Imants: Sāksim varbūt ar to tavu mapi. Tā izskatās pēc kaut kā līdzīga melnajai mapītei ar kompromātu par politiķiem, bet, cik saprotu, tur tu krāj karikatūras, ko veido mūsu avīzei un portālam?
Agris: Jā. Es pat nezinu, kam es to mapi veidoju – es vienkārši krāju. Tā kā esmu vecmodīgs cilvēks, kas neaizraujas ar digitālo vidi, man šī mape šķiet diezgan laba lieta. Esmu laimīgs, ka savu dzīvi esmu nodzīvojis drukātās preses laikos. Tur ir manas izveidotās karikatūras, kuras ir publicētas, bet krāju, jo papīra formā tās nevienam vairs nav vajadzīgas.
Imants: Starp citu, vecos laikos, kad strādāju Ventspilī, es tur diezgan bieži biju ciemos, un Lembergs bija uztaisījis veselu galeriju ceļā uz savu kabinetu. Viņš gan kašķējās ar visiem un vienmēr, bet karikatūristus viņš cienīja un krāja visas karikatūras. Tur bija arī tavas karikatūras, es pieļauju.
Megija: Un vispār – vai kāds ir jautājis oriģinālus, lūdzis atsūtīt?
Agris: Jā, ir bijis. Tā bija tāda mūsu jaunās valsts, jauno politiķu jaunā mode – viņi krāja karikatūras par sevi un lika tās savos birojos vai kur. Pilnīgi droši zinu, ka bez Lemberga par sevi karikatūras krāja, piemēram, arī Zorgevics. Viņš pat vienreiz gribēja dabūt vienas karikatūras oriģinālu, un, kad aizsūtīju, man pretī atsūtīja veselu lielu pudeli viskija – tādu statīvā, kas grozās.
Imants: Bet tu taču netaisi komplimentāras karikatūras?
Agris: Nē, komplimentāras ne. Es ne par vienu "nesmeju" īpaši – es pret visiem izturos ar dziļu pateicību. Vienkārša iemesla dēļ – viņi man nodrošina darbu. Ja viņi visādus brīnumus nesastrādātu, man vienkārši nebūtu, ko zīmēt.
Imants: Bet vai kāds ir apvainojies uz tevi kādreiz?
Agris: Jā, ir bijis. Ai, ko nu tik vecas lietas cilāt... Bet nu, kad mūsu mīļotā Latvija ieguva brīvību, mūsu jaunie politiķi vēl nebija pārkārtojušies uz jauno domāšanu. Viņi gribēja būt ļoti moderni un ļoti eiropeiski, bet visa viņu domāšana, protams, nāca no padomju laikiem. Un padomju laikos priekšnieku zīmēt karikatūrā – tas bija nāves grēks. Nu lūk, un tāpēc Godmanis mani pat iesūdzēja tiesā.
Imants: Vai dieniņ!
Agris: Jā, un bija pat tiesa. Lietu izskatīja, un tiesā tika pierādīts, ka tas, kas tur uzzīmēts – tas cilvēks ar īsajām, tizlajām kājiņām – nemaz nav Godmanis, jo katrs taču var redzēt, ka Godmanim nav īsas kājiņas. (smejas)
Imants: Man bija līdzīgs stāsts. Mani arī iesūdzēja tiesā par vienu čali. Es viņu nosaucu par Baltezera Betmenu, un tad viņš tiesājās. Es to tiesu uzvarēju, jo tiesā tika pierādīts, ka tas nav nekāds apvainojums - Betmens taču ir pozitīvs tēls.
Agris: Tas notika tieši atgūtās brīvības pirmajos gados. Bet tad politiķiem ātri "pielēca" – Eiropas politiskajā kultūrā viens no stūrakmeņiem ir tāds: ja par tevi zīmē karikatūras, tad tu esi populārs politiķis. Un tad viņi sāka tās karikatūras likt pie sienas savos birojos.
Imants: Bet tagad, zini, kā ir – humors ir kļuvis arī par tādu kā kara instrumentu. Lai gan Otrajā pasaules karā bija tieši tas pats – pretinieku kariķēti un izsmēja.
Agris: Visos karos tā ir bijis, un arī miera laikos. Tur nekas nav mainījies – tas jau no karikatūras būtības izriet.
Megija: Bet es atceros LSM "cūku komiksu". Par to bija tas lielais tracis gan ziņās, gan sociālajos tīklos, visur. Tur ukraiņu karavīri bija attēloti kā cūkas. Un vēl neglīti uzzīmēti. Bet beigās viņi secināja, ka komikss ir jānoņem, jo tas humors esot vērsts pret, kā tur bija minēts, "īpaši neaizsargātu sabiedrības grupu" – jo kara kontekstā viņi ir neaizsargāta grupa. Un tad rodas jautājums – vai drīkst jokot pilnīgi par visu?
