– Cik sen jau strādājat bibliotēkā? 

– Rembates bibliotēkā esmu tikai gadu un divus mēnešus. Pirms tam lielu daļu savas dzīves esmu strādājusi Ķeguma novada pašvaldībā un tad Ogres novada pašvaldībā, visu laiku esmu tur «malusies» un darījusi dažādus citus darbus. Man bija pazīstama bibliotēkas vadītāja no Ķeguma, un viņa piedāvāja nākt strādāt. Man iepatikās šī doma, tādēļ nolēmu atnākt un pamēģināt. Īstenībā šeit, Rembatē, es visus jau pazīstu. Tomēr divdesmit gadu esmu pašvaldībā strādājusi, vienu gadu arī Rembates pagasta pārvaldē par kultūras vadītāju, bet tas darbs bija tāds diezgan pasmags. 

– Atnācāt, pamēģinājāt un palikāt?

– Jā, tā arī notika, pagaidām esmu uz palikšanu.

– Cik bibliotekāru strādā Rembates bibliotēkā?

– Esmu tikai es viena. Strādāju katru dienu. Tāds standarta darba laiks kā pašvaldību iestādēs. Prasības gan kļūst arvien lielākas – no mums sagaida arvien ko jaunu. Piemēram, tagad bērniem notiek pasākums «Lasītrosme», kaut kā jāpiesaista jaunā paaudze, lai nāktu lasīt. Tāpat jāorganizē kultūras pasākumi ar rakstniekiem un dzejniekiem.  Meklēju viņus feisbukā, gūglē, prasu kolēģiem, kuriem bijusi kāda saskare ar šiem cilvēkiem. 

Man jādara apmēram tas pats, kas kultūras darbiniekam, tikai drusku mazāk ir to pasākumu, bet princips, tā teikt, tas pats.

– Kā uzrunājat tos rakstniekus un dzejniekus? Vai viņi vispār atbild uz jūsu ziņām?

– Jā, atbild gan. Starp citu, daži paši piesakās, lielākoties tie ir jaunie. Viņi raksta arī e-pasta vēstules. Ir, protams, mākslinieki, kas neatbild, bet tad es neuzbāžos. Citi atkal reaģē ļoti atsaucīgi. Tagad uz nākamo gadu man jau ir sarunāta Dace Judina, kriminālromānu rakstniece. Tāpat arī mūsu novadnieks Lauris Valters. Arī pilsoniski aktīvā juriste, dzīves iedvesmotāja Ieva Brante, kas uzrakstījusi grāmatu «Laimes putekļi», bija ārkārtīgi atsaucīga un uzreiz man atbildēja – tiešām ļoti patīkama sieviete.

– Kas jūs pati esat pēc profesijas?

– Esmu izmācījusies par rūpniecības preču pārdevēju. Kādu laiciņu arī tiku strādājusi šajā amatā, līdz man piedāvāja darbu pašvaldībā, biju lietvede. Galvenokārt sanācis darboties pa Rembati.

– Tad jau rembatieši jūs pazīst, vai ne? Uz ielas katrs otrais sveicina.

– Jā. Protams, ne gluži katrs otrais, bet diezgan daudzi.

– Vai, būdama vienīgā darbiniece savā bibliotēkā, vispār drīkstat atļauties doties atvaļinājumā?

– Pagājušajā gadā mana atvaļinājuma laikā strādāt brauca vadītāja no Ķeguma, aizvietoja vienu reizi nedēļā. Šogad man atvaļinājumu iedeva, bet es tāpat nākšu vienreiz nedēļā pusdieniņu pastrādāt, paņemt grāmatas un pamainīt tās, lai cilvēkiem būtu, ko lasīt.

– Cik pieprasīti šobrīd ir bibliotēkas pakalpojumi? Šķiet, visi lielākoties sēž sociālajos tīklos un internetā?

– Gribētos, protams, lai nāk vairāk apmeklētāju. Bet pēdējā gada laikā man tomēr ir audzis lasītāju pulks. Tāpēc es ceru, ka varbūt nākotnē nāks vēl vairāk, un tieši jaunieši. Teiksim, pagājušajā gadā bija deviņdesmit četri cilvēki, kas nāca lasīt. Šogad jau ir simt divdesmit seši.

– Un viņi visi ir rembatieši?

– Nē, es zinu, ka brauc arī no Ķeguma. Jo Rembates bibliotēkā vieglāk dabūt grāmatas – nav jāstāv rindā, kā tas reizēm ir citur.

– Vai jūs labi pārzināt grāmatu piedāvājumu un zināt, ko ieteikt konkrētam lasītājam?

– Nu jau sāku saprast, piedāvāt un atcerēties, ko kurš grib lasīt. Arī grāmatas mēģinu pasūtīt tādas, lai tieši šie lasītāji varētu saņemt to, ko vēlas. Bet sākumā man gāja diezgan grūti. Lasītāji tiešām ir dažādi. Tikko notika konkursiņš – kurš divu mēnešu laikā izlasīs visvairāk grāmatu. Piemēram, divas sievietes jau pavisam īsā laikā bija izlasījušas četrpadsmit grāmatu. Tad varat aprēķināt, cik bieži viņas nāk un cik ātri lasa.

– Cik daudz grāmatu vispār ir bibliotēkā?

