Piektdiena, 24.05.2024 00:46
Ilvija, Marlēna, Ziedone
Pirmdiena, 8. aprīlis, 2024 11:17

Sabiedrība, kas nelasa, stiprina oligarhiju

Guna Roze, Rīgas Apriņķa Avīze
Sabiedrība, kas nelasa, stiprina oligarhiju
Foto: Agris Jansons
Pirmdiena, 8. aprīlis, 2024 11:17

Sabiedrība, kas nelasa, stiprina oligarhiju

Guna Roze, Rīgas Apriņķa Avīze

Ir neapgāžami izpētīts, cik liela nozīme personības un sabiedrības veidošanā ir lasītprasmei. Tomēr šī aktualitāte – lasītprasmes un lasītpatikas nozīme – nekad nenonāk avīžu pirmajās lappusēs. Varbūt tāpēc, ka pašsaprotamās lietas ir visgrūtāk paskaidrot? Bet varbūt minējumi par sazvērestības teorijām nav tālu no patiesības? Nemitīgā izglītības sistēmas deformēšana pēdējos divdesmit gadus... Dzimtās valodas un literatūras stundu skaita samazināšana... Atvieglojumi eksāmenos... Vieglāk vadāma esot neizglītota tauta, un oligarhiem ērtākās kāpnes ir domātnespējīgu ļaužu muguras.

Atpakaļ analfabētismā

Lai iekustinātu problēmas risināšanu, norišu cikla «Latviešu grāmatai 500» ietvaros Siguldā ar  Latvijas Republikas Kultūras ministrijas, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Siguldas novada pašvaldības un Latvijas Bibliotekāru biedrības atbalstu notika «Lasītpatikas forums skolu un bērnu bibliotekāriem». Foruma pārstāstu apzināti sākšu no beigām – ar pētījumu datiem, ko atklāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova. 

Uzzinot, cik «lasītprotoša» ir Latvijas sabiedrība, kļūst neomulīgi. 2016. gadā no piecdesmit valstīm desmitgadīgo bērnu vidū Polija (kas bieži tikai pieminēta forumā) bija sestajā vietā, Latvija – vienpadsmitajā. Jautāti par pašvērtējumu, Latvijas ceturtās klases skolēni atbildēja, ka ir ļoti švaki lasītāji: «Mums nepatīk lasīt; ir šausmīgi jāpiespiežas.» Rezultātā «es kā lasītājs» pašvērtējuma ziņā viņi ierindoja sevi četrdesmit sestajā vietā blakus Āfrikas valstīm. Poļi, sašutuši par savu rezultātu, nekavējoties aicināja uz revolūciju, uz attieksmes maiņu. Ko Latvija? «Toreiz visi gavilēja, ka mums ir tik labi panākumi,» atceras S. Tretjakova. «Kā cilvēks, kas ilgi nostrādājis nozarē un kam ir profesionālā intuīcija, es brīdināju, ka rezultāti ies uz leju. 2021. gadā tādā pašā pētījumā uzzinājām, ka sešiem procentiem Latvijas skolēnu nav pietiekamas lasītprasmes, lai viņi būtu sekmīgi mācībās. Sešiem procentiem no mūsu jau tā nelielā bērnu skaita! Tas ir visstraujākais lasītprasmes kritums, kāds bijis, kopš latvietis iemācījās lasīt.»

Aina piecpadsmitgadīgo skolēnu lasītprasmē nav rožaināka. 2016. gada pētījumā šajā grupā Polija ierindojās desmitajā vietā, Latvija bija trīsdesmitā. «No mūsu jauniešiem trīsdesmit procenti nelasa tekoši, trīsdesmit astoņiem procentiem sarežģīti teksti sagādā grūtības, un tikai 4,8 procentiem ir laba lasītprasme,» stāsta S. Tretjakova un piebilst, ka zēnu sasniegumi ir ievērojamo zemāki, taču arī meiteņu lasītprasmes rādītāji kļūst vājāki. 

