Trīsstāvu māja ir viena no pirmajām kolhoza «Lāčplēsis» celtajām daudzdzīvokļu ēkām, kura ekspluatācijā tika nodota 1972. gadā. Šāda plānojuma nami ar 18 dzīvokļiem, kuri paredzēti kolhozniekiem (tajos ir plašas virtuves), šajā rajonā ir trīs. Gandrīz pusgadsimtu ēka nepiedzīvoja nekādus būtiskus uzlabojumus. Uz to, ka ar māju kaut kas jādara, sāka mudināt iepriekšējā mājas vecākā, arī iedzīvotāji bija vienisprātis, ka «tā dzīvot vairs nevar». Vispirms tika izlemts atdalīties no iepriekšējā apsaimniekotāja – SIA «Remte» un dibināt savu biedrību, kas arī tika izdarīts 2014. gadā. Pēc tam sekoja nākamais solis – mājai tika ierīkota sava autonomā apkure.
Šobrīd Lāčplēsī trīs mājas ir kā biedrības, pārējās ir pusbiedrības, taču visas, izņemot «Ozola» apsaimniekoto, ir zem «Remtes», skaidro biedrības vadītājs I. Streilis, kurš, pirms pārcelties uz šo māju, dzīvoja blakus esošajā piecstāvu namā. Kāpēc tomēr nepalika pie vecā apsaimniekotāja? Pēdējais punkts uz i bija rēķins, ko vienugad saņēma mājas vecākā un kur bija uzskaitīti ēkā paveiktie darbi. Tas lielā mērā izrādījās tikai uz papīra, ne dzīvē. Bija skaidrs, ka, tā turpinot, nekādi lielie uzlabojumi nav gaidāmi. Tas attiecas arī uz mājas siltināšanu. Lai pieņemtu gala lēmumu, tika biežāk rīkotas mājas sapulces, skaidrojot, kādi būs ieguvumi, patstāvīgi saimniekojot. Par laimi, neviens mājas iedzīvotājs nebija izteikti pret pārmaiņām, kā tas notika vienā no šā rajona ēkām, kur tas pielikta punktu renovācijas plāniem. 2018. gadā biedrība ķērās klāt projektam, kas, pateicoties finanšu institūcijai ALTUM, Lielvārdes pašvaldībai un mājas iedzīvotāju ieguldījumam, tika pabeigts 2020. gadā.
Mājas uzraugs, ne pārvaldnieks
Liela daļa projekta smaguma gūlās uz I. Streiļa pleciem. Kad iepriekšējā mājas vecākā atteicās no šā amata, šo pienākumu uzticēja viņam – sak, tu labi pārzini apkures sistēmas, tad jau varēsi tikt galā ar mājas lietām. Tika solīts, ka tas nebūs uz ilgu laiku, bet, kā redzams, nav nekas ilgāks par pagaidu stāvokli. Viņš ik pa laikam ierunājoties – būtu laiks ko mainīt, jo esam taču dzīvokļu biedrība, tātad jebkurš var uzņemties šo pienākumu, bet visi tikai atvēcinoties, jo kurš gan visu labāk pārzinot nekā viņš. I. Streilis uzsver, ka par to atlīdzību nesaņem. Kāpēc? Māja ar katram domājamām daļām pieder visiem. Lai nebūtu nekādu iebildumu un atrunu, pēc principa – tev par to maksā, tu tad atbildi un dari. Tas arī nokauj jel kādu līdzdarbošanās un pienākuma apziņu. Tāpēc viņš sevi dēvē par mājas uzraugu, bet ne pārvaldnieku. Sūdzēties par to, ka «neviens neko nedara», nevarot – pie mājas cenšas pielikt roku visi, arī koptelpu tīrīšanas grafiki, kas nosaka – katram dzīvoklim ir sava dežūras nedēļa, tiek ievēroti. Pie viņa par to, ka kāds nav kaut ko izdarījis, nenākot sūdzēties, bet tad, ja ir kādas tehniskas ķibeles. «Esam maza kopiena un cenšamies tikt galā paši, arī ar to, kā labāk uzturēt visu kārtībā,» uzsver I. Streilis. Patiesībā bieži vien ir tā – izej laukā, sāc ko darīt pie mājas, un pievienojas arī citi. Tā ka nevar žēloties kā tai teicienā, ka kopus cūka nebarojas.
