- Ogres novadā esmu ar saknēm. Mamma man ir no Birzgales, tētis ir ienācējs no Liepājas puses. Toreiz pēckara laikā viņa vecāki nolēma pārcelties. Esmu pati piedzīvojusi savus vecvecākus gan no tēta, gan mammas puses. Līdz skolas laikam zem viena jumta kopā dzīvojām ar vecvecākiem, brālēniem un krustvecākiem vienā saimē. Arī šobrīd mūsu mājā dzīvojam kopā četras paaudzes - meita ar savu ģimeni un bērniņiem un manu mammu. Esmu laimīga, ka man ir jau divi mazdēli un divas mazmeitiņas.

- Visu dzīvi esat izglītības jomā darbojusies, kuri ir nozīmīgākie pagrieziena punkti, kas atveduši līdz tam, ko šobrīd darāt?

- Jā, ceļš izglītības jomā ievirzījās 1989. gadā. Sākumā mācījos arodskolā, lai kļūtu par rasētāju, bet pēc pusgada es aizgāju no turienes prom. Izmēģināju darbu PII “Dzīpariņš”.  Pēc bērnu piedzimšanas man radās iespēja strādāt Ķegumā, kur ļoti daudz gadus esmu nostrādājusi “Gaismiņā”. Tur ir mana sirds joprojām. Augstskolā pabeidzu logopēdiju, tad esmu apguvusi arī siltās smiltis. Uz Ogri atnācu 2019. gadā. Saņēmu piedāvājumu strādāt par metodiķi “Strautiņā”. Vienmēr gribējies domāt arī par vēl lielāku izaugsmi. Ļoti tuva man vienmēr bijusi šī PII “Riekstiņa” vadītāja, kas nu aizgāja pensijā. Kad te tika izsludināta vadītājas vakance, līdzšinējā vadītāja mani atbalstīja, teica, lai nāku un mēģinu. To arī izdarīju.

- Nemitīgi dzirdam par lielajiem izaicinājumiem izglītības iestādēs? Vai tādi ir arī "Riekstiņā"? 

- Protams, mūsu mērķis ir sagatavot bērnus skolai, bet zinām, ka gan pieaugušie, gan bērni ir dažādi. Šobrīd grūtākais ir iekļaujošā izglītība, jo tajā uzmanība vairāk jāvelta tiem bērniņiem, kam grūtāk klājas. To darot nereti var aizmirst tos, kam viss ir labi. Citreiz tam pat vienkārši pietrūkst laiks, tāpēc risinājums noteikti būtu plašāks atbalsts skolotājam. Strādājošajam pedagogam ir uzlikts liels slogs -  viņam jābūt gan mediķim, gan speciālistam, gan psihologam, un pēcpusdienās viņš ar bērniņiem paliek viens grupiņā. Protams, lielākais darbs notiek pa dienu, kad audzinātājas ir divas.

- Jums ir pārdomas par aktualizēto jautājumu - diendusas nepieciešamību? Vai to vajag visiem?

- Ja atļausim vienam negulēt, būs citi, kas arī negribēs gulēt. Pabūt gultiņā, kaut vai, lai atpūstos, ir ļoti svarīgi! Vari actiņas netaisīt ciet. Bērns var paņemt grāmatiņu, pašķirstīt un ziniet ko, pēc pusstundiņas tāpat aizmigs. Slodze viņiem pa dienu ir gana liela, notiek matemātika, sports, mūzika, kāds interešu pulciņš. Ja bērns pa dienu neatpūtīsies, tad vecākiem mājās būs jāstrādā ar bērna histērijām. Redzu to pēc saviem mazbērniem. Vakarā viņi ir ļoti noguruši. Es atbalstu to, ka bērniem pa dienu ir jāatpūšas. Un arī skolotājai nedaudz jāatelpo.

- Kas jūs vairāk vada - sirds vai prāts?

- Vispirms laikam sirds, tad prāts. Reizēm labāk būtu sākt ar prātu. Piemēram, šis amats “Riekstiņā” vispirms nāca ar sirdi, tad tik domāju, ko esmu izdarījusi (smejas). Tomēr tas sirds mīļums no kolēģēm šeit ir brīnišķīgs!

Foto no personīgā arhīva

- Kas jūs aizveda līdz šim "Grandma Latvia 2025" konkursam? Kādā brīdī jau bija jāpieņem arī apzināts lēmums ar prātu, vai ne?

