Trešdiena, 24.04.2024 15:59
Nameda, Ritvaldis, Visvaldis
Svētdiena, 31. jūlijs, 2022 08:07

Pieminot novadnieku, izcilo pedagogu un sabiedrisko darbinieku Indriķi Rītiņu

Ikšķiles pilsētas bibliotēka
Pieminot novadnieku, izcilo pedagogu un sabiedrisko darbinieku Indriķi Rītiņu
Svētdiena, 31. jūlijs, 2022 08:07

Pieminot novadnieku, izcilo pedagogu un sabiedrisko darbinieku Indriķi Rītiņu

Ikšķiles pilsētas bibliotēka

Šī gada 15. jūlijā Indriķim Rītiņam atzīmējām 150. dzimšanas dienu. Jau nepilnu gadsimtu Rītiņu dzimta ir saistīta ar Ikšķili. Mūsu novadnieks ir pelnījis īpašu uzmanību, jo viņa devums Latvijas izglītības jomas vēsturē ir būtisks.

Savulaik I. Rītiņa mazmeita Baiba Plaude savās atmiņās rakstīja: “Mūsu mātes tēvs, Indriķis Rītiņš, bija ievērojams skolu un sabiedrisks darbinieks, arī iemīļots ilggadējs 4. vidusskolas direktors, kura vadībā šī bija progresīvākā skola Rīgā, jo valdīja brīvs, sociāldemokrātisks gars. Ne velti vectēvs bija viens no 1905. g. revolūcijas organizatoriem – Jonatana biedrības vadītājs, kuru tautā pat iesauca par Rītiņbiedrību. Dziļi cilvēcīgs un gādīgs arī ģimenē.”  Šajos dažos teikumos ir ietverts gan I. Rītiņa dzīves apraksts, gan  raksturojums. Taču pakavēsimies pie tā vairāk!

I. Rītiņa tēvs Andrejs Rītiņš (arī Ritingers) ir pedagogs, publicists, kurš ar ģimeni dzīvoja Lutriņu pagastā (Kuldīgas apriņķis). A. Rītiņš iesaistījās sava novada tautasdziesmu vākšanā, kuras tad tālāk  nosūtīja Krišjānim Baronam. Šeit pasauli ierauga arī I. Rītiņš (Heinrihs Ritingers sākotnēji). Redzot tēva darbu izglītības un sabiedriskajā jomā, I. Rītiņš nolemj sekot viņa pēdās. Pēc Lutriņu pagasta skolas jaunais Indriķis dodas studēt Kuldīgas skolotāju seminārā. Pabeidzis to 1893. gadā, kā skolotājs strādā Siguldas draudzes skolā, Rankas Luteru pagasta skolā, bet Rīgas Jonatāna biedrības skolā I. Rītiņš nostrādā 10 gadus. 1905. gadā politiskie un sabiedriskie notikumi un strāvas  ietekmē arī I. Rītiņu, un, būdams sociāldemokrāts,  viņš tajā laikā aizstāvēja skolotājus. Jau kā nobriedis skolotājs un sabiedriskais  darbinieks I. Rītiņš vadīja skolotāju kongresu (1905), kur aicināja skolotājus sacelties pret Krievijas impērijas varu, cīnīties par latviešu tiesībām uz savu zemi, valodu, kultūru un izglītību. Šis kongress bija ļoti nozīmīgs notikums Latvijas skolu vēsturē, un, kā K. Dziļlejs raksta rakstā “Indriķa Rītiņa piemiņai” (1961), “… tajā likti  pirmie pamati latviskajai skolai (un “jaunajai programmai”), no kuras vēlāk pakāpeniski izauga Latvijas Neatkarīgās republikas skolu sistēma” (aut. –  valsts pirmais neatkarības posms).

Rezultātā I. Rītiņš spiests doties trimdā uz Somiju un Zviedriju, vēlāk Šveici, Vāciju, kur viņš iepazīstas ar to valstu izglītības sistēmām. Šis ir arī laiks, kad pedagoģiskais darbs I. Rītiņam apsīkst, tāpēc viņš nolemj paplašināt savu izglītību un sāk mācīties Maskavas komercinstitūtā. Paralēli visam top lasāmā grāmata “Avots”, kas  piedzīvo lielu atzinību no pedagogu puses. Kopā ar sievu Ellu veic populārzinātnisko grāmatu tulkojumus latviešu valodā.