No apsaimniekošanas naudas sava artava tiek atvēlēta arī skaistumam. Sākumā pie mājas tika iestādīti košumkrūmi, taču tie izstīdzēja un nepavisam nerotāja nama parādes pusi. Savukārt uz zemes novietotie puķu podi traucēja apkopt zālienu, tāpēc tika nolemts iegādāties piekarināmos puķu podus – pie katras ieejas pa diviem. Tos pie vietējiem zemniekiem pasūtot jau laikus, un tā darot, lai atbalstītu savējos.
Apkārtni tīra paši
Mājas priekšā ir arī sava autostāvvieta – šis zemesgabals tiek nomāts no pašvaldības. Kādreiz tas bija caurbraucams, bet tad to aiztaisīja ciet, kad izbūvēja ap mājām apvedceļu, un tā tas pārvērtās par iekšpagalmu. Kad savulaik radās domstarpības, kam šī teritorija jātīra, vietvara norādīja, ka tas ir mājas īpašums, tātad – pašas pārziņā. Iedzīvotāji esot toleranti un ievērojot viņu auto paredzēto vietu, tā ka ar to problēmu neesot, teic I. Streilis. Arī ziemā, kad uzkrīt sniegs – tas, kurš pirmais iznāk laukā, iztīra no tā savu kāpņu telpas ieeju un arī to daļu stāvvietas, kur stāv mašīna. Visbiežāk iebraucamo ceļu iztīra pats, norādot, ka «man patīk tīrība». Arī vasarā, kad mājas priekšā jāpļauj zāle, atvedot no savas lauku mājas traktoriņu, lai gan biedrībai ir arī savs stumjamais pļāvējs. Taču vieglāk un ātrāk visu teritoriju ir aptvert ar traktoriņu. Lai gan apsaimniekojamā mājas platība aizņem 600 kvadrātmetru, taču «pieķerot» klāt vēl papildu zemi – tā, lai ir glītāk.
Mājai ir arī pagrabi, un ir daļa iedzīvotāju, kuri tos izmanto savām vajadzībām. Taču ir tā, ka tie oficiāli šim nolūkam nedrīkst kalpot, jo tie skaitās kā telpa komunikācijām – ūdenim, kanalizācijai, elektrības, Lattelecom, apkures sistēmai. Tāpēc ir noruna, ka nepieciešamības gadījumā ir jānodrošina šīm telpām pieeju. Pagrabtelpas ir noslēgtas, durvis netiek atstātas vaļā, un, siltinot māju, tika nomainīti logi, tāpēc par to, ka tur iemājotu kaķi vai cita dzīva radība, jāsatraucas nav.
Pie iebrauktuves vienā pusē ir uzstādītas atkritumu tvertnes (viena – papīriem), kuras tiek izvestas reizi nedēļā: ceturtdienās – papīri, sestdienās – sadzīves atkritumi. Visi cenšas izturēties atbildīgi, proti, tā, lai tvertnes netiek pārpildītas jau pāris dienās. Brūno konteineru bioatkritumiem gan vēl nav pieprasījuši.
Sava katlumāja
Kad tika apsvērta iespēja renovēt māju, paveicās, ka visi tās 18 dzīvokļu īpašnieki ieceri atbalstīja, jo saprata, ka nams ir vecs un, ja neko nedarīs, var palikt bez tās. Lai gan, kā pieredze rāda, nereti viss nobremzējas pie dažiem tiem, kuriem neko nevajag. I. Steilis uzskata, ka tā var darīt tad, ja dzīvo privātmājā, bet ne dzīvoklī, kas ir kopīpašums. Par to visu jārūpējas, ja negrib, lai vienā dienā ēka paliek nepiemērota dzīvošanai.
