Ir apritējis pusgads kopš jūsu lielā pētījuma izdošanas. Vai monogrāfijas "Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā: padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā" aktualitāte neapsīkst?

Par latviešu valodas diskrimināciju Latvijā interese nerimst, kas ir ļoti labi, jo beidzot būtu jātiek no šīs diskriminācijas vaļā. Tik dziļas etnopsiholoģiskas, arī ekonomiska rakstura problēmas nevar atrisināt pusgada laikā. Kā liecina šis pētījums, latviski runājošo lingvistiskā diskriminācija pastāv jau kopš padomju okupācijas gadiem, tā turpinās arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem – padomju okupācijas sekas cilvēku domāšanā: visu līdzšinējo Latvijas valdību liberālā attieksme pret sabiedrības divvalodību, kad valodu lietojumu nosaka darba tirgus intereses; okupācijas sekas cilvēku valodiskajā uzvedībā, kad cittautieši latviešu valodu apgūst nepietiekami labi vai arī nevēlas apgūto valsts valodu lietot ikdienā, pašu latviešu iztapīgā pielāgošanās valodas izvēles situācijās citas valodas runājam.

Pašlaik nepiedodami ir tas, ka mūsu latviešu jaunieši, kuri vispārizglītojošajās skolās pēc angļu valodas kā pirmās svešvalodas apgūst dažādas Eiropas Savienības oficiālās valodas, saskaras ar šādu realitāti – viņi pabeidz skolu, dodas strādāt Latvijas darba tirgū, bet tur viena no prasībām ir prast tieši krievu valodu, kuru skolā apguvuši viņi nav. Iznāk, ka Latvijas valsts jauniešiem ir melojusi, sakot, ka viņiem būs nepieciešamas dažādu Eiropas Savienības oficiālo valodu prasmes, bet, kā izrādās, vajadzīga tikai viena svešvaloda (vēl bez angļu valodas), un tā ir krievu valoda.

Kad jaunieši to saprot, viņi var ieraudzīt sevi ārpus Latvijas vairāk, nekā šeit. Citur viņu valodu prasmes novērtēs, kas var izraisīt to, ka arvien vairāk jauniešu dosies prom no Latvijas.

Tas arī notiek. Vēl ir tādi latvieši, kuri gribētu atgriezties: ir dzīvojuši ārpus Latvijas un/vai dzimuši ārzemēs, ir kādreizējās trimdas latviešu pēcteči, kuri atgriežoties piedzīvo to, ka viņu svešvalodām šeit nav nozīmes. No viņiem darba tirgū sagaida krievu valodas prasmi. Cilvēki nereti atgriežas citās valstīs, jo viņu neprasme runāt krievu valodā Latvijā bijusi nevēlama. Par viskritiskākajiem atgadījumiem starpkultūru saziņā Latvijā 20 gadu garajā pētījumā vairākos posmos rakstīja daudzi respondenti, izmantojot strukturētu kritiskā incidenta anketu. Problēmas ar latviešu valodas lietojumu visos četros pētījuma posmos latviešu respondentu atbildēs dominē.

Latviešiem ir vitāli nepieciešams savu valodu lietot ģimenē. To saviem četriem bērniem - dēlam un trim meitām (attēlā) māca arī valodniece Vineta Skujiņa. Ģimenisks kopā brīdis monogrāfijas "Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā: padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā" atklāšanas svētkos. Foto: Mārcis Romancevičs

Kas lielākoties ir mainījies pētījumā aprakstītajā laika posmā – kopš 2004. gada, kad Latvija iestājās ES, līdz 2024. gadam?

Anketu atbildes liecina, ka beidzamajos divos posmos darba devēji ir kļuvuši latviešiem atbalstošāki. Piemēram, ja klients ir vēlējies, lai viņu apkalpo krieviski, darba devējs bieži vien aizstāvējis savu darbinieku, kurš runā valsts valodā. Tā ir viena pozitīva pārmaiņa. Pētījuma intervijās ar dažādiem valodas situācijas un daudzvalodības ekspertiem, izskan doma, ka pēc pilna mēroga kara sākuma Ukrainā (2022) latviešu valodas situācija sākusi uzlaboties – steigā tiek pieņemti valsts valodas lietojumu atbalstoši likumi, tostarp sekmēta izglītības pārēja uz latviešu valodu vispārizglītojošajās skolās, likuma grozījumi par otro apgūstamo svešvalodu – kādu ES oficiālo valodu, nevis krievu valodu un tā tālāk.  

