Daina Bogotā teic, ka viņas iekšējais dzinulis vienmēr ir bijusi nepieciešamība pēc kustības un līdzcilvēkiem. “Man ir vajadzīga aktīva dzīve, nevaru tā ilgu laiku nosēdēt uz vietas. Jau daudzus gadus aktīvi darbojos pašdarbībā – folkloras kopā un tagad arī senioru ansamblī. Es saprotu, ka tad, ja cilvēks iesīkst, tad viņam ir daudz grūtāk izkārpīties atpakaļ kaut kādā sadzīvē.” Šī apziņa lika domāt ne tikai par savu ikdienu, bet arī par to, kā palīdzēt citiem pagasta un novada pensionāriem nepalikt vientulībā.

Jauna pieeja un cīņa par “dīvāna senioriem”

Kopš šā gada janvāra Daina vada Preiļu novada Senioru padomi, kas apvieno pārstāvjus no visiem 15 pagastiem. Šāda struktūra novadā ir jauna vēsma – iepriekš katrs pagasts un biedrība darbojās lielākoties atsevišķi, bet tagad izveidots vienota struktūra, lai rīkotu kopīgus pasākumus un uzrunātu arī tos seniorus, kuri ir tikko pārkāpuši 60 gadu slieksni un tradicionālajās sapulcēs nejūtas piederīgi.

Lielākais izaicinājums ikdienā ir iekustināt tos, kuri pēc aiziešanas no darba ieslīgst pasivitātē un zaudē piederības izjūtu. Daina uzskata, ka ar vienkāršu paziņojumu vai afišu pie ziņojumu dēļa nekas nebūs līdzēts; katram cilvēkam nepieciešama personīga pieeja un apliecinājums, ka viņš joprojām ir vajadzīgs. “Tas, kas ir iesēdējies tikai mājās un kuram trūkst uzmanības, jūtas lieks. Bet, tiklīdz viņam sāk pievērst uzmanību, sāk viņu kaut kādā veidā drusku kustināt, viņš jūtas uzklausīts, sadzirdēts, kaut kādā veidā noderīgs. Un, ja viņu uzrunā kaut kā īpaši – es zinu, ka tu labi tamborē vai adi, varbūt noziedo savu laiku un prasmes kādam citam, kuram tas var būt noderīgi –, viņš uzreiz it kā pamostas un jūtas noderīgs. Tad viņš arī varbūt kaut kur iesaistīsies.”

Foto no personiskā arhīva: Preiļu novada Senioru padomes vadītāja Daina Bogotā ir pārliecināta, ka aiziešana pensijā nav iemesls ieslēgties četrās sienās.

Braucienu prieks un nedrošība svešumā

Būtiska vieta novada senioru dzīvē ir kopīgiem izbraucieniem. Nesen tika noorganizēts īpašs Draudzības brauciens ar personīgajām automašīnām, kurā sarkanos toņos sapostā senioru kolonna devās cauri vietām, kur daudzi vietējie iedzīvotāji nemaz nebija pabijuši, pabeidzot ceļu ar kopīgu atpūtu un dzīvo mūziku pie dabas krūts.

Ceļošana ārpus Latvijas gan pagaidām vēl tālāk par kaimiņvalstīm nesniedzas. Lauku cilvēkiem doties tālākos vairāku dienu maršrutos nereti liedz mājas darbi – kūts, dārzs un mājdzīvnieki prasa ikdienas klātbūtni, tāpēc ekskursijas visbiežāk nav ilgākas par vienu dienu. Tikpat spēcīga ir arī valodas barjera un bailes no svešatnes izaicinājumiem. Par šīm sajūtām Daina runā bez aplinkiem: “Ja agrāk mēs ar to savu krievu valodu varējām izbraukt visu pasauli, tad tagad principā nekur nevaram aizbraukt. Iebraucot Lietuvā, mums jau prasās angļu valoda, iebraucot Igaunijā, mums prasās angļu valoda, kur nu vēl kaut kur citur.” Viņai pašai ceļojumos drošību dodot meitas klātbūtne. “Viena lieta ir valoda, bet tagad tādās lielās vietās viss balstās uz transportu, pie kā mēs neesam pieraduši. Iebraucot lielās lidostās, tev ir jāzina, uz kuru pusi iesi, viss ir uzrakstīts angliski vai citā valodā. Tev ir jāsaprot, kā vari paņemt taksometru, kā vari paņemt mašīnu, ar ko kaut kur aizbraukt. Tas viss sagādā problēmas. Mēs esam tādi bailīgāki.”