Kā viens no pirmajiem lielajiem darbiem bija mājai ierīkot savu katlumāju, ko izdevās izdarīt ar trešo piegājienu. Atdūrās pie tā, ka bija jābūvē jauns gāzesvads prāvu gabalu, un tas nozīmēja ievērojamas izmaksas. Par laimi, katlumājas būvētājs nāca pretī, vienojāmies, ka nevis visa summa uzreiz jāsamaksā, bet pa daļām, atceras I. Streilis. Par to, ka vajag savu apkures sistēmu, tika nobalsots, jo iedzīvotāji nebija apmierināti ar pilsētas siltumapgādi – malējie dzīvokļi sala, bet vidējiem bija karsts. Tagad, kad ir sava apkure, ir savas priekšrocības – kad vajag, siltums rudenī tiek palaists, bet pavasarī – atslēgts. Dzīvokļos ir ierīkoti termoregulatori. Tas ļauj pašiem noteikt, cik siltās telpās dzīvot, un kopumā pret to izturas ekonomiski – lai rēķini ir mazāki. Sākotnēji gan bija plānots, ka katls atradīsies nevis ielas, bet otrā pusē, jo arī kaimiņmāja vēlējās piedalīties projektā. Taču daļa tās iedzīvotāju neatbalstīja šādu soli, un māja palika pie pilsētas siltumapgādes. Tad nu projektu nācās koriģēt, katlumāju ierīkojot ielas pusē.
Jāmaksā vēl desmit gadu
Vaicāts, ko vēl gribētos uzlabot mājā, I. Streilis atbild, ka lielākā vēlēšanās ir nomaksāt kredītu, kas tika ņemts uz 15 gadiem, tātad vēl desmit gadu nāksies to darīt. Tā maksājumu smagums visvairāk jūtams ziemas periodā, kad siltuma rēķini ir lielāki. Prieks, ka mājai parādu nav. Ja kādam ir problēmas, risinājumu var atrast vienmēr, vajag tikai par to runāt, nevis klusēt un gaidīt, kad pats no sevis viss atrisināsies. Grāmatvede agri vai vēlu par to ziņos mājas vecākajam, jo maksājumi iet uz biedrības kontu (skaidrās naudas apgrozījums nepastāv), visi rādījumi tiek piefiksēti mēneša pēdējā dienā. Kredīta summa nav maza, un kopējie siltināšanas projekta izdevumi (kopā ar ALTUM aizdevumu) sasniedza 337 000 eiro. Taču, salīdzinot ar kaimiņmāju, tai sakarā ar būvmateriālu cenu un būvnieku darba izmaksu kāpumu – projekts bija dārgāks. Ja domājot, ka Lielvārdes jostas fragments, kas uzgleznots uz sienas, krietni sadārdzināja renovāciju, tad tā nebūt nav. Taču tas tik lieliski atbilst šai vietai (turklāt I. Streiļa sieva Anita strādā Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā, un tur šīs jostas ir goda vietā).