Latvieši, redzot to, kas notiek Ukrainā, sāka vairāk uzstāt uz latviešu valodas lietojumu Latvijā ar vienu valsts valodu. Tā Rietumeiropas valstīs ir sena pašsaprotamība, bet Latvijai, lai kaut kas sakustētos, diemžēl bija vajadzīga traģēdija – karš netālajā Ukrainā, lai sevi ieraudzītu no malas un apzinātos latviešu valodas lietojuma nepieciešamību.

Kā valodas lietojums ietekmē sabiedrības saliedētību?

Pirms 15 gadiem, izstrādājot Kultūras ministrijā Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.–2018. gadam, pirmo reizi tika minēti šī pētījuma rezultāti, kad latvieši jūtas diskomfortā, pazemoti, nomākti, jo nonākuši diskriminējošās situācijās Latvijas starpkultūru saziņā, lietojot latviešu valodu. Darba tirgus sakarā tos izdevās iekļaut arī integrācijas programmā (2011).

Līdz tam bija diezgan ilglaicīga reālās valodas situācijas noklusēšana. Tā īpaši saistībā ar bilingvālo izglītību mazākumtautību skolās, kura daudzviet reāli bija vienvalodīga izglītība krievu valodā, turpinājās ilgus gadus. Par to brīdinājām publikācijās, starptautiskā konferencē “Izglītība, kas vieno”(2012), arī 2014. gadā Tiesībsarga (TS) birojs pētījumā konstatēja, ka mazākumtautību skolās viena daļa skolotāju vispār nespēj strādāt bilingvāli, jo viņi latviešu valodu neprot. Pašlaik, kad pagājuši aptuveni 12 gadi kopš TS pētījuma, par šo beidzot spriež daudzi. Savdabīgi lēna “aizdedze”. Protams, integrācijas jautājumi ir sensitīvi, bet 1) ja cilvēki vēlas dzīvot Latvijā, latviešu valoda viņiem jāprot un jālieto; 2) reālo situāciju noklusēt nevajag, tā jāceļ gaismā; 3) piemērs Latvijas izglītībai valsts valodā ir redzams Rietumeiropas valstīs.

Jaunākā pētījuma secinājumos un ieteikumos minēju to, ka Latvijā dzīvojam kopā ar radikāli atšķirīgu kultūru pārstāvjiem. Latvieši (pēc Ričarda Lūisa u. c. autoru radītajām kultūru klasifikācijas teorijām) pieder lineāri aktīvajām nācijām, tāpat kā briti, somi, zviedri, igauņi. Piemēram, krievi ir multiaktīva nācija, kurai lielas līdzības ar slovākiem, spāņiem, itāļiem u. tml. Nevajadzētu gaidīt no atšķirīgas kultūras cilvēka, ka viņš saziņas situācijā uzvedīsies tā, kā rīkotos latvieši. Katram modernajā pasaulē jānodrošinās ar kultūrpratību – izpratni, ka visu kultūru pārstāvji nebūs tādi kā es. Kā jebkurā klasifikācijā, arī šajā ir stereotipiskums.

Mēģināju parādīt atšķirīgo, lai ar izglītotības un empātījas palīdzību nonāktu pie vienojošā. Starptautiskajā biznesā tiek veidota kultūrpratība, apgūts atšķirīgais, lai sekmīgāk veidotos biznesa sakari. To labi var pielietot arī integrācijas un valodas situācijas pārvaldībā.

Kā vislabāk var iemācīt mīlēt savu dzimto valodu – latviešu valodu, lietot to un lasīt tajā tekstus? Jums ir atbilde uz šo?

Jā, man ir atbilde. To var izdarīt ļoti pārdomāti mācot latviešu valodu kā sistēmu. Tas pašlaik ir risinājums numur viens! Diemžēl valsts valodas politikas pamatnostādnēs, arī t. s. kompetenču projektā Skola 2030 ir parādījies, ka latviešu valoda ir tikai viena no daudzajām Latvijā lietotajām valodām. Latviešu valoda, pirmkārt, ir mūsu valsts valoda. Tā ir valsts vienojošā valoda un valstsnācijas dzimtā valoda.

