Jaunā izstāde "Sievietes karā pēc kara" izgaismo trīspadsmit dažāda vecuma Ogres novada sieviešu likteņus laikā no 1945. līdz 1958. gadam. Šie stāsti atklāj sarežģīto pēckara realitāti – izsūtījumus, pielāgošanos jaunajai dzīvei un centienus saglabāt cilvēcību sarežģītos apstākļos.

Otrā pasaules kara beigas lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju nenozīmēja mieru un drošu nākotni, bet otrreizēju nonākšanu komunistiskās okupācijas režīma varā. Agresīva propaganda, privātīpašuma atsavināšana, aresti un terors, kas jau bija piedzīvoti 1940.–41. gadā, atkārtojās no jauna. Taču, atšķirībā no pirmā okupācijas perioda, cilvēkiem vairs nebija ilūziju par mierīgu līdzāspastāvēšanu ar okupantiem vai režīmam simpatizējošiem kolaborantiem. Divpadsmit pēckara gadus, no 1944. gada vasaras līdz 1957. gadam vismaz 13 000Latvijas iedzīvotāju piedalījās nacionālās bruņotās pretošanās kustības dalībnieku cīņā ar komunistisko okupācijas režīmu. Nacionālo partizānu atbalstītāju skaits civiliedzīvotāju vidū bija vismaz 2–3 reizes lielāks.

Sieviešu dzīve komunistu okupētajā pēckara Latvijā ļoti bieži bija līdzvērtīga karam –– tā bija cīņa par izdzīvošanu. Tēvi, vīri, brāļi un dēli bija apcietināti, krituši un pazuduši kara laikā vai atradās mežos, kur turpināja cīņu. Uz sieviešu pleciem gūlās ne tikai rūpes par bērniem un tuviniekiem, bet arī fiziski smagi ikdienas darbi. Okupācijas režīma uzlikto nodokļu un pārtikas nodevu apjoma neizpildīšana draudēja ar īpašuma zaudēšanu un ieslodzījumu.

Vēl nopietnāks risks bija nacionālo partizānu atbalstīšana, un sievietes to apzinājās. Tomēr viņu pārliecība un cerības, ka komunistiskā iekārta Latvijā ilgi nepastāvēs, bija stiprākas par bailēm: nacionālie partizāni bija vienīgais reālais spēks, kurš pretojās okupantiem. Pat trūkuma un aresta draudu apstākļos viņiem netika liegta maizes šķēle un patvērums. Mežs, savukārt, kļuva par glābiņa vietu nacionālo partizānu atbalstītājām, kuras izvairījās no aresta vai bēga no 1949. gada 25. marta deportācijām.

Totalitāra režīma apstākļos par iemeslu politiskām represijām varēja kļūt nevietā izteikts vārds vai pārkāpums, par kādu demokrātiskā iekārtā tiktu piemērots naudas sods. Komunistu režīms par noziegumu uzskatīja arī līdzjūtību un mīlestību pret “nepareizajiem” cilvēkiem. Paralēli dokumentiem, fotogrāfijām un priekšmetiem izmantots arī faktos balstīts māksliniecisks risinājums.

Izstādes veidotāji: Ogres Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece Inese Dreimane un mākslinieks Rolands Vēgners.