Latvija sākās ar lasīšanu

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa forumā atgādināja, kā lasītprasme veidojusi latviešus. «Iesākumā tas, kurš prata lasīt, lasīja priekšā pārējiem. Deviņpadsmitajā gadsimtā pamazām notika pāreja no skaļās kolektīvās lasīšanas uz kluso individuālo lasīšanu. Tā bija skaidra pāreja latviešu vidē no zemākajiem sociālajiem slāņiem uz vidējo un pat elitāro. Sabiedrība ārkārtīgi strauji izrāvās tieši caur lasīto un caur grāmatu kultūras klātbūtni. Tieši grāmata bija tās kāpnes, pa kurām esam spējuši uzkāpt, gan veidojot un nostiprinot Latvijas valsti, gan stiprinot latviešu valodu un kultūru.» Grāmatu lasīšana latviešiem divus gadsimtus bija svarīga pašattīstības un pašcieņas daļa līdz pat neatkarības atgūšanai, kad sāka prevalēt komercija un izklaides. «Salīdzinot ar divtūkstošo gadu sākumu, Latvijas vide vairs nav tik «grāmatīga». Īpaši kovidlaikā jauniešu vidū grāmata kļuva par svešķermeni, ko pat īsti nemākam lietot. Tagad grāmatai jāspēj uzvarēt konkurencē par lasītāju uzmanību; grāmata zaudē citu izvēļu priekšā, jo ir tik daudz iespēju nelasīt,» atklāj D. Baltiņa.

Arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja Agita Zariņa-Stūre apstiprina, ka bērnu un jauniešu attieksme pret lasīšanu un izlasīto nav tāda, kādu mēs gribētu, un atgādina: «Runājot par vēlmi pavadīt laiku ar grāmatu, izejas punkts vienmēr ir ģimene. Ja vecāki rāda piemēru, ka grāmatu lasīšana ir labs laika pavadīšanas veids, bērns to automātiski pieņem. Tikpat liela loma motivācijas veidošanai ir bibliotēkām. Diemžēl novērojams, ka bibliotēku aktivitātes vērstas tai bērnu mērķauditorijai, kura vairs nav jāpārliecina lasīt.» 

Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš piekrīt, ka līdz šim izglītības sistēma ir veicinājusi lasītpienākumu, nevis lasītprieku, taču pamazām tas sāk mainīties. Viņš akcentē divas problēmas: «Bez normālas lasītprasmes cilvēks vienkārši nespēj normāli funkcionēt mūsdienu sabiedrībā. Ja nespēj izlasīt un saprast zāļu lietošanas pamācību vai tostera lietošanas pamācību, viņš nav derīgs šai sabiedrībā. Sabiedrība pēdējos gados kļuvusi aizvien melnbaltāka, sašķeltāka, neiecietīgāka. Bet arī šo problēmu var risināt caur lasīšanu – caur jebkuru kultūru, kas jauniešus padara empātiskākus, cilvēkus mīlošākus un emocionāli inteliģentākus. Lasīšana ir viens no lieliskākajiem veidiem, kā šīs īpašības cilvēkos veicināt. Lasīšana padara sabiedrību ne tikai izglītotāku, spējīgāku un prasmīgāku, bet padara cilvēkus par cilvēkiem, un tas ir pats svarīgākais.»

