Ķeipenes Tautas nams Adventes pēcpusdienā vilināja ar aicinājumu uz ekselentu koncertu, kurā muzicēja divi izcili mākslinieki – Raimonds Ozols (vijole, balss) un Raimonds Macats (sintezators). Lai iztiktu bez mūziķu sasniegumu un biogrāfiju uzskaites, īsi sakot, mākslinieki apliecināja smalku muzikalitāti un augstas raudzes profesionalitāti. Tiklīdz gaumīgi uzpostajā zālē Tautas nama vadītāja Inese Daugaviete piesaka abus viesmāksliniekus, atskan tik līksmi aplausi, it kā viesi būtu sen un nepacietīgi gaidīti. Koncerta vadīšanu savās rokās ņem Raimonds Ozols: vienkārši, nepretenciozi, sirsnīgi: «Esiet sveicināti šajā Dieva svētītajā vietā, kurā neesmu bijis!» Tas satuvina skatītāju zāli ar skatuvi. Repertuāra izvēlē mākslinieki, šķiet, īpaši piedomājuši, gādājuši par to, kā aizsniegties līdz ikviena klausītāja sirdij. Nemainīgā mākslas formula – no sirds uz sirdi. Ievadā Raimonda Macata instrumentālais aranžējums pēc tautas dziesmas «Tumša nakte, zaļa zāle» motīviem lieliski sasaucas ar sniega baltumu ārā un gaišumu cilvēkos. Vijole spēlē? Nē, tā dzied debešķīgās tautas melodijas variācijās un liegā improvizācijā. Te jūtams tas mākslas smalkums, ka nav saklausāmas instrumentālistu spēju robežas.
Muzikālās gleznas top viegli, rotaļīgi, bez mazākās piepūles. Visa uzmanība mūzikai: arī publika, šķiet, klausās, elpu aizturējusi un skaņām līdzi juzdama. Johannesa Brāmsa Piektā ungāru deja savā precīzi sinkopētajā vijoles un taustiņu instrumenta kaislē iesēj šaubas, vai to var nospēlēt divi mūziķi: liekas, ka skan vesels simfoniskais orķestris. Pilnīgi liekas pūles, lai kaut niecīgi uzrakstītu to, kas vienkārši jādzird. Izcils repertuārs: Mārtiņš Brauns skan kā dzīvs, Raimonda Paula melodija no kinofilmas «Ilgais ceļš kāpās» kā tikko radīta. Paša Raimonda Ozola sirdij tuvā dziedātāja Fredija Merkurija dziesma «Kurš vēlas dzīvot mūžīgi» liek valdīt asaras un ļauj arī tām ritēt. Raimonds Macats pēc sava kolēģa snieguma nosaka klusi, bet saklausāmi: «Gandrīz vai apraudājos.» Pasaules klasika paņem savā varā, bet mūziķi kalpo Ziemassvētku tuvumam, tālab ļoti iederīgi Raimonda Paula «Circenīša Ziemassvētki», kas tik jūtīgi, smeldzīgi saplūst ar Ziemassvētku himnas «Klusa nakts, svēta nakts» svinīgumu koncerta izskaņā. Raimonds Ozols pateicas Tautas nama vadītājai Inesei, skaņu vīram Ivo, savukārt Inese māksliniekus tradicionāli apdāvina ar sirsnīgo puķi «Ziemassvētku zvaigzne», vizītkartes vietā pasniedzot oriģinālās Ķeipenes piparkūkas. Itin vietā kļūst mākslinieku pielīdzinājums smalki noslīpētiem dārgakmeņiem un fināla vienkāršība: «Ak, mirkli, jel kavējies! Jūs radījāt mums svētkus! Paldies!»
Viss beidzies? Nē, mīļā sirds! Viss turpinās. Tiekam aicināti sniegotajā ārā, kur kūp karsta tēja, kafija un uz garda zoba liekamas piparkūciņas. Aizkustina kultūras ļaužu solidaritāte. Svētkus pajautrināt ieradušies kaimiņu pagasta Nītaureņi. Jā, īsti Nītaureņi tālab, ka no Nītaures. Bet par to vēlāk. Visa uzmanība izgaismotai un greznai karietei no Ogres. Kāpēc Ogres kariete Ķeipenē? Tāpēc, ka mākslinieciskā jušana nerodas tieši, bet nāk no dvēsles, no iztēles. Ogres pilsētas ainavas lietpratēju izdoma itin jauka un loģiska: izlemts, ka kariete apceļos novadu. Bet tam, ka ceļojuma sākuma vieta izvēlēta Ķeipene, arī jauks pamatojums. Ķeipenes Tautas nams būvēts uz barona zirgu staļļa pamatiem. Pēc muižkunga rīkojuma, šajā Dievzemītē audzējuši labus šķirnes zirgus – zirgu pasta vajadzībām. Tā sakot, ko tagad spēj internets, tas muižas laikos bija jāspēj zirgiem. Greznās karietes parādīšanās še vesels brīnums, tālab tai iekārtota īpaša vieta – ar mirdzošām, izpušķotām eglītēm ieskautā laukumā tieši pie Tautas nama (zirgu staļļa) ēkas. Daudziem būs vēlēšanās nobildēties pie mirdzošās karietes, iesēties muižkunga goda krēslā un paklausīties kumeļu zviedzienos, kas pierīkoti šikajam braucamrīkam.
Bet tagad darba pilnas rokas Nītaureņiem, kuru komandā elfi ar pasaku tēliem – sniegavīru Olafu, Ziemassvētku vecīti un vesels pulks jauniešu, kas ar atrakcijām un rotaļām mazākos ķiparus noved līdz nevaldāmiem smiekliem un sajūsmas spiedzieniem. Ejam skatīties. Pa ceļam iegriežamies rūķu namiņā: tā vien gribas te apsēsties, iemalkot kaut ko karstu un pamieloties, bet nav laika. Laukumā pie pagasta estrādes iet vaļā vesela līksma balle. Rotaļnieki raujas vaiga sviedros, jo līdz svētku kulminācijai – egles iedegšanai – laika palicis maz. Un nu šis brīdis ir klāt! Pēc milzu kopkora kvēliem saucieniem – eglīte, iededzies, eglīte, iededzies – Pirmās Adventes brīnums ir noticis! Egle iemirdzas neticami krāšņās spuldzīšu, rotājumu gaismās kā atgādinājums, ka svētkos bērni top par lielajiem, lielie par bērniem. Brīnums nav noticis pats no sevis, to uzplaiksnījuši kultūras balsti, atbalstītāji, no kuriem baidos kādu nenosaukt, bet riskēšu: Inese Daugaviete, Guntis Graudiņš, Marita Circene, Ingus Ozols, Ivo Daugavietis, Aigars Ozoliņš, Māris Liepiņš, Sņežana Skačkova. Nu kas tie būtu par svētkiem bez publikas, bez cilvēkiem, kuri šoreiz bija kopā sanākuši neticami kuplā skaitā. Kad pajautāju Tautas nama vadītājai Inesei, par ko viņai liekākais prieks, atbilde nelika gaidīt ne sekundi: «Lielākais prieks, ka cilvēkiem prieks! Priecīgu un radošu Ziemassvētku gaidīšanas laiku!»
