Piektdiena, 19.07.2024 04:31
Digna, Jautrīte, Kamila
Svētdiena, 18. februāris, 2024 15:30

Ogres teātrī dzīvi sāk "Garās dienas ceļš uz nakti"

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Ogres teātrī dzīvi sāk "Garās dienas ceļš uz nakti"
Tekstā šaha spēle, zemtekstā attiecību smalkumi.
Svētdiena, 18. februāris, 2024 15:30

Ogres teātrī dzīvi sāk "Garās dienas ceļš uz nakti"

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Bijām aplaimoti ar ielūgumiem uz izrādes ģenerālmēģinājumu. Bet iznāca labāk. Nebaidoties pārsaldināt, teikšu, ko jutu, kā sapratu, domāju, uztvēru. Bija lieliski. Un, ja radošā komanda un publika gatava, luga var sākt savu dzīvi. 

Jau šaurajā garderobītē, kur jāapkalpo sevi pašiem, saņemu vakaram labu gaisotnes pacēlumu. Kāda jauna sieviete (drīzāk meitene) sniedz un dod man rokās: «Lūdzu, es te paņēmu jums pakaramo!» Pēc izrādes, labā parauga iespaidots, tikpat laipni pakalpošu kādai citai dāmai, un viņai tas nemaz nešķitīs nepatīkami, gluži otrādi. 

Pārstāstīt lugas saturu nav iespējams un arī nebūs gudri: ko tad darīs tie, kas savam izrādes apmeklējumam vēl tikai gatavojas? Jāmēģina ievilkt galvenās līnijas un ļauties izjūtām, jūtām, pārdzīvojumiem. Esam sapulcējušies savlaikus. Precīzi noliktajā laikā savu publiku uzrunā izrādes režisors Jānis Kaijaks. Stalts, augstu paceltu galvu, apgarotu skatu un rādās kā tāds, kam izdevies no pleciem novelt daļu gadu smaguma, kaut arī tieši tagad viss apjomīgais darbs atkal sākas un turpinās. Režisors vienkāršiem vārdiem paskaidro šā uznāciena galveno jēgu. Jo no šā brīža sākas daudzu grūtu mēģinājumu īstā dzīve – saskarsme ar skatītāju, kur īstāk saprast, kā tāds māksliniecisks dialogs iespējams, veidojams, uzlabojams, un faktiski šodien satikšanās ar skatītāju lugai notiek pirmo reizi. Saskatāmies, sasmaidāmies ar humora sapratējiem: aha, tātad ģenerālmēģinājums arī sava veida pirmizrāde vien ir, kurai rīt sekos īstā, oficiālā, bet mēs uz to jau būsim bijuši… Režisors vēl zīmīgi nosaka: «Komēdija tā nebūs.» Un viņa vārdus aktieri un visa radošā komanda apliecinās pārliecinoši. Pēc pirmā cēliena aprunājamies ar kādu laipnu, smaidīgu skatītāju un dažos vārdos spējam atskārt, kas te notiek un kas būs. Esam vienādi pamanījuši drāmā izteikto pamatdomu, ka viss kā dzīvē, kur pastāvīgi, pašiem īsti negribot, esam kaut kur pa vidu. Vidū starp to, kas esmu un kas gribu būt. Varbūt laimīgāki tie, kas prot šo starpu gaisināt vai vismaz padarīt mazāk kontrastainu, mazāk sāpīgu. Ik pa brīdim dramatiskās situācijas liek pajautāt sev, nu, kā rīkotos es vai tu? 

Pēc starpbrīža atkal ieejam drāmā, kurā pazūd telpas un laika apjausma – ļaujamies likteņa pavērsieniem, asiem un vēl asākiem pagriezieniem. Tā ir viena spraiga diena Taironu ģimenes dzīvē, kurai jāseko no agra rīta līdz vēlai naktij. Viena diena, kurā lugas varoņi katrs savā veidā cenšas atrast zaudēto saprašanos, cenšas glābt viens otru, sevi un nosargāt mīlestību. Bet varbūt otrādi: viņi tveras pie mīlestības, kas, cerams, pasargās visus. Četri dažādi cilvēki, katrs ar savu stāstu, ar savu sāpi, savu patiesību, meliem, sirsnību, dusmām, mīlestību un naidu. Vai viņiem izdosies saglabāt ģimeni?

Izrāde smaga – dzīves drāma. Par attiecībām vispār, bet īpaši par kaislībām ģimenē – starp brāļiem Džeimiju un Edmundu, starp māti Mēriju un tēvu Džeimsu, starp vecākiem un bērniem, konfliktu karstumos iesaistoties arī kalponei Ketlīnai. Teju viss dramatiskāko jūtu spektrs – naids, mīlestība, cieņa, necieņa, skopums, taupīšana, notriekšana līdz pēdējam grasim, kompānijas, vientulība, līksme, skumjas, nespēja justies kā mājās un ilgas pēc mājām. Visu vēl vairāk satrako atkarības – alkohols, narkotikas. Šķiet, vispostošāk attiecībām kaitē katra personiskais egoisms un tas, kā katrs uztver savas kaites, ģeķības ieskaitot, kā uztver neārstējamu slimību, bezcerību. Ik brīdi uztrauc cilvēciskums mūsos un apkārtējos, arī šeit – lugā. Ja domājam, tad kaut kas liek aizdomāties, cik daudz vai – tieši otrādi – cik maz mēs pazīstam sevi un savus mīļos cilvēkus. Sirdi tricina viena otru iznīcinošas atskārsmes: es tevi ienīstu, es tev atriebšos, bet es tevi mīlu! Tā ar to cilvēka dvēseli dažkārt mēdz būt – sirreālās ainās realitāte atsedzas īstāk. Un otrādi – īstenības teksti un zemteksti uzbur to sapņa burvību, pēc kāda tik ļoti, ļoti ilgojas sirds. 