Lasīšana veselībai, izglītībai, uzņēmējdarbībai

Regulāra lasīšana priekšā un sarunāšanās par izlasīto lieliski nostiprina bērnu un vecāku attiecības, forumā uzsvēra Silvija Tretjakova. Bet, kas ne mazāk svarīgi, – lasīšanai ir milzu nozīme cilvēka fiziskajā un mentālajā veselībā. «Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem Bostonā (ASV) pediatrs profesors Barijs Cukermans stāstīja, kā atklājis, kāpēc daži bērni, uzsākot mācības skolā, slimo. Viņš pamanīja saikni starp psihofiziskajām problēmām un faktu, ka šiem bērniem mājās neviens nelasa priekšā. Ārsts nolēma, ka visa cita starpā ieteiks vecākiem regulāri lasīt priekšā un sarunāties ar bērniem, pat ja tie vēl ir zīdaiņa vecumā. Pēc dažiem gadiem profesors jau varēja pierādīt – bērni, kam lasa priekšā, attīstās labāk. Turklāt tie bērni, kuru vecāki ievēroja viņa ieteikumus, skolai sākoties, slimoja retāk. Jo, ja bērns ir iemācījies lasīt pirmsskolas vecumā, sākot skolas gaitas, viņam ir arī lielāka pašpaļāvība. Viņam nav bail tikties un sarunāties ar citiem bērniem un skolotājiem. Tieši pirmsskolas vecuma lasīšana ir vissvarīgākais posms, lai izglītības apguve un bērna nākotne attīstītos sekmīgāk. Un lasīšana ir zināšanu gūšanas pamatinstruments – pat eksaktos priekšmetus nav iespējams iemācīties, neprotot lasīt. Bērns vispirms iemācās lasīt, tad lasa, lai mācītos.»

Tāpat veidojas arī sociālās prasmes, kas ir pamats mūsu funkcionēšanai kopienā. Kad lasām, mēs tiekam ieaicināti kāda cita cilvēka stāstā, mācāmies uztvert cita cilvēka viedokli, sākam izprast cita emocijas, pieņemt faktu, ka citi var kaut ko sajust vai uztvert atšķirīgi. Tādējādi grāmatu lasīšana, kas ir privāta un individuāla izklaide, paradoksālā kārtā uzlabo mūsu spējas sazināties ar citiem. Lasi grāmatas, un tu iemācīsies lasīt cilvēkus!

Vēl pārliecinošāks arguments – lasīšana ir pamatā uzņēmējdarbības izdomai un spēcīgai ekonomikai. S. Tretjakova skaidro: «Lēna lasīšana veido datubāzi smadzenēs, kas īstajā brīdī apgādā mūs ar jaunām asociācijām, pateicoties kurām veidojam inovatīvas un oriģinālas saiknes. Tā dzimst inovācija. Daudziem veiksmīgiem cilvēkiem grāmatu lasīšana ir ļoti palīdzējusi – to uzsver Opra Vinfrija, Īlons Masks, Malala Jusafza, Bils Geitss un Vorens Bafets. Arī uzņēmuma «Latvijai Mobilais telefons» galva Juris Binde, kad bērni jautā, kas viņam palīdzējis kļūt par uzņēmēju, atbild: «Daudz lasot. Un lasot tieši daiļliteratūru.»»

Nav apstrīdams, ka bērniem no bagātākām ģimenēm ir pieejama labāka izglītība. «Tā tas ir,» piekrīt S. Tretjakova. «Taču 2011. gadā veiktais starptautiskais pētījums «Lasīšana pārmaiņām» pierādīja, ka skolēnu patikai lasīt un lasīšanai prieka pēc ir lielāka ietekme uz panākumiem skolā nekā sociāli ekonomiskajai izcelsmei. Grāmatu lasīšana ir superspēks, kas pārvar sociālo nevienlīdzību. Tāpēc, lai palīdzētu bērniem no nabadzīgām ģimenēm, nevajag daudz naudas, pietiek ar to vien, ka mudinām viņus regulāri lasīt, un laika gaitā sociāli ekonomiskās atšķirības izzūd. Atsakoties no lasīšanas kā kritiskās analīzes vingrinājuma, mēs kļūstam par kopumu, ko pārvalda kāds cits, kurš liek lietā savas analītiskās spējas un pārliecināšanas prasmes – vai tas būtu uzņēmums, kas pārdod nekvalitatīvas preces, vai elektroniskā lietotne, kas  izmanto mūsu personas datus. Sabiedrība, kas nelasa, atsakās no atbildības; tas vājina demokrātiju un stiprina oligarhiju.»

