Rinaldai bijis notikumiem bagāts mēnesis, ka pat lasīt nav bijis kad, klubiņa grāmatu pabeidza iepriekšējā dienā pirms tikšanās, lai ir, par ko stāstīt. Apmeklēja divas teātra izrādes un vienu filmu, kā arī bija ceļojumā uz Madeiru. Dailes teātra izrāde «Orākuls» ir gandrīz četras stundas gara, bet nevienā brīdī nebija garlaicīgi. Scenogrāfija apvienojumā ar trokšņiem un gaismām ieveda transam līdzīgā stāvoklī. Nacionālā teātra izrādi «Indulis un Ārija» skatījās kopā ar dēlu, kuram 11. klasē jālasa šis Raiņa darbs. Visiespaidīgākais bija muzikālais pavadījums – gan orķestris, gan koris. Ar interesi devās uz kinoteātri skatīties filmu «Tumšzilais evaņģēlijs», jo tajā galveno lomu tēlo kolēģes dēls, Raitis Stūrmanis.

Par ceļojumu uz Madeiru varēja mums parādīt kladi, kur pierakstījusi katru dienu un ielīmējusi kolāžas no biļetēm, bildēm un citiem sīkumiem.

Uz salas var piedzīvot visus gadalaikus vienā dienā, šoreiz tikai nesniga. Kalnos ir tik bieza migla, ka, izejot tai cauri, esi slapjš. Eikaliptu audzes, banānkoki, kallas tur zied grāvmalās, esot labs cūkēdiens, bet monsteras augļus ēd cilvēki (izskatās kā gurķis, tikai grumbuļains), banāna konsistence, bet garšo kā ananass. Lidojuma laikā uz Madeiru lasīja Virdžīnijas Evansas «Vēstuļnieci». Līdz pusei šī grāmata garlaikoja, jo galvenā varone, garlaicības mākta, raksta vēstules visiem pēc kārtas par visnebūtiskākajām lietām. Tomēr, tiekot pāri pusei, stāsts sāk ieinteresēt un beigās ir pat emocionāls. Tā jau ir, ka uzrakstot var pateikt vairāk nekā aci pret aci.

Abas Māras lasījušas Zanes Nuts «Džekpotu». Viena jau pabeidza 2. daļu, otra tūlīt sāks lasīt. Aktīvi pārsprieda pirmās daļas notikumus, kā būtu pareizāk rīkoties, laimējot tādu naudu – miljonu.

Māra S. lasīja Lukas Broša grāmatu «Davosa 1917». Šveice, beidzies Pirmais pasaules karš, žēlsirdīgā māsa Johanna atgriežas Davosā, strādā sanatorijā «Kronvalde». Kara laikā piedzīvoja briesmu lietas. No vācu karavīra, kuru kopa, palika stāvoklī. Kad dzemdē bērnu, to viņai atņem. Visu grāmatu gaidīja, vai māte tomēr satiks savu bērnu. Ar laiku Johannu iesaista spiegošanā. Beigās pārāk daudz piemin Ļeņinu, un, tikusi pāri pusei, pat apsvēra domu to nepabeigt. Nesakrīt ar to, ko skolā mācījās, jo grāmatā Ļeņinam liek organizēt revolūciju, nevis viņš pats apsēsts ar šo ideju. Krievi šajā romānā attēloti kā īsi, resni, kas nepārtraukti ēd saulespuķes un spļauj tās zemē, pat tad, kad ir pieņemšana pie grāfienes.

Baudiet sauli un labas grāmatas!

Nākamā tikšanās 11. maijā.