Agris: Vispār drīkst jokot par absolūti visu. Tad, kad tas lielais jandāliņš sākās, es intereses pēc paskatījos – nu, par ko tad tas īsti tur ir. Ja visa tā tēlu galerija tur ir cūkģīmji. Citu personāžu tur nemaz nebija, visi ir cūkas. Tad kāpēc pēkšņi viens nedrīkst būt cūkģīmis? Tā ir tā jocīgā lieta. Man tajā komiksā visvairāk nepatika vizuālais izpildījums. Tas bija paviršs. Kad tu zīmē tēlus, būtu vēlams, lai cilvēkiem nebūtu nepatīkami uz to raudzīties, lai tas nav neveiksmīgi, truli uzzīmēts.
Tātad īstenībā nav lietu, par kurām nedrīkstētu smieties. Jautājums ir par to, kā to izdara. Vajadzīga gaumes izjūta un kaut kāda tolerance – kā jau jebkurā lietā. Nevajag ļaundabīgi, apzināti ņirgāties.
Imants: Labi – par palestīniešiem drīkst?
Agris: Redzi, un te ir tā interesantā lieta. Vienmēr jārēķinās vai vismaz jāpadomā, kam tā karikatūra ir domāta un vai tas ir tā vērts. Piemēram, ja mēs runājam par reliģijām un ja izsmejam cita reģiona reliģiju... Principā, zīmējot karikatūru, pašam nevajadzētu nonākt idiota lomā. Lai zīmētu karikatūru par reliģiju, tomēr kaut kas par to reliģiju ir jāzina un vismaz jāsaprot. Es galīgi neesmu ne musulmaņu ticības zinātājs. Ja es kaut ko zīmētu par musulmaņiem kā par reliģiju, es stipri iebrauktu auzās, jo es to vienkārši nesaprotu. Es zīmēju Trampu, Putinu, jo tie man ir saprotami.
Megija: Es no tā saprotu, ka nevajag pavilkties uz stereotipiem.
Agris: Jā, nevajag tādā veidā. Tomēr vienu gan es gribētu piebilst, ka savā kultūrtelpā, tur, kur ir mūsu eiropeiskās kultūras tradīcijas, tās vajadzētu aizstāvēt, un nevajadzētu ļaut citiem kāpt mums uz galvas un diktēt savus noteikumus. Pirms vairākiem gadiem Francijā teroristi apšāva žurnālistus par to, ka viņi bija publicējuši karikatūras. Tur bija tas lielais strīds. Kāpēc viņi tā darīja? Tāpēc, ka bija attēlots Muhameds. Un austrumu kultūrā cilvēku vispār nedrīkst attēlot, un Muhamedu vēl jo mazāk – neviens taču viņu nav redzējis, un mēs nezinām, kāds viņš izskatījās. Un tāpēc viņi atnāca un vienkārši apšāva. Šim es absolūti nepiekrītu, jo ja tā karikatūra tiek publicēta nevis musulmaņu zemēs, bet Francijas avīzē, tad Eiropas kultūrā cilvēku zīmēšana ir pieņemta.
Imants: Bet kāpēc karikatūrās galvenokārt ir politiķi? Kāpēc, piemēram, ne bērnudārza audzinātājas?
Agris: Var smieties, bet, ja tā ir sadzīviska karikatūra, kurā izsmejam sadzīviskas situācijas, tad jebkurš sabiedrības slāņa cilvēks kā tautas pārstāvis ir ļoti interesants karikatūras objekts. Piemēram, kaut vai klasiskās "skapja karikatūras", kur mīļākais slēpjas skapī, kad vīrs atgriežas. Vai vientuļo saliņu karikatūras. Ja tās ir sadzīviskas karikatūras, kur apsmejam sadzīviskas situācijas, tad jebkurš cilvēks der. Bet, ja mēs zīmējam politiķus, tad vispirms ir jābūt notikumam, tātad politiķiem kaut kas jāsavāra. Jā, lūk manā mapītē visi ir. Lūk, Trampiņš. Viņš taču tāpēc arī šobrīd ir Amerikas Savienoto Valstu prezidents. Trampiņš ir ļoti ambiciozs vīrs, kuram ļoti gribas visu pārveidot pēc sava vārda.
Megija: Jā, un tikko lidostu nosauca savā vārdā.
Agris: Jā, es te piemēram uzzimēju, ka Tramps ierodas Grenlandē. Pareizāk – piebrauc pie Grenlandes. Viņš gan saka, ka tas militārām vajadzībām vajadzīgs, bet patiesībā tur apakšā ir derīgie izrakteņi. Tieši tāpat kā ar Venecuēlas prezidentu – ne jau prezidents viņu satrauca, bet tā nafta, kas viņam ļoti vajadzīga. Un pie viena viņš ne tikai grib Grenlandi savākt – viņš grib to arī nosaukt Trampa vārdā.
Megija: Cik ilgs laiks paiet, lai uzzīmētu vienu šādu karikatūru?
Agris: Vidēji kādas 2,5–3 stundas paiet.
Imants: Bet tu to dari joprojām ar zīmuļiem?
