Ceturtdiena, 18.04.2024 04:13
Jadviga, Laura
Svētdiena, 17. decembris, 2023 19:05

Sagrauta, zibens sasperta, būvēta no jauna

Antra Gabre, Ogres Vēstis Visiem
Sagrauta, zibens sasperta, būvēta no jauna
Svētdiena, 17. decembris, 2023 19:05

Sagrauta, zibens sasperta, būvēta no jauna

Antra Gabre, Ogres Vēstis Visiem

 
Lielvārdes luterāņu baznīcas vēsture sākta rakstīt 1457. gadā. Ēka tikusi gan nojaukta, gan zibens sasperta, gan karā nopostīta un uzbūvēta no jauna. Dievnams visai īpatnā veidā saistīts arī ar Andreju Pumpuru, kurš, beidzis mācības draudzes skolā, gribēja turpināt izglītoties, bet Lielvārdes mācītājs Krons viņu atrunāja. Toties pavisam praktiski baznīca saistīta ar Kārli Ulmani.

Baznīcas vēsture

Novadpētniece Vaida Villeruša izpētījusi, ka 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā Lielvārdes draudze pievienota Aizkraukles baznīcai, bet atsevišķi to atkal sāk minēt 1714. gadā Aizkraukles mācītāja Fragelina vai Frigelina laikā. Ir zināms, ka 1671. gadā, kad tika veikta tāda kā baznīcu revīzija, par Lielvārdes baznīcu dokumentos teikts, ka dievkalpojumam nepieciešamais inventārs ir un tā ir pietiekami. Savukārt 1720. gadā konstatēts, ka baznīca ir ļoti veca, tāpēc 1747. gadā tika uzcelta jauna mūra baznīca ar 300 sēdvietām. Gandrīz 30 gadu vēlāk dievnama tornī iespēra zibens. Pirmajā pasaules karā baznīca tika sagrauta. To atjaunoja pēc arhitekta Paula Kundziņa projekta, un tikai pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados atsākušies dievkalpojumi. Līdz tam dievkalpojumus noturēja gan drupās, gan mācītāja mājā.

Jaunuzceltās Lielvārdes baznīcas iesvētīšana atspoguļota laikrakstā «Rīts» (10.12.1934): «Jaunceltās baznīcas iesvētīšanas svinības Lielvārdē sākās vakar pl. 10 ar gājienu no draudzes mājas uz dievnamu. Gājiena priekšgalā archibīskaps Dr. T. Grīnbergs, prāvests V. Rozenieks, māc. P. Gailītis un viņa palīgs Šmits. Pie baznīcas durvīm māc. P. Gailītis uzrunāja draudzi, un baznīcas cēlējs prof. P. Kundziņš nodeva atslēgas draudzes priekšniekam, kurš savukārt lūdza archibīskapu nodot baznīcu draudzes rīcībā. Gājienā piedalījās daudz draudzes locekļu. 

Atjaunotā dievnama iesvētīšanu, kas celts uz karā nopostītās baznīcas drupām, izdarīja Latvijas ev. lut. Baznīcas virsgans archibīskaps Dr. T. Grīnbergs. Svētrunu teica Rīgas prāvests V. Rozenieks. Liturģiju un lūgšanu izpildīja vietējās draudzes mācītājs P. Gailītis. Baznīca bija pārpildīta līdz pēdējai vietai. Dievkalpojumā piedalījās draudzes koris Landovska vadībā. Dziesmas, izņemot divas, speciāli šim svinīgam gadījumam sacerējis R. Bērziņš. 

No kanceles nolasīja ministru prezidenta K. Ulmaņa un kara ministra ģen. J. Baloža apsveikumu telegramās. Sekoja garīgs koncerts, kurā piedalījās operdziedātāja M. Brechman - Stengele, prof. Vanadziņš, vijolnieks R. Miķelsons, operdziedātājs T. Matīss un vietējās draudzes koris. 

Tam sekoja goda mielasts Lielvārdes tautas namā, kur runāja archibīskaps Dr. T. Grīnbergs. Savā runā viņš novēlēja, lai draudzes dzīve būtu tīrskanīga un dzidra 

kā skaistākā dziesma. Pēc tam runāja prāvests Rozenieks, Rīgas apriņķa vec. Zvaigzne u. c. Goda mielasta dalībnieki sauca trīskārtīgu «Lai dzīvo!» ministru prezidentam un valdībai.»

Mācītāji, kuri pieminami

Atkāpjoties senākā vēsturē, ir vērts atgādināt, ka 49 gadus, no 1726. līdz 1775., Lielvārdes baznīcā kalpojis mācītājs 

Andreass Jakobs. Viņa laikā uzcelta mūra baznīca. Mācītājs savas šīs zemes gaitas beidzis Lielvārdē, kur apbedīts. Viens no viņa pēctečiem bija Teodors Šēnbergs, kurš Lielvārdē (un Jumpravas draudzē) kalpojis 38 gadus. Par viņu sacīts, ka, pats būdams padsmit bērnu tēvs, bijis krusttēvs gandrīz visiem draudzes bērniem vācu un latviešu ģimenēs. Šim mācītājam bijuši nopelni, kā tagad sacītu, skolu tīkla sakārtošanā – viņš dibinājis mājskolas tālākos pagasta stūros, lai bērniem dotu iespēju mācīties.