Izrādes sižetiskā līnija saprotamā kārtā izstaigā attiecību klintis: te kāpj uz augšu, te negaidīti sastingst, te krīt uz leju, te piedzīvojam kulminācijas, kur mākslinieciskās ainas gaidīto atrisinājumu nedod. Arī fināls skaidri nepasaka, kā tagad būs, bet ļauj skatītāja iztēlei nojaust to gaišumu, ko atstāj lugas pēdējās ainas, skata dāvātā cerība – gan būs labi! 

Par katru no mākslinieciskās komandas gribas pateikt kaut ko, izejot no tā, kā bija, nevis piemeklēt kaut ko, kā gribētos būt. Telpa bez noteiktām skatuves līnijām drīzāk palīdz iejusties izrādē, nevis traucē. Nu un tad, ja dialogā kāds tai brīdī pagriezis man muguru? Toties labi redzu un jūtu to otru. Valkājam izsenis pazīstamo – jo lielāks mākslinieks, jo garāka pauze. Pauzes bija labas un vietā. Gribas par citu. Par runāšanu un klusēšanu, kas pieprasa vienādi labu talanta meistarību. Skaidrs, ka dialogā runātajam tekstam jāpārliecina spēcīgi – gan ar skaļu balsi, gan čukstu, gan skaidru dikciju, intonāciju un ar vajadzīgo spīdumu vai ēnām acīs. Dažkārt nākas saprast, ka norunāt frāzi vai vārdu varbūt drusku vieglāk, nekā pārliecināt skatītāju ar klusēšanu, ar pauzi, kā atveidojamais tēls klausās, reaģē, pārdzīvo bez vārdiem vai, gluži otrādi, kļūst pilnīgi vienaldzīgs un mēms kā tumsa – ja lugas, mirkļa uzdevums, aina to prasa. Tas ir tas aktiera meistarības smalkums, kur nedrīkst pārspīlēt ne vienā, ne citā virzienā, jo liekā teatrālismā, pārspīlējumā vai nevajadzīgā uzspēlē pazūd ticamība. Likās, ka šo robežu labi jūt visi aktieri, un tas ir talanta, darba, skatuviskās varēšanas lielisks apliecinājums. Brīdī, kad abi brāļi sakaujas, asinis sastingst dzīslās ne tik daudz kautiņa iespaidā, bet ieraugot abu brāļu skatienus, kuri atkal runā bez vārdiem: kas ar mums notiek, brāl, ko mēs darām? Džeimsa Tairona, tēva, lomas spēlētājs Andris Peismalietis labi runāja, bet, šķiet, labāk klausījās. Juris Jurāns jaunākā dēla Edmunda Tairona tēlā bija tik labi iedzīvojies, ka šaubām par īstumu nebija vietas ne brīdi. Tālab izrādes beigās piegāju pie viņa tāpat bez puķēm, paspiedu roku vienā teikumā: «Paldies, biji ļoti īsts!» Lieliski bija Astras Kolbergas (mātes Mērijas) monologi: skatuviskās telpas un kustību izjūta, dabiska mokošā cīņa ar sasodīto sērgu un dvēseles sāpēm. Madara Juška-Grundberga kalpones tēlā nelikās nekāda «otrā plāna» aktrise – uznācieni vietā, laikā – īsti un neuzspēlēti. 

Par māksliniecisko kopainu koncentrēti pasacīt visgrūtāk. Tā ir īpaši un «līdz īkstīm» iepazīta, piemeklēta mūzika, kur arī gaismas spēlēja savas melodijas. Tērpi, kustības – viss izkopts tik atbilstoši, gaumīgi un jūtīgi, ka grūti iedomāties, kā varētu būt citādāk. Kostīmu māksliniece Ilze Kupča-Ziemele, kustību konsultante Dace Mihailova. Gaismu mākslinieks Niks Cipruss. Skaņas, gaismas operatori Mārtiņš Andersons, Austra Matveja. Grims – Annija Norberte. Friziere – Ilga Petroviča. Šuvēja – Mairita Ose. Teātra direktore Ieva Rodiņa. 

Par izrādes kopainas virsdiriģentu Jāni Kaijaku skaidrs. Viņš daudzos gados, audzinādams citus, izaudzis pats. Īsāk sakot, režisors – talants, ar teātra mākslā raupjām, sastrādātām rokām, degošu un atsaucīgu sirdi. Mākslinieka darba augļi saldi vien tad, ja apakšā sūrs un neatlaidīgs darbs, kas atbalsojas publikas aplausos. Arī šovakar aplausi negribēja rimties. Visā tajā «ņigu ņegā» pajautāju režisoram, kā cilvēks tagad jūtas? Ar visu uzmanību noklausījies jautājumu, tikpat uzmanīgi atbildēja: «Jūtos labi, tikai tāds nervozums, bet no tā laikam neviens nav ticis vaļā.» Gribas viņam vēlēt: dedz, bet nesadedz! Labi dzirdēju teātra direktores Ievas Rodiņas un visas radošās svītas uznācienu, kaut arī pa to laiku meklēju kādu kadru bildei. No vēlējumiem, kas bija gana kodolīgi un asprātīgi, vairāk sirdī iekrita sirsnīgi trāpīgais – lai jums izdodas kārtīgi, bet, ja neizdodas, tad lai arī neizdodas kārtīgi! Kas paliek pāri? Prieks, alkas, skumjas. Vēl paguvām tikt galā ar «dodot gūtais neatņemams» un visu ceļu, iespaidus pārrunādami, nepamanījām, ka esam jau mājās. Atļauto ātrumu nepārkāpjot. Paldies Ogres teātrim!