Agris: Es jau teicu, ka esmu laimīgs, ka esmu nodzīvojis savu dzīvi tā, kā esmu. Mans radošais mūžs jau iet uz beigu galu, tas ir pilnīgi droši un skaidri. Ja man dzīves vidū pēkšņi būtu jāpārorientējas uz digitālo pasauli, es vienkārši "atšautos" – tas ir pilnīgi skaidrs. Digitālā pasaule mani nesaista galīgi un pilnīgi. Tāpat kā mani absolūti nesaista šodienas modes kliedzieni. Un nākotnes vislielākais šausmas ir mākslīgais intelekts. Es gan atzīstu tehnoloģiju iespējas! Par mākslīgā intelekta tehnisko pusi es neko nevaru spriest, bet to, ko esmu redzējis diezgan bieži, – mākslīgā intelekta radītās ilustrācijas un karikatūras – uz tām es skatos vienkārši ar šausmām. Pat ne tas, ka tās būtu vienādas... Tehnoloģiskās iespējas ir nenormālas – tā roku es nekad neuzzīmēšu. Bet tās visas ir bezdvēseliskas. Tām nav dvēseles! Tās ir kā miroņi un tā ir lielākā bēda.
Megija: Mana vecmāmiņa skatās šlāgeru kanālu, tas viņai ļoti patīk un viņa vienā reizē mani pasauc un prasa, vai gadījumā tas, ko viņa redz, nav mākslīgais intelekts. Un tiešām - tur ir ļoti latviska dziesma par latviešu meitenēm, bet viss video ir taisīts ar mākslīgo intelektu, meitenes ar implantiem pusplikas skraida... Un visu laiku viens un tas pats atkārtojas. Interesanti, ka pat šlāgeros sāk izmantot mākslīgo intelektu!
Agris: Jā, tas ir neizbēgami, intelekts nāk virsū.
Imants: Liepiņ, bet vai vari izstāstīt par šo "dvēselisko karikatūru"? Tu teici, ka galvenais ir neaizvainot. Te mēs redzam Sprūda kunga atkāpšanās stāstu. Sprūda kungs ir "iesprūdis".
Imants: Dvēseliskā karikatūra šķiet ārkārtīgi burvīga. Tu esi paspēlējies ar vārdiņiem.
Agris: Jā. Tā ir viena no karikatūras iespējām. Ja karikatūrā izmanto tikai zīmējumu, tad ir viena lieta – tad ir tikai sižets un situācija. Bet, ja karikatūrā izmanto arī tekstu, tas uzreiz piedod vēl vienu vērtību – teksta iespējas ir bezgala plašas. Un viena no tām iespējām, ko karikatūra sniedz, ir vārdu spēles. Sprūds ir "iesprūdis". Krauja – Kraujas malā stāv…
Imants: Par Krauju īstenībā vajadzētu uztaisīt karikatūru. Ogres novada domē taču ir tās nepatikšanas ar Valsts kontroles ziņojumu.
Agris: Tas ir politiskais pasūtījums, kā mēs visi taču zinām!
Imants: Bet ar Krauju ir interesanti – viņš tagad ir "apkrauts" vēl ar vienu palīgu. Viņam ir pienācis klāt tas ekscentriskais kungs no Jelgavas novada domes - Madars Lasmanis. Es ar viņu esmu iepriekš komunicējis, tāpēc, kad ieraudzīju šo ziņu, viņam uzreiz piezvanīju. Es viņam piezvanu – viņš mani "atšauj", jo nedrīkstot viņam zvanīt svētdienā, viņam esot personīgās robežas.
Megija: Un tev laikam tādu nav .. (smejas visi)
Imants: Un uzreiz pēc tās sarunas es piezvanīju Kraujam. Krauja atbildēja visu – viņš nestāstīja, ka ir svētdiena un ka viņam nav laika. Tā mēs īsumā esam nonākuši pie secinājuma, ka viņš tagad ir "apkrauts" ar visu kaut ko.
Agris: Bet man ir stipri iebildumi pret Lasmaņa kunga paziņojumu, ka viņu svētdienā nedrīkst traucēt, jo viņam ir novilktas personiskās robežas. Man ir liels prieks uzzināt, ka viņam ir personiskās robežas, jo tie video sižeti, ap kuriem sacēlās skandāls, liecināja, ka viņš tās personiskās robežas stipri jauc – jauc personiskās robežas ar publiskajām un darba robežām.
Imants: Kurš politiķis ir interesants karikatūristam?
Agris: Jo dullāks, jo interesantāks.
Megija: Kurš mums ir dullākais valstī?
Agris: Mums jau viņi tagad ļoti bieži mainās – īstenībā grūti saprast, kurš ir politiķis, kurš nav, kurš ir ekspolitiķis, kurš vēl arvien gribētu būt politiķis un nespēj iziet no tās savas politiķa lomas, kaut arī sen jau ir, tēlaini sakot, sētnieks. Smieklīgi ir politiķi, kuri savas darbības laikā veic visādas neadekvātas darbības, jo tad par viņiem var smieties un to apspēlēt. Vai arī tādi, kuri sevi stipri pārvērtē un dzīvo tādā iedomu burbulī, ka viņi ir pasaules naba. Tie arī ir ļoti smieklīgi, jo situācijas, kurās viņi nokļūst, ir groteskas.
Sarunas pilno versiju varat noklausīties Youtube kanālā “Virtuves sarunas”
Vēl skatieties -