- Tur, kā smejos, nebija ne sirds, ne prāts, bet viens vienīgs neprāts. Mani pieteica mana meita, aizpildot jau pirms ilgāka laika pieteikuma veidlapu. Viņa man par to neko nepateica. Janvārī atnāca ziņa, ka esmu pieteikusies šim “ Grandma Latvia” konkursam, Lasu, man acis lielas. Zināju, ka mūsu saimniecības daļas vadītāja Inese Priede arī pirms četriem gadiem startēja šādā konkursā un dabūja pat galveno titulu. Gāju pie viņas un prasīju, kas tas tāds ir. Viņa uzreiz teica, ka kāds mani ir pieteicis! Izrādījās – mana meita. Tad nu meitai Artai teicu, - tā kā viņa mani šeit ir pieteikusi, tad būs jāturas ar mani kopā visu laiku. Es teicu, ka nu tad mēs cīnīsimies abas! To arī viņa dara, jūtu lielo atbalstu. Pirmo reizi konkursā ar visām dalībniecēm satikāmies aprīlī. Tad bija jāizlozē kārtas numurs. Man tika 13. laimes skaitlis!

8. novembrī uz Cesvaines pils noslēguma pasākumu dosies arī Inese Priede (pa labi) no Ogres, kas pirms četriem gadiem ieguva galveno titulu un šajā gadā ir bijusi viens no lielākajiem Ināras atbalstiem. Tas ir bijis visai viegli, jo ikdienā abas strādā plecu pie pleca Ogres PII "Riekstiņš". “Tas bija skaists piedzīvojums, laiks bija ļoti intensīvs. Šis konkurss noteikti ir iespēja pateikt, ka omes var būt dažādas, tām nav tikai jāsēž ar lakatiņu un jāada. Es ar mazbērniem ļoti aktīvi pavadu laiku, tostarp palīdzu, kopā arī pasmejamies. Man ar saviem mazbērniem ir savi noslēpumi. Gribu teikt, ka esmu mūsdienīga ome, kuru mazbērni ir gatavi atbalstīt arī šādā pasākumā,” tā saka jau pirms četriem gadiem galveno titulu ieguvusī ome Inese no Ogres.

- Kādi jums šie mēneši ir bijuši kopš aprīļa?

- Tie paskrējuši vienā elpas vilcienā, un tūlīt jau konkurss noslēgsies. Mans lielākais izaicinājums bija talantu konkurss, jo jautāju, kas tad ir mans talants. Smejos, ka man to ir 105 un jāizdomā, ko parādīt. Paliku pie tā, ka mans talants ir pasākumu organizēšana. No visām konkursu kārtām, kur bija gan galds jādekorē, gan ziedu kompozīcijas jāveido, man laikam visīpašākais uzdevums bija piedalīties tautastērpu parādē. Tā diena bija ļoti īpaša, latviska un patriotiska. Konkursa kārta notika latviešiem zīmīgajā datumā, kas ir izsūtīšanas datums – 14. jūnijs, tāpēc izskanēja ļoti daudz varenu stāstu no dalībniecēm. Tie bija viņu vecāku atmiņu un sāpju stāsti. To, ko piedzīvoja mūsu vecāki, to ļoti negribas piedzīvot šodien. Izsūtīšana arī mūsu dzimtu arī ir skārusi. Tēta ģimenē brālēni tika izsūtīti. Mammas puse no izsūtīšanām tika pasargāta. 

- Pavadot šos mēnešus dažādos konkursa posmos, esat ieraudzījusi, kāda tad ir tā vidējā Latvijas ome?

-Visas, ko esmu satikusi šajā konkursā ir tik drosmīgas un uzņēmīgas! Teju katrai ir kāds uzņēmums. Kāda ir skolotāja, cita ir māksliniece. Visas izrādās ir tik radošas, un, lai arī tikšanās reizēs var šķist, ka esam tik atšķirīgas, tomēr var sajust kopīgo. Tas laikam ir tas, ka ome nav tikai ome, bet viņa var būt kas vairāk. Mēs tur jūtamies enerģiskākas un brīvākas, un uzdrīkstamies sevi izaicināt, jo katrā no mums kaut kas slēpjas. Protams, es domāju, ka mēs visas nākam uz šo konkursu ar vienu mērķi! (smejas)

“Dejotāji esam jau senču paaudzēs, dejoja mani vecvecāki, vecāki, un dejoju arī es. Tagad dejo arī mani mazbērni,” saka Ināra Skuja. “Grandma Latvia 2025” konkursa uzdevumā par tautastērpa demonstrēšanu Ināra izvēlējās Lielvārdes tautas tērpu. Viņa saka – tas sevī nes gan pagātni, gan tagadni, un jostas raksti un zīmes ir kā noslēpumu grāmata ar pagātnes stāstiem un skatu nākotnē. "Uzvelkot šo tautas tērpu, jūtu, ka esmu piederīga Latvijas tautai. Un mana dzimtā ir kaut kas no Kurzemes un Vidzemes," tā Ināra

- Vai atceraties to brīdi, kad pirmo reizi kļuvāt par omi?