Kompetenču projekta sākumposmā tika ierosināts, ka latviešu valodu pirmajās klasēm varētu mācīt, izmantojot angļu valodā youtube sižetus par ģimeni, profesiju, draugiem un citām tēmām.  Tas bija neprāts – latviešu valodu latviešu pirmklasniekiem mācīt ar angļu valodas starpniecību. Toreiz izdevās panākt, ka to izņem no topošās kompetenču izglītības programmas. Nepārtraukti notiek līdzīgi mēģinājumi latviešu valodu padarīt par tādu kā mazvērtīgāku vai kā tikai vienu no daudzajām Latvijas valodām, to īpaši neizceļot. Kārklangliskums Latvijā plaukst un zied.

Kāpēc tā notiek?

Šādas attieksmes pamatā ir mazvērtība. Nenovērtē to, cik mums ir seniska valoda, kāds dārgums tas ir un ka esam īpaši ne jau ar savu angļu valodas prasmi, bet gan esam īpaši ar latviešu valodu. Valstsnācijai tās dzimtā valoda ir būtiskākais identitātes elements. Ja valodu māca “pa roku galam”, tad arī attieksme pret to būs tāda.

Ar likumu jau nevaram piespiest nevienu vairāk mīlēt valodu...

Jā, un šajā pētījumā ir daudzi ieteikumi arī par to, kā rīkoties. Ne žurnālisti, ne zinātnieki, ne kādi citi nevar vieni paši uzlabot valstī situāciju, lai latvieši un citi latviski runājošie cilvēki nebrauktu projām no valsts, bet gan lai dzīvotu tajā un ar saviem bērniem runātu latviešu valodā.

Ja nebūs latviešu valodā runājošo, tad valodas un nācijas nākotne nav iepriecinoša.

Ar kolēģi Gundegu Micheli pie kopdarba - multimedija "Latviešu valoda un okupāciju vara" Foto: Aivars Reinholds

Kas šobrīd nodarbina jūsu pētnieces prātu?

Ceru pētījuma secinājumus un ieteikumus iedzīvināt realitātē. Veikt šo pētījumu kopumā bija pasmagi, jo latviešu lingvistiskā diskriminācija nav iepriecinoša tēma. Tas tieši skar arī manu bērnu paaudzi – skolēnus, augstskolu studentus. Man ir vēlme sekmēt to, lai nebūtu latviešu valodas diskriminācijas Latvijā. Otra tēma – rusifikācijas vēsture kopš 1940. gada, kurai esmu veltījusi savu darbu Latvijas Okupācijas muzejā un Tieslietu ministrijas t. s. okupāciju seku aprēķināšanas komisijā. Šīs tēmas ir savstarpēji saistītas, jo latviešu valodas diskriminācija lielā mērā ir padomju varas realizetās rusifikācijas sekas.

Starptautiski nereti izskan, ka Latvijā tiek diskriminēti cittautieši, jo viņiem jāprot un jālieto valsts valoda. Patiesība jeb atbilstība realitātei par diskrimināciju ir pretēja, par ko liecina mani veiktie pētījumi. Starptautiski gandrīz nekad netiek runāts par to, ka paši latviešu valodas runātāji Latvijā atrodas diskriminējošā situācijā. Tāpēc šī informācija saistībā ar starpkultūru kritiskajiem atgadījumiem Latvijā būtu jādara zināma angļu valodā lasošajiem interesentiem. No tā ieguvējs būs Latvijas tēls un visi, kas ar pētījumu palīdzību vēlas tuvoties patiesībai. 

Lai Dzimtās valodas dienas sakarā atceramies, ka būtiskākais latviešu valodas, nācijas un mūsu valsts ilgstamībā ir ģimenes, kuras dzīvos Latvijā un ar saviem bērniem runās latviski. To nodrošināt ir latviešu un citu latviski runājošo, tostarp – Latvijas valdības, nozīmīgākais uzdevums vienīgās valsts valodas un nācijas stiprināšanā. Šī uzdevuma atrisināšana novērsīs jautājumu nākotnē: kas diskriminēja latviešu valodu?