Polijas pieredze un atziņas

Jau pieminējām, ka Polija, uzzinot savu bērnu lasītprasmi, sacēla trauksmi. Arī tāpēc, ka izrādījās – Polijā divdesmit procentiem ģimeņu mājās nav nevienas grāmatas, vēl desmit procentiem mājās ir tikai mācību grāmatas. Tas nozīmē, ka trīsdesmit procentiem līdzpilsoņu nav grāmatu, bet sešdesmit procenti pieaugušo gada laikā neizlasa nevienu grāmatu. (Latvijā šie rādītāji ir vēl zemāki). 

Silvija Tretjakova foruma dalībniekiem pastāstīja arī par Polijas rīcību pēc rezultātu uzzināšanas. «Poļi saka: ar vārdu «lasīšana» mēs vienmēr saprotam tieši grāmatu lasīšanu. Viņi ir sapratuši, ka tieši garāku tekstu lasīšana veicina uzmanības noturēšanu, spēju iedziļināties un stāvēt pretī paviršu, virspusēju ziņu gūzmai, kas mūsdienās nāk pār mūsu galvām. Tālab jau divdesmit gadus Polijā darbojas programma «Visa Polija lasa bērniem» (Cała Polska Czyta Dzieciom), kas veicina ikdienas lasīšanas tradīcijas. Viņu mērķis ir, lai katrā poļu skolā bērni ik dienas veltītu lasīšanai divdesmit minūtes un tā būtu iekļauta mācību programmā. Piemēram, pirmajās klasēs skolotājs varētu sākt dienu, lasot bērniem priekšā, bet vecākajās klasēs bērni to darītu paši. Tas nemaksātu pilnīgi neko, toties kādi būtu ieguvumi! Lasīšana nav privilēģija, bet būtisks priekšnoteikums, lai veidotu domājošu, atbildīgu pilsoni, kas piedalīsies demokrātijā. Tas, kā mums veiksies lasītprasmes veicināšanā, noteiks mūsu nākotni.» 

Restarts lasīšanai

Beidzot – 2024. gadā – arī Latvijas Nacionālā bibliotēka ar Kultūras ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstu un sadarbībā ar partneriem uzsāk plašu sabiedrības iesaistes kustību «Restarts lasīšanai». Ar programmas uzdevumiem forumā iepazīstināja Silvija Tretjakova, sakot, ka restarts lasīšanai nepieciešams Latvijas sekmīgai nākotnei. Mūsu veselība, labklājība, akadēmiskie panākumi, sociālekonomiskā kapitāla spēks un demokrātija ir atkarīga no lasīšanas izplatības mūsu kopienās. Turklāt restarts lasīšanai nav atliekams. Bērnu labā ir jāizdara viss iespējamais, lai nostiprinātu lasīšanas tradīcijas sabiedrībā un pilnveidotu jaunās paaudzes lasītprasmi.  Vai mēs patiešām apzināmies, cik svarīga ir lasīšana? Tā ir ne tikai izglītības ieguves pamatprasme. Pētījumi liecina, ka grāmatu lasīšana veicina kritisko domāšanu, empātiju, zinātkāri un analītiskās prasmes, palīdz saprast cēloņu un seku attiecības un uzlabo koncentrēšanos.

«Polijas programma ir atklājusi, ka vecākus, kuri nelasa, pārliecināt lasīt kopā ar bērniem var tikai kāds, ko viņi pazīst, kam uzticas. Kāds, kurš iepazīstina visu ģimeni ar grāmatām,» S. Tretjakova atkal atgriežas pie Polijas pieredzes. «Nepietiek ģimenei uzdāvināt grāmatu (poļiem ir tādas akcijas), jo nelasītājs vienkārši ignorē grāmatu sūtījumus. Tāpēc Polijā brīvprātīgie pirms tikšanās ar ģimenēm tiek apmācīti. Personīgs kontakts, kas parāda, ka viņam rūp šī ģimene, dod milzīgu stimulu ieradumu maiņai.» Runājot par ceļu, kādu vajadzētu iet Latvijai, Tretjakova piekrīt Polijas secinājumam, ka paraugs var būt spēcīgs instruments. «Der izmantot autoritātes, kas var kļūt par paraugu ģimenēm, kurās nelasa. Piemēram, aicinot piedalīties kustībā populārus sportistus, jo sportisti ir bērnu elki. Piemēram, poļu futbola zvaigzne Roberts Levandovskis ir ļoti pārliecinošs, piedaloties lasīšanas veicināšanā. Nekautrēsimies no vietējo varoņu meklēšanas. Vienā pilsētā labākais paraugs var būt pazīstams uzņēmējs vai populāra skolotāja, citā – juriste vai frizieris, vai varbūt kāds pavisam cits. 