- To es atceros ļoti spilgti. Tā bija pirmdiena, un es biju Rīgā. Jau svētdienas vakarā bijām aizveduši meitu uz Rīgas slimnīcu. Visu laiku dīdījos, piezvanīju uz savu Ķeguma bērnu dārzu un pieteicu brīvdienu, jo man meitiņai bērniņš taču dzima. Es atceros mirkli, kad aizgāju uz Dzemdību namu, Arta bija augšējā stāvā, un kad viņa pienāca pie loga, man asaras bira aumaļām. Mans bērns taču piedzīvoja to, ko es kādreiz biju piedzīvojusi. Gan sāpes, gan nemieru. Kad uzzināju, ka nu mans mazdēliņš ir piedzimis, nopirku rozes, steidzos uz slimnīcu un iekārtoju palātu. Nu jau pirmais mazdēls iet 4. klasē. Emocionāls brīdis bija arī, kad piedzima mazmeitiņa. Man vispār to meiteņu dzimšana tāda emocionālāka, jo es arī meitu sagaidīju pēc diviem dēliem. Pati esmu ar brāli uzaugusi, un pa vasarām bijām ar brālēnu pulku kopā.

- No jums staro tāds sievišķīgums un šarmantums. Tā vienmēr ir bijis vai arī mazo bērnu periodā to uzturēt bija izaicinājums?

- Tajā posmā tas ir grūti, jā. To es tagad mācu savai meitai. Dzīvojot mājās mums mammām un sievām var tas sievišķīgums pazust. Tomēr es atceros, cik tas patiešām bija grūti. Man gan bērni dzima ar piecu gadu starpību. Mammām, kurām bērniņi dzimst viens pēc otra, pastāv risks sevi pazaudēt. Tev tad ir jaka mugurā, ar ratiem ārā, uz veikalu ātrais skrējiens, tad mājās treņuškās iekšā ... Es saku, ka nevajag daudz darīt, bet matus sakārtot, rullīšus ielikt un vēl nedaudz kaut ko jau varam.

- Tas arī ir tas mantojums, ko varat nodot tālāk ...

- Jā, tas ir tas mantojums, kā dzīvot un skatīties uz lietām. Man pats lielākais gandarījums būtu, ka viņi visi ierauga, cik ļoti jāmīl un jāciena vienam otrs. Tikai tā var ģimene pastāvēt kopā. Gribētu, lai tas nezūd, bet saglabājas kā mantojums, ko esmu viņos likusi. Gribētos, ka tad, kad  viņi izaug, un ir jau savi bērni un tiem bērniem – savi, lai kāds atcerētos un teiktu, ka “man bija tāda vecvecvecmāmiņa, kas mums visiem mācīja mīlēt un cienīt otru.” Vēl svarīgas ir tradīcijas. Domāju, ka ir daudzas latviešu ģimenes, kur pamazām tās izzūd. Kaut vai, piemēram, sanākt visiem kopā pie vakariņu galda. Es no savas bērnības atceros tieši šīs kopīgās vakariņas.

Vēl man patīk, ja protam svētkus svinēt. Mazbērni viens otram ģimenē dzimšanas dienās un vārda dienās taisa apsveikumus. Tad, piemēram, kā Jāņos sieru siet, līgot, dziesmas dziedāt. Ļoti priecājos, ka šogad mana meita ar mani sieru sēja kopā. Drīz būs Ziemassvētki, tie arī ir īpaši un noteikti nav tikai par dāvanām. Ģimeni jau vieno kopā būšana un kāda kopīga dziesma.

- Kas noteikti būs uz jūsu ģimenes Ziemassvētku galda?

-Noteikti mani gatavotie štovētie kāposti, sautējot skābētos kāpostus klāt pievienoju svaigos. Tad noteikti būs pīrāgi, karbonāde, piparkūkas. Rosols un “siļķe šubā” gan mums nav. Šajos svētkos, atceros, ka es kā mamma saviem bērniem, radīju šādu tradīciju. Sataisījām maisu ar dāvaniņām, izlikām ārā pie mājas, iededzinājām svecīti, un tad mana mamma uzvilka lielos zābakus un ar pēdām atmuguriski gāja atpakaļ līdz vārtiem. Kad bijām to izdarījuši, tad saucām bērnus, lai nāk un skatās, ka maiss ir atnests. Tagad man dēls, kuram jau ir 40, vienos Ziemassvētkos teica, ka ļoti grib atkal to maisu ar svecīti. Priecājos, ka tas palicis atmiņā. Redzu, kā to, ko es svētkos darīju bērniem, tagad viņi grib to saviem.