Tiek sarakstīti daudzi pedagoģiska satura raksti, lasītas vispārizglītojošās lekcijas par bioloģijas un dabaszinātņu jautājumiem. Pirmā pasaules kara laiks tiek pavadīts Maskavā, aktīvi darbojoties sabiedriskajā darbā bēgļu organizācijās un iestādēs. I. Rītiņš piedalījās K. Deķēna sastādītā skolu likuma apspriešanā,  darbojies Tērbatas skolotāju kongresa organizēšanā un vadīšanā. Tiklīdz rodas iespēja, tā I. Rītiņš atgriežas Latvijā. Neatkarīgajā Latvijā I. Rītiņš kādu laiku strādā Izglītības ministrijā, vada skolotāju kursus, ir Tautas padomes loceklis, vada Rīgas 4. vidusskolu utt. Nāk smagāki laiki – I. Rītiņš zaudē kāju un Otrā pasaules kara draudu ēnā kopā ar sievu un meitas ģimeni dodas trimdā vispirms uz Vāciju, vēlāk – ASV. Tur viņš apkopo savas bagātās dzīves atmiņas, kas diemžēl nav nonākušas līdz Latvijai, kā arī pētījis un aprakstījis ārstniecības augus. 1961. gada 12. maijā apraujas I. Rītiņa mūžs. Urna ar viņa un sievas Ellas Rītiņas mirstīgajām atliekām pārvestas uz Latviju un apbedītas Raiņa kapos 1961. gada rudenī.

Ja šķirstam vēstures materiālus par I. Rītiņu, garām nepaslīd fakts, cik ļoti augstu viņš novērtēts savu līdzbiedru, draugu, ģimenes un audzēkņu vidū. Lūk, neliels viņa raksturojums no avīžu rakstiem:

“…viens no redzamākajiem Latvijas skolu darbiniekiem…”;

“… (I. Rītiņam ir) nozīmīga vieta mūsu tautas kultūras dzīvē un jaunatnes audzināšanā…”;

“…mūsu direktoru vada sociāla smalkjūtība un iecietība pret citādi domājošajiem…”;

“… I. Rītiņš pieder pie klusiem darba darītājiem, ļaudams darbiem pašiem par sevi runāt. Viņš nemīlēja skaļumu, mākslotu nostāju un reklāmu, intuitīvi vadīdamies pēc principa “Darbs slavē meistaru”. Ar apbrīnojamu pašsavaldīšanos Rītiņš panesa pretinieka asās kritikas, vienmēr ticēdams labā uzvarai…”

Indriķa Rītiņa vārdam blakus bieži tiek minēta viņa sieva Ella Rītiņa (dzimusi Jākobsone, 1879-1960), un ne bez pamata. Kā raksta  G. Ang rakstā “Dabaszinātniecei Ellai Rītiņai 80 mūža gadu” (1959): “Ella Rītiņa ir celmlauze latviešu sievietes cīņā par izglītību, jo ir starp pirmajām 3 latvietēm, kas savā laikā beidza Jelgavas sieviešu ģimnāziju, un arī viena no pirmajām latviešu sievietēm, kas ieguvušas augstāko izglītību.” Viņas ieguldījums izglītības jomā joprojām tiek pieminēts – strādājusi par skolotāju, sastādījusi rokasgrāmatu praktiskiem darbiem dabas mācībās, rakstījusi rakstus pedagoģiskajos žurnālos, tulkojusi populārzinātniskās grāmatas utt. 1989. gadā Ella apprecas ar I. Rītiņu, un abiem ir 4 bērni. Lai gan samērā agri tiek zaudēti abi dēli, dzimtas koks ir ļoti kupls. Liels ir  mazbērnu un mazmazbērnu pulks, no kuriem zināmākie ir Plauži. I. Rītiņa meita Aina (1902-1949) apprecas ar rakstnieku Jāni Plaudi (1903-1952), un ģimenē piedzimst dēls – nākamais dzejnieks, tulkotājs Egils Plaudis (1931-1987) – un meita Baiba (1934-2009).  Liela daļa radu iesakņojušies ārzemēs, bet daļa, tai skaitā Plauži, – Ikšķilē.