Projekta īstenošanas gaitā daudz kas tika mainīts. Piemēram, sākotnēji bija domāts, ka māju nosiltinās līdz tās pēdai, taču tad būvnieki dokumentos atklāja, ka to nevar darīt, jo pamati ir apsegti ar māliem, tāpēc ka celtne ir zemāka nekā iebraucamais ceļš. Līdz ar to pamatus tikai nedaudz atsedza un nosiltināja. Par to, ka pagrabā nāktu ūdeņi, jākreņķējas nav, hidroizolācija ir laba. Renovējot ēku, atklājās arī citas interesantas detaļas. Tā ventilācijas šahtas bija ierīkotas tā, lai, nododot māju ekspluatācijā, pagrabi būtu sausi, tajā pašā laikā atveres bija uz jumta, taču pagrabtelpās tās netika atrastas. Tāds risinājums atstāja iespaidu uz sienām – tās vēsinot. Lai to novērstu, ventilācija tika aiztaisīta ciet un nopakota. Par laimi, pagājušā gadsimta 90. gados māja nebija piedzīvojusi tādas pārvērtības kā citviet, kur, piemēram, tika ierīkotas «godmaņkrāsniņas», kuru radītie dūmi tika novadīti caurulē laukā pa logu vai ventilācijas sistēmā, līdz ar to bojājot mājas izskatu un stāvokli.
Pārāk liela birokrātija
Runājot par jumtu – tam atstāts plakanais klājums, nevis kā citviet, kur siltinot uzbūvēta trīsstūrveida būvkonstrukcija. Tas darīts tāpēc, lai vēl vairāk nesadārdzinātu renovāciju, un arī tāpēc, lai slīpums, kas vērsts uz stāvlaukumu, lietus gadījumā to nenopludinātu. Galvenais, ka jumts tika pamatīgi nosiltināts – uzlikta akmens vates kārta un vēl divas kārtas gumijotā ruberoīda, kas karstumā nevis sacietē, bet staigā, tātad ir elastīgāks. I. Streilis atzīst, ka ļoti daudz nācās strādāt kopā gan ar projektētāju, gan būvniekiem un sekot līdzi visam. Pluss ir tas, ka viņam ir tehniskā izglītība un arī dažiem citiem mājas iedzīvotājiem ir saprašana par celtniecību, līdz ar to projekts netika atstāts pašplūsmā.
Par to, vai mājas iedzīvotāji ir apmierināti ar būvnieku paveikto, biedrības vadītājs teic, ka kopumā viss tika izdarīts saskaņā ar projektu, neviens no iemītniekiem nav sūdzējies par siltumierīču darbu. Lai arī gandarījums par padarīto ir, ja būtu zinājis, cik daudz enerģijas un laika tas paprasīs, otrreiz laikam uz ko tādu neparakstītos, neslēpj I. Streilis. Arī tas, ka sākās kovids un daudz kas bija jākārto attālināti, procesu vieglāku vis nepadarīja. Viņaprāt, birokrātiskās prasības ir viens no iemesliem, kāpēc daudzas mājas nesaņemas uz siltināšanu: «Vajadzētu atvieglot papīru lietas, jo salīdzinājumā pats būvniecības process nepaņem tik daudz laika. Var jau teikt – tur taču nekā sarežģīta nav, tikai sarakstiet, bet ir jāzina, ko, kur un kā rakstīt.»
Priecē, ka mājas meklē dažādus siltināšanas risinājumus. Arī Lielvārdē, kur ir gan pilnībā renovētas ēkas, gan daļēji, piemēram, ēkas galus apšujot ar profilētajām dzelzs plāksnēm. Tādā gadījumā gan lielāks ieguvums ir gala dzīvokļu iemītniekiem, bet labāk tā, nekā nekā.
I. Streilis mudina neatlikt mājas renovāciju – nekas lētāks nepaliks, un jāatceras, ka vairākums daudzdzīvokļu ēku celtas vēl padomju gados (to kalpošanas termiņš tika paredzēts ne vairāk kā 50 līdz 60 gadu), tātad agri vai vēlu nāksies tajās ieguldīt līdzekļus. It īpaši tas attiecas uz balkoniem un lodžijām, kuri laika zobam padodas vēl ātrāk. Tas ir rādītājs – ja tie sāk atdalīties no sienas, māja būtībā vairs nav apdzīvojama, spriež I. Streilis, piebilstot, ka diez vai sagaidīsim, ka vecā māja tiks nojaukta un tās vietā uzcelta jauna.
