“Viedokļi dalās no "visus, kas neuzvedas, atpakaļ uz specskolām" līdz "visus var iekļaut, ja tikai gribam". Manuprāt, abas galējības ir maz jēdzīgas,” norāda speciālists.

Viņš atzīst, ka daudzi bērni, kuri iepriekš nonāktu speciālajās klasēs vai internātos, patiešām var sekmīgi mācīties vispārizglītojošā skolā, ja tiek nodrošināta drošāka vide, saprātīgi pielāgojumi un profesionāls atbalsts. Vienlaikus pašreizējā iekļaušanas politika bieži radījusi haosu klasēs.

“Virkne bērnu katru dienu jūtas apdraudēti, vecāki neuzticas skolas spējām, bet skolotāji masveidā izdeg un pamet profesiju,” saka Sakss Konstantinovs.

Trīs neatbildēti jautājumi

Psihoterapeits uzskata, ka pirms turpināt diskusijas par iekļaujošo izglītību, nepieciešams skaidri atbildēt uz trim pamatjautājumiem.

Pirmkārt – ko vispār saprotam ar iekļaujošo izglītību?
“Ar to šobrīd tiek saprasts viss un nekas – no bērna ratiņkrēslā līdz smagām uzvedības un psihiskām problēmām,” viņš norāda, piebilstot, ka dažādas situācijas nav jēgas saukt vienā vārdā.

Otrkārt – kurš par iekļaušanu ir atbildīgs?
Lai gan formāli tas bieži gulstas uz skolotājiem, viņi nereti nav ne apmācīti, ne nodrošināti ar nepieciešamajiem resursiem. Savukārt speciālistu ieteikumi, kas balstīti tikai kabinetā redzētajā, praksē klasē mēdz izrādīties neefektīvi.

Treškārt – kas patiesībā palīdz bērnu iekļaušanai?
Sakss Konstantinovs kritizē vairākus populārus risinājumus, piemēram, papildu laiku vai bērna sēdināšanu pirmajā solā, kuru efektivitāte ne vienmēr ir pierādīta. “Tas, kas palīdz dažiem, nepalīdz visiem,” viņš uzsver.

Ko var un ko nevar iekļaut

Psihoterapeits atzīst, ka skaidrām atbildēm būtu jārodas valsts līmenī, taču pašreizējā situācijā to var un vajag darīt vismaz skolas vai klases ietvaros.

“Ko mēs saprotam ar iekļaušanu? Kurš par to nes atbildību? Un – kas ir tas, ko mēs reāli varam nodrošināt?” uzskaita Sakss Konstantinovs. "

Viņaprāt, tieši tas palīdz nonākt pie būtiskākā jautājuma: ko mēs varam iekļaut un ko – lai cik nepatīkami to atzīt – mēs nevaram.

"Pārpratums ir arī apgalvojums – kas palīdz iekļaušanai dažiem, tas palīdz visiem bērniem. Piemēram, Latvijā pat ir vesela konference, ar mērķi veidot “klusas skolas”. Taču, ja vien bērns nav autists ar audiālo jutīgumu, tad bieži viņš labāk mācīsies pie zināma trokšņa līmeņa, nevis klusumā. Tādējādi tie, kas ļoti aktīvi atbalsta “iekļaušanu”, nereti paši iesaka vai nu galīgi nepalīdzošas lietas vai tādas, kas var palīdzēt dažiem īpaši iekļaujamiem, bet radīt sliktākus apstākļus pārējiem."