“Vectēvam iepatikās Ikšķiles skaistums, un vēlāk te, Daugavas senlejas pauguros, viņš pats nopirka 5 pūrvietas zemes, ko nosauca “Rītiņi” un sadalīja “Kalnos” – katram mazbērnam savu,” – tā atceras Baiba Plaude atmiņās. Tas bija 1932. gads, kad I. Rītiņš iegādājas zemi Ikšķilē.  Turpinot – “… (Ikšķile) kluss, mierīgs pagasts, kur dzīve ritēja harmoniski. Smilšaini ceļi veda uz staciju un Daugavu, gar mājām bija iemītas gājēju taciņas. Tur, kur tagad Birzes iela, auga rozā un baltas kaķpēdiņas, tagadējās Lejas ielas galā – virši un dzeltenās kaķpēdiņas.”

I. Rītiņš kopā ar ģimeni šeit izveidoja paradīzes stūrīti, skaistuma un harmonijas apvienojumu. Ģimenes albūmā iegulušas neskaitāmas fotogrāfijas kā liecinieces par laimīgiem, priecīgiem brīžiem šeit, “Rītiņos” (ar fotografēšanos aizrāvās gan J. Plaudis, gan E. Plaudis).

“Tad vectēvs ar tēta palīdzību plašos “Rītiņu” pakalnus apstādīja ar liepām, kļavām, ozoliem, bērziem, pat bērzu birzīti iestādīja. No dabas te auga tikai priedes. Vectēvs ar tādu pašu dedzību kā agrāk skolas darbā nodevās dārzu iekopšanai liesajā “Rītiņu” smiltājā.” – B. Plaude.

Dodoties trimdā, māja tiek zaudēta, taču 1947. gadā Jānim Plaudim kā I. Rītiņa znotam ar Rakstnieku Savienības palīdzību izdevās atgūt “Rītiņus”. 1973. gadā I. Rītiņa mazmeita Baiba atver šeit tēva Jāņa Plauža memoriālo muzeju, taču pēc 10 gadiem to nācās slēgt. Ļoti iespējams, ka daudziem vēl ir atmiņas par šo muzeju.

Tīna Sidoroviča, I. Rītiņa mazmazmazmeita, par saviem senčiem ir sakrājusi daudz atmiņu, faktu un nostāstu. Ir gana daudz, ar ko lepoties un stāstīt tālāk. Tas viss, iespējams, varētu kādreiz iegūt grāmatas formātu!  Tīna atceras: “Kopš agras bērnības, viesojoties pie vecmammas Baibas Ikšķilē, klausījos viņas stāstos par to, kā viņas bērnībā teju katra bērna sapņu pasauli vai pat paradīzi Zemes virsū visiem saviem mazbērniem te – Rītiņos – izveidojis un iekārtojis viņas vectēvs no mammiņas puses – Indriķis Rītiņš. Viņa stāstīja par krāšņo dārzu, stāstīja par viņa darba pieredzi un sabiedrības labā sasniegto. Tolaik Ikšķilē viņi bijuši vieni no pirmajiem, kuriem mājās bija ievilkts telefons, – numuru atradām kādā senā telefonu numuru grāmatā. Savukārt tas, ka viņi vispār bija tikuši pie zemes un gatavi celt sev māju, bija tikai pateicoties savai inteliģencei un darbam skolotāja profesijā. Tā man stāstīja, raksturojot brīvās Latvijas laikus: toreiz skolotājs bija tik labi apmaksāta profesija, ka varēja pat atļauties nopirkt zemi un uzcelt sev māju! Jāpiebilst, ka Rītiņš bija skolas direktors, bet viņa sieva ne tikai skolotāja, bet arī grāmatu autore. Cik saprotu, mājas būvniecībā palīdzējis arī znots ar ģimeni, bet jebkurā gadījumā tālāk par pagaidu māju adresē, kas šodien atrodas Lejas ielā 35, viņi netika...

Kā būtu, ja būtu, šodien grūti pateikt, bet manas vecmammas laimīgā bērnības dzīve kopā ar brāli, māsīcām un brālēniem Ikšķilē beidzās tad, kad vectēvs un vecmamma kopā ar tantes Rūtas (mammas māsas) ģimeni devās bēgļu gaitās uz neatgriešanos. Tikai nesen, pirms dažiem gadiem, no Indriķa Rītiņa jaunākās mazmeitas Andras, kura piedzima jau ASV, uzzināju, ka Indriķis Rītiņš ļoti ilgi pretojies domai pamest savu zemi un mājas. Taču meitas Rūtas uzstājība bijusi lielāka.