Un, rau, tuvojamies saiknei ar Andreju Pumpuru. Kad T. Šēnbergs devās mūžībā, Lielvārdē par mācītāju sāka strādāt 

Dionīsijs Gotfrīds Krons. Viņš bij’ ne tikai mācītājs, bet arī tautas apgaismotājs – tulkojis latviski sprediķus, garīga satura grāmatas, bijis Latviešu literārās biedrības biedrs, publicējies Latviešu literārās biedrības krājumā «Magazīna», tajā skaitā piezīmes par latviešu ortogrāfiju. Viņa vecākais dēls Kārlis Gotfrīds Georgs Krons devās tēva pēdās – vispirms kā palīgmācītājs pie tēva, vēlāk – Lielvārdes mācītājs, un Baltijas mācītāju aprindās ticis augstu vērtēts kā valodnieks. Starp citu, šis Krons ir tulkojis latviešu valodā Ēzopa fabulas. Toties bijis aizdomīgs pret tautas atmodas kustību, tāpēc noraidījis A. Pumpura centienus izglītoties. 

No kā mācītājs atrunāja Pumpuru

Par šo notikumu ir atrodamas gan pavisam skopas, gan izvērstākas ziņas. Nākamais eposa «Lāčplēsis» autors pabeidza draudzes skolu kā pirmais jeb vislabākais skolnieks un gribēja mācīties tālāk. Viņš taujājis padomu mācītājam Kronam, kurš uzreiz licis priekšā aprēķinus, cik izmaksāšot tāda vienkāršu ļaužu dēla skološanās «augstās skolās», un pārmetis Andrejam tieksmi izlauzties ārpus savas zemnieku kārtas. Vārdu sakot, būt izlēcējam nav labi un jāzina sava vieta. Krons aizrādījis «mīļajam bērnam» Andrejam, ka viņš iedomājas pārāk daudz: «Es cerēju, ka mūsu mācības būsi labāk sapratis un pēc tām turēsies. Vaj tevim nepietiek ar to, ka pabeidzi draudzes skolu kā pirmais skolēns? Tās zināšanas, ko tu ieguvi, pilnīgi pietiek priekš tavas dzīves kārtas. Augstākas un sevišķi augstskolas maksā lielu naudu: tās ir pieejamas tikai bagātiem kungu bērniem. [..] Tādēļ tevim dodu to padomu, iet mājās un apmierināties ar to, ko esi panācis. Ne ikkatram Dievs licis augstākas kārtas ceļus staigāt. Tu biji labi mācījies un godīgi uzvedies; Dievs tev arī tālāk palīdzēs. Ar Dievu, mans bērns!» 

Labi, ka Pumpurs nepaklausīja padomam «iet mājās» un apmierināties ar to, ko sasniedzis skolā. Protams, iesākumā viņš tiešām strādāja maizes darbu un pelnīja iztiku kā vīndedzis jeb spirta tecinātājs, strādāja tēvabrāļa saimniecībā «Lāčplēši», bija mērnieka palīgs, muižas pārvaldnieks un mežkungs...

Pirmais Lielvārdes latviešu mācītājs

Noteikti nedrīkst apiet pirmo Lielvārdes latviešu mācītāju Jāni Neilandu, kurš draudzē kalpoja 1867. līdz 1871. gadam. Kaut vai tāpēc, ka viņš šajā amatā bija pirmais latvietis. Tomēr Neilanda nopelns bija ne tikai būt par latvieti – pamatu pamati likti ģimenē. Dzimis latviešu zemnieka ģimenē, kur godāja tautas dzīvesziņu, ko arī Jānis pēcāk uzsvēris. Viņa tēvs bija zemnieku skolotājs, un arī Jānis gribēja mācīties. Diemžēl censonim no zemnieku kārtas tolaik tas bija sarežģīti, daudz kas atkarīgs arī no apstākļiem. Par spīti tiem, J. Neilands izglītojās, centās iestāties skolotāju seminārā. Viņam ļāva nokārtot eksāmenus, taču neuzņēma, jo Jānim bija vien 13 gadu. Lai nākot pēc trim gadiem. Mājupceļā puisis apraudājies par tādu netaisnību. 