Ināra Ziemassvētku laikā pirms gada, foto no personīgā arhīva

- Kad jums ir bijis pēdējais apzinātais noķertais mirklis, kurā sapratāt, ka “esmu tik laimīga”?

- Kas ir laime? Tā noteikti ir apziņa, ka esmu pati vēl spēcīga, ka varu iedot mazbērniem to, ko vēlos, ka mani bērni ir veseli, ka mazbērni ir veseli un ka visi kopā varam sanākt, padziedāt, pasmieties. Reizēm, jā var palikt mazliet grūti, kad tev visu laiku čivina apkārt, bet tu paskaties uz viņiem un saproti – tie taču manējie! Laime var būt dažādākos veidos, arī cilvēks, kas ir viens, var būt laimīgs. Nupat, pagājušajā nedēļā, es aizbraucu kopā ar mammu uz jūru. Cik tur bija skaisti, staigājām pa Majoru pludmali, pasēdējām kafejnīcā, apēdām kūku. Arī tādus brīžus vajag. Īpaši, kad darbs ir ar papīru kalniem. Man tie šobrīd ir cipari, dažādi rīkojumi, statistika, budžets, un tas reizēm nogurdina.

- Kā jūsu dzimtā tik labi veicas ar paaudžu vienotību, izklausās, ka jums zem viena jumta dzīvojot vairākām paaudzēm nav tik izteikta tā rīvēšanās...

Mums tiešām tās nav. Tehnoloģiju līmenī es dzīvoju līdzi, tur jaunie man neko nepārmet. Arī manai mammai mazmazbērni nesaka, ka viņa kaut ko ne tā saprastu, viņi pievienojas un palīdz, ja kaut ko vajag, piemēram, mobilajā telefonā paveikt. Mums nav tās burkšķēšanas. Varbūt tas ir no audzināšanas, kas mums visiem nākusi. Es esmu bijusi blakus bērniem gan priekos, gan bēdās, un varbūt tāpēc konfliktu mums nav. Bērni atceras arī laikus, kad, piemēram, bērnībā, kādam kāds zīmulis varēja nebūt, bet viņi to saprata un nekad nav man pārmetuši. Visus trīs bērnus es burtiski esmu izaudzinājusi viena pati. Vīrs aizgāja pēc mūsu 15 gadu kopdzīves. Tālāk es visu vilku viena pati.

Bilde no ģimenes arhīva, ar mammu, trīs nu jau lielajiem bērniem un mazbērniem, foto no 2021. gada

- Cik jūs savā aktīvajā ikdienā atrodat laiku, lai sekotu līdzi tam, kas notiek sabiedrībā?

- Kad no rīta taisos uz darbu, tad klausos LR 1 programmu. Ir grūti noorientēties visā, kas notiek, jo ziņas taču mainās ik pa pusstundai. Protams, dzirdam nemitīgi par to, kas notiek apkārt pasaulē, bet zinu, ka to nedrīkstu izrādīt uz āru, jo man ir mazbērni. Negribu tajās traģiskajās lietās bērnus ievilkt. Viņi, protams, zina, kas notiek Ukrainā, bet tas viņu domu lidojums ir citādāks. Mums ir jāsaņemas viņu dēļ, un noteikti negribas neko piedzīvot no tā, ko reiz Latvija ir piedzīvojusi.

- Kāpēc cilvēkiem nekad nav gana?

- To iespējams, nosaka cilvēku raksturi, temperamenti, sabiedrībā mēs dēļ tā tik daudz strīdamies. Ir cilvēki, kam patīk izlādēties uz kādu citu. Es, piemēram, nekad neesmu virzīta uz kašķi, mēģinu nepatīkamo pārvērst labāk jokā. Citi sabiedrībā problēmas risina cīnoties ar dūrēm un pārkāpjot otra robežas. Savukārt, man piemīt rakstura īpatnība, ka es sevī daudz ko varu ilgi turēt, un tikai tad, kad mans mērs ir pilns, tad, kā smejos, “akvārijs ir vaļā un zivis izpeld”…

Konkurss noritējis piecās kārtās, bijuši gan Dārza svētki, gan tautas tērpu festivāls, gan galda klāšana, gan modes skate un talantu skate. Noslēdzošais konkursa pasākums ar žūrijas vērtējumu un "Kronēšanas ceremoniju" notiks sestdien, 8. novembrī, Cesvaines pilī. Pasākumu organizē biedrība MULINE, kas dibināta 2018. gadā, un konkursa mērķis ir celt sievietes pašapziņu, izcelt latviskās un ģimeniskās tradīcijas, kuras nodot tālāk nākamajām paaudzēm.Tas neesot konkurss tikai par skaistumu, bet par personību, sirds gudrību un dzīvesprieku. Attēlā "Grandma Latvia 2025" konkursa finālistes