Lasītveicināšana nav sezonāls sporta veids. Ieradums lasīt veidojas ilgi un pakāpeniski. To var salīdzināt ar zobu tīrīšanu vai fiziskiem vingrinājumiem. Nevar tīrīt zobus reizi gadā, un nav iespējams apgūt zobu tīrīšanas ieradumu, netīrot zobus katru dienu. Tas ir tik vienkārši. Līdzīgi ar lasīšanas tradīciju iedibināšanu ģimenē, kas nelasa. Nelieli, bet ļoti regulāri un pareizi izvēlēti vingrinājumi būs efektīvāki nekā pēkšņi izlēcieni. Kopš esam sākuši domāt ilgtermiņā, mēs nedrīkstam burkšķēt, ka piecas minūtes lasīšanai ir par maz. Ja piecu minūšu sesijas notiek regulāri, šis laiks pakāpeniski pagarināsies,» aicina S. Tretjakova. «Pareizo vārdu izvēle ir māksla. Vai mums vajadzētu apsolīt jaunajiem vecākiem, ka, ja viņi savam bērnam zīdaiņa vecumā lasīs priekšā, skolā būs labākas sekmes? Vai arī mums vajadzētu baidīt vecākus ar to, ka viņu bērniem būs garīgi traucējumi un fiziskas problēmas, ja tie pārāk daudz laika pavadīs viedtālrunī? Vai varbūt vajadzētu uzsvērt mūsu tiesības lasīt, tiesības iemācīties pareizi lasīt, lai spētu izdzīvot mūsdienu informācijas džungļos? Varbūt vajadzētu uzsvērt, ka lasīšana izlīdzina sociālās atšķirības? Visi šie argumenti ir patiesi, un katrs savā veidā ir ļoti spēcīgs.» 

Dagnija Baltiņa un arī es, Guna Roze, kas biju viena no foruma moderatoriem, iesakām veidot vidi, kas pamudina lasīt, kaut vai ar dažādiem trikiem, kas apmāna vēlmi glāstīt viedtālruni, tā vietā izvēloties grāmatu. «Protams, mēs neaizliedzam ekrānus,» precizē D. Baltiņa, «bet piedāvājam lasīšanu kā aizraujošu nodarbi, ar ko lepoties sociālajos tīklos. Lai ar taisnu muguru varam pateikt, ka grāmatas lasīšana ir iekārojama nodarbe, kas padara mūs labākus. Ka Latvijas nācijas vertikāle ir grāmata. Lai galu galā rastos situācija, ka, jautāts par Latviju, jebkurš latvietis tāpat katrs cilvēks pasaulē varētu teikt: zinu, ka Latvijā ir Dziesmu svētki un ir grāmatas.»

Kā uz lielākajiem sadarbības partneriem šī mērķa sasniegšanā programmas «Restarts lasīšanā» ieviesēji raugās uz Tukumu kā UNESCO Literatūras pilsētu (kopš 2023. gada novembra) un uz Siguldu, kas iet uz šo mērķi. Protams, noteicošs ir arī politiķu atbalsts (tāpēc nākamajās vēlēšanās balsojiet par tiem, kas lasa, – aut.). Siguldas galva Linards Kumskis forumā sacīja: «Par naudu runājot, mūsu mērķis ir sasniegt situāciju, lai deputātu attieksme, kad viņiem prasa naudu, būtu tāda: «Ā, tas par literatūru? Tur vairs neiedziļināmies, balsojam par.»