Sociālā dienesta zāle bija pilna līdz ieejas durvīm. Nāca pensionāri, pazīstamie, jaunieši no «saimes»... Pasākumu vadītāja Gunta Jeniņa, ievadot ar sirsnīgām dzejas rindām, atzina, ka viss ģeniālais ir vienkāršs, bet dzīvē parādās dažādās izpausmēs. Viņa uzsvēra, ka vispirms jāmīl sevi un tad jūtas izstaros uz citiem. Mīli, kad vāc ziediņus tējai, kad cep maizi un klāj galdu.
Tad Gunta atver zāles logu, pamana sētnieku un konstatē, ka nekur tā savu darbu nemīl, kā šie Ogres ielu darba rūķi. Gunta atklāja, ka par mīlestību nevar runāt vienkārši, jo tā ir viena no tēmām, kuru tik ļoti gribas paturēt pavisam intīmi, tikai sev pašam un tuvākajiem.
Pasākumā savu mīlas dzeju atkal lasīja Ogres dzejniece Tina Želve. Viņa jau ir sagatavojusi nākamo dzejas krājumu. Apbrīnojami, ka viņai ir tik plašs vērojums uz dzīvi un lietām, kas izstaro mīlestību, laikam jau...
«Skaistos mirkļos salasītos
Laimes māte klēpī lika...»
Vēl Gunta uzticēja mūsu meitenēm nolasīt savas mammas dzejoļus, kur skandēts par cilvēciskajām attiecībām, līdzjūtību un laba vēlējumiem. Tad, redz, no kurienes Guntas daiļrunas talants mantots!
Pasākumā dzejas rindas mijās ar Ludzas trio «Malī». Līga ar savu lirisko balsi mums pazīstama jau sen. Beidzot šoreiz viņa atklāja, ka vairākām dziesmām vārdus un melodiju sacerējusi pati. Kāds talants! Dažās dziesmās jūtama nedaudz smeldzīga noskaņa, jo tajās izskan dzīves cikls – mīlestība, kas sāpina un salauž, bet pēc piedzīvotā zaudējuma, kad ir sastapts īstais cilvēks, atjaunojas prieks. Viņa secina, ka īsti var redzēt tikai ar sirdi, bet visbūtiskākais ir acīm neredzams.
Pēc jaukajiem vārdiem izskanēja piedāvājums kopā padziedāt sirdij tuvākās dziesmas. Aizmugurē sēdošajiem Ogres kora dalībniekiem balsis skanēja izjusti, mēs varējām tik pievienoties.
Tik patīkama bija šī tikšanās. Žēl, ka neatnāca dažas meitenes, kuras aicināju, atzīstot – ak, kur jau mana jaunība un mīlestība... tātad tā bija un ir, mīlestība jau neizzūd, un dzīve ir tikai viena laime – mīlēt un būt mīlētam.