Senioru skola kā atspēriens zināšanām

Šīs bailes un prasmju trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Preiļu novadā ar lielu nepacietību tiek gaidīta jaunā senioru skola, kas durvis vērs oktobrī pilsētas bibliotēkas telpās. Divu gadu mācību programma veidota, balstoties pašu senioru aptaujā, un apkopotie dati rāda, ka vēlmi mācīties pauduši ap 150 cilvēku.

Daina bija starp pirmajiem, kas pieteicās nodarbībām, un izvēlējās sev svarīgākos virzienus – mentālo veselību, angļu valodu un datorprasmes. Viņa atzīst, ka jaunu tehnoloģiju apguve prasa pacietību, taču katrs pārvarētais šķērslis sniedz gandarījumu. “Kaut kādas iemaņas man ir, bet katra reize, kad es kaut kur pieklūpu, man ir kā jauns sākums, un es tomēr iegūstu kaut ko jaunu.”

Nodarbības notiks divas reizes nedēļā, un mācību process ir iecerēts elastīgs, lai ikviens varētu izvēlēties sev piemērotāko slodzi un nepārslogotu veselību. Nodarbību laiki pieskaņoti lauku autobusu kustībai, turklāt seniori bieži kooperējas un brauc kopā, pierādot, ka šāda skola ir ne vien vieta zināšanām, bet arī spēcīgs instruments cīņā pret vientulību un bailēm no nezināmā.

Seniori nav nasta, bet resurss

Aiziešana pensijā daudziem iezīmē krasu lūzumu ierastajā ritmā. Pēc gadu desmitiem ilgā nepārtrauktā ikdienas skrējienā pēkšņi iestājas klusums, kas vienlaikus nes gan ilgi gaidītu atvieglojumu, gan jaunus izaicinājumus. Izglītības darbiniece un bijusī bērnu un jauniešu centra direktore Aija Caune no Preiļiem darba gaitas pabeidza janvārī. Raksturojot sajūtas pirmajās dienās pēc darba atstāšanas, viņa atceras: “Sākumā bija ārkārtīgi viegli – šķita, ka jau otrajā dienā no pleciem novelta milzīga nasta, ko sauc par atbildību. Tā ir ļoti patīkama un laba sajūta, kas saglabājusies joprojām, jo vairs nav tās pastāvīgās spriedzes, kas pavadīja visu darba mūžu.” Tomēr Aija ievērojusi, ka sabiedrībā nereti valda nepamatoti aizspriedumi pret senioriem, uztverot viņus kā budžeta slogu sociālajiem un veselības izdevumiem. Viņa uzsver, ka aiziešana pensijā nedrīkst nozīmēt cilvēka norakstīšanu. “Mūsu tiešām ir daudz, taču mēs pie tā neesam vainīgi. Drīzāk sabiedrība vēl neprot organizēt dzīvi tā, lai seniori netiktu uztverti kā apgrūtinājums. Par pensionāriem parasti atceras tikai tad, kad jārunā par pensiju izmaksām vai medikamentu cenām, radot sajūtu, ka cilvēks pēc darba gaitu beigām kļūst par kaktā noliktu un nevienam nevajadzīgu lietu.” Aija Caune uzsver, ka patiesībā aktīvs seniors, kurš apmeklē pasākumus, mācās, iegriežas vietējā kafejnīcā vai ceļo pa Latviju, sniedz tiešu ieguldījumu vietējā uzņēmējdarbībā un valsts ekonomikā kopumā.

Foto no personiskā arhīva: Aija Caune neslēpj, ka bez konkrēta iemesla piespiest sevi iziet no mājas var būt sarežģīti.

Zāles pret mājās sēdēšanu

Vienas no lielākajām lamatām, kurās var iekrist jaunie pensionāri, ir iesēdēšanās četrās sienās. Ja zūd nepieciešamība katru rītu doties uz darbu, zūd arī kustības mērķis, tāpēc ir būtiski laikus atrast jaunu impulsu. Aija Caune neslēpj, ka bez konkrēta iemesla piespiest sevi iziet no mājas var būt sarežģīti; ir svarīgi, lai būtu mērķis, kāpēc to darīt.

Šajā kontekstā Aija lielas cerības liek uz senioru skolu kustību, kurai pati nesen pieteikusies. Šādas iniciatīvas nodrošina pastāvīgas tikšanās divas reizes nedēļā, piedāvājot plašu nodarbību klāstu – no datorprasmju atsvaidzināšanas līdz veselīga dzīvesveida un kultūras programmām. Aija mudina šai kustībai pievienoties arī citus seniorus. “Reizēm negribas saņemties, bet ir ārkārtīgi svarīgi nepalikt mājās un izkustēties. Izraujoties no četrām sienām un satiekot citus, uzlabojas ne vien garastāvoklis, bet arī veselība, īpaši mentālā, un tad arī zāles un pabalstus vajadzēs mazāk.”