– Rembates bibliotēkā ir diezgan liels krājums. Noteikti mērāms tūkstošos. Mums ir pieejamas arī avīzes un žurnāli. Plašs klāsts. Jebkurš var izvēlēties kaut ko atbilstoši savai gaumei.

– Tas nozīmē, ka tām sievietēm, kas ātrā laikā bija pievārējušas četrpadsmit grāmatu, lasāmā neaptrūksies?

– Nudien, viņām vēl ilgi būs ko lasīt. Starp citu, mums viena sieviete lasa tikai detektīvus, tad es braucu arī uz Ķegumu un no Lielvārdes vedu viņai kriminālromānus. Tātad nav tikai tā, ka visu var dabūt pie manis, es vedu grāmatas arī no citurienes.

– Kad lasītājs atnāk pie jums uz bibliotēku, vai mēdz būt tā, ka viņš izkrata sirdi vai vienkārši grib pakomunicēt? 

– Protams, visi kaut ko grib pastāstīt un parunāties. Man vienmēr ir laiks, lai uzklausītu viņus un katram veltītu kādu labu vārdu. Kā jau laukos, visi esam pazīstami.

– Kā īsti ir – vai, pārrodoties mājās, nenesat līdzi dienas laikā uzkrāto informāciju?

– Šī ir pirmā darbavieta, kad es nenesu uz mājām neko. Vienkārši aizeju uz bibliotēku un daru savas lietas. Es tiešām no sirds izbaudu šo darbu. Būt par bibliotekāri nav fizisks darbs, lai piekustu. Protams, ir brīži (galvenokārt gada beigās), kad jānodod lielās atskaites, tad galva pārslogota. Bet tas nav tāds nogurums, no kā pēc tam vakarā būtu grūti.

– Jums mājās pašai arī ir liela bibliotēka?

– Mums ģimenē nav plaša grāmatu krājuma. Kādreiz bērnībā mammai bija ļoti daudz grāmatu, uz bibliotēku nemaz negājām, lasījām mājās. Tagad tomēr ņemu no bibliotēkas.

– Daudzi cilvēki padomju laikos krāja katru grāmatu un stāvēja rindās grāmatnīcās, bet tagad nespēj no šīm grāmatām atbrīvoties. Jums bieži tiek piedāvātas grāmatas, kuras īpašniekam vairs nav, kur likt?

– Jā, mums tā ir bieži, un mēs arī ņemam un reģistrējam, paņemam kā dāvinājumus no cilvēkiem. Vienīgais ar noteikumu, ka mums krājumā jau nav šādas grāmatas. 

– Tās vecās grāmatas cilvēki arī lasa? Piemēram, Viktoru Igo, Džeku Londonu?

– Kamēr es te strādāju, vēl neviens man nav paprasījis tās vecās grāmatas, visi grib tikai jaunās. Nav intereses.

– Kāds ir jūsu bibliotēkas jaunākais un kāds – vecākais lasītājs?

– Jaunākie mums te nāk pat trīsgadnieki, četrgadnieki. Mamma lasa priekšā, bet viņi ierodas pēc grāmatiņām sev. Savukārt vecākajam ir jau deviņdesmit trīs vai deviņdesmit četri gadi.

– Bieži mēdz gadīties, ka cilvēks aizmirst atnākt un jums jāzvana un jāatgādina, ka viņš nav atnesis grāmatu?

– Jā, tādas lietas pie mums arī notiek, ka laikus neatdod grāmatu. Un tu cilvēkam atgādini, bet viņš vienalga aizmirst to atnest, tad nu jāatgādina vēlreiz.

– Kā jūs raksturotu jauno paaudzi? Vai jaunieši lasa grāmatas papīra formātā vai arī savos telefonos un planšetēs, ja vispār kaut ko lasa?

– Lielākoties lasa tomēr telefonos, jo telefonā viņi atrodas visu laiku. Kamēr skolā prasa obligāto literatūru, tikmēr nāk lasīt. Kā obligātā literatūra beidzas, tā jauniešus ir grūtāk uz bibliotēku dabūt. Pie manis uz bibliotēku bērni vairāk nāk vasarā, tāpēc ka mums nav skolas. Ja mums būtu skola, tad nāktu pie manis lasīt grāmatas, bet, tā kā viņi mācās citur un bibliotēka ir blakus skolai, tad viņi ziemā pārsvarā apmeklē otru bibliotēku, nevis mūsējo.

– Kā ir dzīvot Rembatē? Vai jūs visu mūžu esat bijusi rembatiete?

– Nē, patiesībā neesmu gan, es nāku no Sidgundas un te ieprecējos. Vīrs Aivars gan ir rembatietis.

– Kur jūs abi iepazināties?

– Vispār tas ir ļoti interesants stāsts. Mēs iepazināmies 18. novembrī Tīnūžu Kultūras namā. Man ir dvīņumāsa, un viņa uzaicināja mani uz balli. Savukārt Aivaru viņa kolēģi atveda iepazīstināt ar manu māsu. Bet viņa bija tik aizņemta dejojot, ka Aivars pievērsa uzmanību man. Māsa iepazinās ar savu vīru tieši tajā pašā dienā, kad es iepazinos ar Aivaru. Tā mums sanāca abām vienā dienā atrast vīrus! (Smejas.)

– Liels paldies jums par sarunu!