ka daudzi sprediķi jau iepriekš uzrakstīti, liturģija saplānota gadu uz priekšu, bet viņu pašu vairāk saista tās vietas, kur ir nezināmais. “Kad nokļūsti bēniņos – īstajos bēniņos, kur stāv vecas kastes un avīzes – tad tur var notikt pārsteigumi,” viņš saka. Un viņš tic – tas ir Dieva raksturs – atstāt telpu brīnumam. Atklāt kaut ko, ko pats nebiji plānojis.

Drīkstēt un uzdrošināties domāt - tas, viņaprāt, ir viens no lielākajiem gan brīnumiem, gan uzdevumiem šodien. Jaunajā Derībā pirmā pavēle nav “mīli”, bet gan “domā”. Kad Jēzum jautā par augstāko bausli, Viņš runā par sirdi, dvēseli, spēku un prātu. “Mēs dzīvojam laikā, kurā mums ir atļauts domāt,” saka Aleksis. “Un tas ir liels brīnums.”

Viņš atceras, kā reiz sev uztaisījis ģērboni. Tajā ierakstījis vienu latīņu vārdu – In principio – “Iesākumā”. Tas ir viņa personīgais atskaites punkts. Viņš saviem dēliem bieži saka: “Kad "urīns ies galvā" – un tas notiks – vienmēr atgriezieties pie jautājuma – kā tad bija iesākumā?”

Aleksis Daume un sarunas vadītājs Matīss Babrovskis, ekrānšāviņš no raidieraksta "Kas Tavos bēniņos?"

Daudzi tēvi saka - man nesanāk būt labam

Viņš pārdomā arī tēva jautājumu. Aleksim bērnībā bija tēvs, bet daudz laika viņš pavadīja internātskolā. Viņam nav pārmetumu. Viņš sapratis – vecāki dzīvoja to dzīvi, ko tajā brīdī spēja. “Viņi izdzīvoja labāko versiju, kādu spēja.” Un ar to pietiek, lai viņš spētu būt pateicīgs.

Bet īstie pārdomu procesi viņā sākās tikai tad, kad viņš pats kļuva par tēvu. “Tad es sapratu, cik daudz nemāku,” viņš atzīst. Kad viņam jautā runāt par tēva lomu, viņš bieži jūtas kā izgāzies skolnieks. “Bet tieši par to mani aicina runāt,” viņš saka. Un, jo vairāk lektors dalās savās neveiksmēs, jo vairāk citi vīrieši sāk runāt.

Aleksis pēdējā laikā sastop daudzus tēvus, kuri saka: “Man nesanāk. Es nemāku.” Un viņš uz to skatās citādi. Viņš redz – ja cilvēks vispār uzdod šādus jautājumus, tad viņš jau ir labs tēvs. “Ja tu būtu slikts tēvs, tevi tas vienkārši neinteresētu.” Tieši tie, kuri šaubās un šausta sevi, bieži ir visveselākie un visatbildīgākie. Viņš redz viņos lielu potenciālu, kas vienkārši vēl nav apzināts.

Runājot par atbildību, Aleksis atzīst - viņš noteikti nav svētais un daudzos jautājumos pats ir bankrotējis. Bet tieši tas viņam devis spēju novērtēt, kad redz citus cilvēkus uzņemamies atbildību. Viņš stāsta par vecākiem, kuri paši, no savas kabatas, apmaksā skolas sapulces. Nevis skola, nevis pašvaldība – bet viņi paši. Tādi brīži viņam iedod cerību. Viņš redz – cilvēki sāk saprast, ka viņi ir tie, kas veido vidi. Ka viņi ir tie, kas ir atbildīgi.

Un tas, Aleksa ieskatā, ir tas bēniņu brīnums. Kad caur putekļiem un vecām kastēm tu ieraugi kaut ko dzīvu, īstu un svarīgu. Un saproti – Dievs tur jau sen bija. Tu tikai beidzot pacēli galvu un ieraudzīji.

Pilnu sarunu ar Aleksi Daumi var noskatīties šeit -