Svētkus atklājot, biedrības vadītāja Tamāra teica skaistus vārdus par mūsu Latviju, atzīstot, ka tikai te neparasti zied rudzupuķes, ilgi rītos spirgti zaigo rasa, bites aizlido pēc medus. Tāpēc mums jādzīvo saskaņā ar savu valsti. 

Šoreiz pasākumu vadītāja Gunta Jeniņa, svaigi nosauļojusies tālajās siltjūras zemēs, steidzās mājās, lai būtu kopā ar mums. Dzirdot pazīstamās dziesmas «svešās zemēs esot jauki...», viņa turpina, ka, izkāpjot no lidmašīnas, jāatzīst, ka savā zemē jūties visjaukāk. 

Šoreiz pasākumā ar saviem skanīgajiem mūzikas instrumentiem piedalījās Mūzikas un mākslas skolas audzēkņi. Redzam, kā veidojas jaunā mākslinieku paaudze. 

Mums ir arī savas daiļlasītājas Regīna un Valentīna, abas nolasīja mīļākos dzejoļus. Regīna uzsvēra, ka dzeja jāklausās un jāmīl. Tur ir saklausāmas dvēseles jūtas.

Tad sekoja konkursa jautājumi. Jautāšu arī Jums, vai zināt, kurš ir lielākais novads Latvijā? Cik gara ir Ogres upe? Kas attēlots Ķeguma ģerbonī...? Pārnākot mājās, gribējās pāršķirstīt grāmatu lappuses, lai vairāk atcerētos par savu novadu.

Un tad nāca desmit meitenes skaisti zilajos tērpos. Vālodzītes mums jau pazīstamas agrāk. Tāpēc zāle viegli ar patiku sašūpojās. Viņu izpildījumā skan dvēseliskas dziesmas. Jo ilgāk dziedāja, jo visi kļuva atraisītāki. «Kā var vienaldzīgi klusēt...», «..ja visapkārt zeme zied..». Tie ir pazīstamie dziesmu vārdi, kurus dziedāja mūsu vecāki mūsu jaunībā. Paldies skanīgajām balsīm no Jaunogres skolas! Tik patīkami bija būt kopā. Būsim kopā mājās!