J. Neilands apguva vairākas valodas, mācījās ģimnāzijā un Tērbatas Teoloģijas fakultātē, būdams muzikāli apdāvināts, apguva harmoniju spēli pie Vidzemes skolotāju semināra vadītāja un komponista Jāņa Cimzes. Savā pirmajā darba vietā Lielvārdē J. Neilands sāka mācīt četrbalsīgu dziedāšanu, kā arī aicināja vietējos ļaudis pierakstīt un iesūtīt tautas gara mantas. Iespējams, plašāk viņš zināms kā J. Cimzes krājuma «Dziesmu rota» tekstu tulkotājs, kurš pēc J. Cimzes nāves izdevis krājuma 7. un 8. daļu. Populāra ir arī dziesma «Teici, teici, valodiņa» ar J. Neilanda vārdiem, kas diemžēl nereti tiek pieteikta kā dziesma ar tautas vārdiem. Nē, pirmo reizi tā izskanējusi 1877. gadā kā veltījums mācītāja un valodnieka Augusta Bīlenšteina 25 gadu amata svētkos. Biedrība «Latvijas mūzikas informācijas centrs» par šo dziesmu raksta, ka tā ir folklorizējies mācītāja un literāta Jāņa Neilanda dzejolis; dziesma aktualizējusies un ieguvusi popularitāti Latvijas okupācijas un pārkrievošanas gados pēc Otrā pasaules kara kā latviešu valodas aizstāvības simbols. Bijusi 19. (1985) un 20. (1990) dziesmu svētku programmā.

J. Neilanda nopelni izceļami ne tikai Lielvārdē, bet arī Valmierā, kur, pateicoties viņam, 19. gadsimta nogalē varēja atvērt kurlmēmo bērnu skolu. 

Moku ceļš Sibīrijā

Viens no Lielvārdes draudzes mācītājiem bija Pauls Gailītis, un viņa piemiņa saglabāta dēla Gundara Gailīša atmiņās: «Tēva lielās darba spējas un pienākuma apziņa ļāva viņam tikt galā ar visiem sabiedriskajiem pienākumiem un darbu Lielvārdes draudzē. Ļoti daudz pūļu viņš veltīja Lielvārdes baznīcas atjaunošanai. Ziedojumu vākšanā no dažādām firmām, fabrikām, labdarības loteriju rīkošanā līdzdalību ņēma arī māte un Lielvārdes draudzes padome, un dāmu komiteja. Neatlaidība un mērķtiecība vainagojās ar sekmēm. Valsts prezidents atbalstīja baznīcu, tēva paziņa un draugs, piebaldzēns Kārlis Miesnieks gleznoja baznīcas altārgleznu. Nebija vairs nepieciešamības spiesties mācītājmuižas lūgšanas zālē, bet gaišais, staltais, no drupām atdzimušais dievnams vēra durvis draudzei, priecēja lielvārdiešu sirdis. Netālu no tās vietas, kur kādreiz senatnē Lāčplēsis cīnījās ar Melno bruņinieku par tautas brīvību, pacēlās dvēseliskās gaismas pils, kuŗas durvis bija atvērtas katram.»

Mācītāja ģimene – viņš pats, sieva Olga un dēls Gundars – izvesta uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā, kur viņš pēc diviem gadiem nomira. Daudz, daudz vēlāk Gundars Gailītis rakstījis: «Kad 1991. gada 14. jūnijā — pēc piecdesmit gadiem kopš drausmīgās sāpju nakts, es atkal varēju uzdrīkstēties Lielvārdes baznīcā pielikt pie sienas tēvam veltītu piemiņas plāksnīti, nolikt ziedus uz altāŗa spilventiņa, uz kuŗa viņš ne vienu vien reizi tika lūdzis Dievu par savu draudzi, par savu tautu, man likās, ka tēva gars atkal ir atgriezies, lai svētītu savu draudzi, ka tēvs ar roku noglāsta un svētī mūsu ģimeni tālākai dzīvei.»

Kārļa Ulmaņa un citu ziedojumi

Lielvārdes luterāņu baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, savukārt altārglezna, altāris, kancele un baznīcēnu soli ir valsts nozīmes mākslas pieminekļi. Baznīcas solu, altāra un kanceles izbūvei līdzekļus devis Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. 1938. gadā baznīca ieguva Lielvārdes dzelzceļa aizsargu organizācijas dāvinājumu – Kārļa Miesnieka altārgleznu «Jēzus Ģetzemanes dārzā», tā restaurēta 1989. gadā. 

Šiem notikumiem tikusi pievērsta liela uzmanība sava laika presē. Laikraksts «Brīvā Zeme» 1938. gada 1. jūnijā publicējis foto un lakonisku parakstu par Lielvārdes baznīcas jauno altāra gleznu, «kuru nākošo svētdien iesvētīs arķibīskaps T. Grīnbergs. Altārgleznu Lielvārdes 

baznīcai dāvina Dzelzceļu aizsargu pulks un to gleznojis mākslinieks Miesnieks». «Ogres Ziņas» 1938. gada 4. jūnijā vēsta: «Pirmos Vasaras svētkos dzelzceļu aizsargu pulks pasniegs Lielvārdes baznīcai mākslinieka K. Miesnieka gleznoto altāra gleznu «Jēzus Ģetzemanes dārzā». Svinības ievadīs dievkalpojums Lielvārdes baznīcā, sekos gleznas pasniegšana, kanceles un kritušo brīvības cīnītāju piemiņas plāksnes iesvētīšana. Pēc dievkalpojuma notiks garīgs koncerts ar dzelzceļu aizsargu pulka orķestra un kora piedalīšanos.»