Kad piezogas šaubas, rakstīt vai ne, pats sevi nokauninu: tāds notikums un ne vārda!? Sazinos ar skolas direktori Agnesi Lepsi un vienojamies – kā gan citādi! Tālāk piedzīvotais krietni pārspēj cerēto. Jau agrā pēcpusdienā pie skolas «pietauvojas» milzu autobuss: tātad, kā allaž, tālākie viesi ierodas pirmie. Ne vien jāsapošas tautas tērpos, bet savlaikus jāiemēģina neparastie skatuviskie apstākļi. Arī Tautas nama darbiniecēm rūpju gana: apsveicināties ar katru, samīļot katru (lielu vai mazu), ierādīt vietas ikvienam un tikt galā ar raizēm, kas tik viegli nepāriet: vai spēsim saspiesties, vai nebūs par šauru un, pats galvenais, vai jutīsimies visi labi? Plus vēl simtiem sīku raizīšu – bruncīši, blūzītes, pastaliņas, krekliņi, vestītes… Tautas nama vadītājai vēl jāpaspēj atbildēt uz avīžnieka zvanu, vai nevarēs rezervēt kādu vietiņu kaut uz beņķa gala, lai varētu kaut ko arī noknipsēt. Varēja, visu varēja, un, pasteidzoties notikumiem priekšā, viss izdevās lieliski: ja arī lielajā kopbildē pašauri, ietilpa visi, un arī deju svētku vieta un laiks atradās katram svinētājam kā piedienas. Bet tagad pie lietas!
Noteiktajā laikā Tautas nama Inese sāk. Bet pirmo vārdu saka skolas direktore Agnese. Pirmajā brīdī bikli saraujos: direktores vaigs tāds neparasti nopietns, skumīgs un satraukts. Viņa nevar citādāk un nevajag citādāk: «Mīļie bērni, vecāki, skolotāji, visi! Ir svētki, bet ir arī trauksmains un šaušalīgs laiks, no kura nevaram aizmirsties. Man jums jāpasaka, ko nevar nepateikt. Šodien ir tāda diena, kad aizsaulē aizgājis cilvēks. Cilvēks varonis. Apveltīts ar milzu drosmi un nelokāmu gribu, kas nepadevās un līdz pēdējam stāvēja ne pret kaut ko atsevišķu, bet pret visa ļaunā iemiesojumu, pret sistēmu, kas viņu nogalināja. Miris cīnītājs pret karu, cīnītājs par mieru, arī par mums, miris Aleksejs Navaļnijs – Krievijas cietumā tālu aiz polārā loka. Pasaule sastingst bēdās un piemiņā, pasaule protestē.» Piekrītu, mīļā direktore, tas bija jāpasaka! Mīļie bērni, tas bija jāpasaka! Mājās, skolā jūs par to runāsiet un sapratīsiet labāk, kas notiek, kam bija jānotiek un kā būs tālāk. Bet tālāk būs labi. Un arī deju svētki izdosies labi!
Iziesim cauri plašajam koncertam tikai provizoriskiem pieskārieniem, jo visu pateikt nav iespējams. Bet vispirms par bērniem. Kad esam kādu laiciņu no skolas pagājuši malā, nekur neesam aizgājuši – esam palikuši mīļajā skolā ar visu sirdi pie saviem bērniem, no kuriem vairs tikai retais atceras mūs kā skolotājus, bet, šķiet, ka zina un sajūt visi. Savstarpēja uzticība, mīlestība. Skatāmies, priecājamies: nekas nav mainījies, mazie sajūtas lielāki, pieaugušie sajūtas mazāki. Un sevišķi sveicinām tevi, mazais ķipar, kam brīžam kļuva mammas klēpī tik garlaicīgi, ka trausies pie mums. Un sveicinām mīļo mammu, kas to visu tik ļoti labi saprot. Tautas nama zāle izpušķota, izdaiļota ar ierastu gaumi un izkoptu daili. Pateicoties Ivo lietpratīgajai gādībai – gaismas, skaņas, mūzika darbojas vienā deju elegancē un izkoptā ritmā. Priekšnesumi gan uz skatuves, gan zālē. Brīžam – vienlaikus gan tur, gan tur.
Koncertu sāk Agneses Lepses vadītā «Zeltupīte» (6.–9. kl.) Tautas nama zālē ar deju «Vidzemes jandāls», vienlaikus kopā ar «Zeltupīti» to pašu deju uz skatuves dejo Lauberes «Spiets» – deju ansambļa vadītāja Ingrīda Eglīte. Nākamais atbildīgais numurs mazajiem «Zeltupītes» bērnudārzniekiem drusku lielāko Mades un Samantas vadībā ar «Vistiņas deju». Pirms priekšnesuma Inese noprasa skatītājiem atdarināt vistiņas – kādam sanāca labi, citam ne tik labi. Mazās (3–4 g.) Lauberes «Bitītes» dejā «Dipu dapu» dejo ne sliktāk par dejā domātajiem lācēniem. Uz pēdām seko «Zeltupītes» (1.–4. kl.) «Eža bungas».
Koncerts turpinās kā pēc deju grāmatas. Pa starpām pašmāju Inese dalībniekiem, kolektīvu vadītājām uzdod pa āķīgam jautājumam, puišiem pat jāsacenšas slēpošanā uz papīra lapām: ar negaidītajiem pārbaudījumiem visi tiek galā godam. «Zeltupītes» bērnudārznieki pārliecinoši nolec «Sniedze prasa uz Stikutu», novirpuļo «Deju ar lietussargiem». Ogres «Pīlādzītis», vadītājas Mārītes Baltās meistarīgi iedvesmoti, dejo «Pār deviņi novadiņi», «Tuje, tuje» un «Meitas puišus apsūdzēja». Ogres skolas «Viznītis», Dainas Pelēces graciozi vadīts, pacilāti, atraisīti un viegli nodejo «Es ar būtu līdzis lecis», «Līgo danči», «Visi ciema suņi rēja». Zaubes Kultūras nama «Ozoliņš» Ineses Daugavietes vadībā ar pacilātību un iztēli atveido «Viena gara turku pupa», «Kur tad tu?», «Kalu, kalu kājiņu». Lauberes lielākās «Bitītes», vadītājas Ineses Putromas iedvesmoti, nolec «Kāju polku» un graciozi nodejo «Latviešu deju svītu». Lauberes deju ansamblis «Spiets», vadītājas Ingrīdas Eglītes pacilāts, itin latviski veido «Rūtoj` saule, rūtoj` bite» un itin azartiski lec «Sudmaliņas». Mājinieku «Zeltupīte» (6.–9. kl.) iederīgi, atzīstamā meistarībā paspīd ar «Danco lieli, danco mazi» un «Ābrama polku», bet koncertu noslēdz Ogres «Viznītis» ar «Alsungas polku». Milzu aplausi, stāvovācijas. Inese kolektīvu vadītājām pasniedz goda rakstus, bet katram kolektīvam ābolu spaini no Ķeipenes zemnieku saimniecības «Ķenteni», pašam augļu dārzu saimniekam Egilam Kalvam klātesot. Nu, redz, domājām, ka būs labi, bet iznāca daudz labāk! Inese saka visiem paldies, vissirsnīgākās pateicības vecākiem, kas uztic bērnus īpašam mākslas stilam – latviešu tautas dejai!