No vēstulēm un atmiņu stāstiem sajūtu līmenī šķiet, ka ģimenē valdījušas ļoti līdztiesīgas dzimumu attiecības – vienlīdz svarīgi dzimtas atmiņās un sasniegumos ir kā pats Indriķis, tā viņa sieva un visu četru bērnu mamma Ella. Šķiet, ka tā bijis gan profesionālajā, gan mājas dzīvē, kas, iespējams, ielicis savu devu feministiska dumpenieciskuma arī savās pēctecēs, kas visas ir sievietes ar augstāko izglītību un sasniegumiem sabiedriskajā dzīvē.”

Nevar nepieminēt bibliotēkas vārdu visā šajā kontekstā. Proti, Ikšķiles pilsētas bibliotēkas novadpētniecības krājumos ir divu, savulaik bibliotēkas darbinieču – mazmeitas Baibas Plaudes un Skaidrītes Plaudes (mazdēla Egila dzīvesbiedre) – atmiņas par darbu bibliotēkā. Nozīmīgs fakts ir arī, ka I. Rītiņa tēvs A. Rītiņš  bija lielas personiskās bibliotēkas īpašnieks. Tā sākta veidot no 1864. gada, un tās eksemplāros ir spiedogs ar R. iniciāļiem un ierakstīts bibliotēkas nosaukums “Lettische/ Bibliothek”. A. Rītiņš vēlāk šo grāmatu krājumu uzdāvināja J. Misiņam, bet tagad tā glabājas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā, LNB u.c.

Mēs esam lepni par to, ka mūsu pusē ir dzīvojušas un dzīvo tik ievērojamas un nozīmīgas personas! Raksta noslēgumā ir ļoti vietā I. Rītiņa mazdēla E. Plauža skaistais dzejolis –  

Nu es esmu pārnācis mājās.
Nogura sirds un nogura kājas.

Nogura sirds no šaubu nastas,
Mierīgs apstājos Daugavas krastā.

Arī bez manis Daugava tek,
Jāņu naktī ugunis deg.

Pamazām sapratu: grūtais gājums
Svētība bija un dāvinājums.

Nogura sirds un nogura kājas,
Nu es esmu pārnācis mājās.

No sirds pateicamies Tīnai Sidorovičai par atsaucību!

Informāciju sagatavoja Ikšķiles pilsētas bibliotēka.

Foto no www.literatura.lv.

Izmantotā literatūra:

-Plaude, Baiba.  Par Indriķi Rītiņu un viņa iekoptajiem "Rītiņiem" / Baiba Plaude // Ikšķiles Vēstis. - (1997, 1. aug.).

-Kempele, Tīna  Latviskās skolas veidotājam Indriķim Rītiņam – 125: [1872-1961]  Izglītība un Kultūra, 1997, 31. jūl. 13. lpp.

-Kempele, Tīna.  Prāts un jūtīgums Rītiņu dzimtā: [par Rītiņu dzimtas un Plaužu dzimtas likteņgaitām] / Tīna Kempele; tekstā stāsta rakstnieka Jāņa Plauža (1903-1952) meitas Baibas Plaudes māsīca Māra Brikovskis, literāts Jānis Krēsliņš.  Ievas Stāsti, Nr.14 (2010, 2./15.jūl.), 14.-[19.] lpp.: ģīm. ISSN 1691-1857.

-Neibergs, Pauls. Jaunatnes audzinātāja bagāts mūža cēliens. Indriķim Rītiņam 85 gadi / Latvija Amerikā, Nr. 56 (13.07.1957), 5. lpp.

-Dziļleja, K. Indriķa Rītiņa piemiņai / Brīvība, Nr. 5 (01.05.1961), 3. lpp.

-Bastjāne, Alma. Miris Indriķis Rītiņš  Laiks, Ņujorka, 1961, 20. maijs, 6. lpp.

-Dabaszinātniecei Ellai Rītiņai 80 mūža gadu / Latvija Amerikā, Nr. 12 (11.02.1959), 4. lpp.