Pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā daudzi Lielvārdes vidusskolas vadošie pedagogi bija sasnieguši tolaik noteikto pensionēšanās vecumu – 55 gadus, tāpēc kolektīvā divu trīs gadu laikā ienāca jauna pedagogu paaudze – filologi, vēsturnieki, matemātiķi, fiziķi, sporta skolotāji utt. 

Mēs, jaunpienācēji, tikām laipni pieņemti šajā jaukajā kompānijā, un vairākus gadus visi strādājām kopā. Jāatzīst, ka tolaik gan Ilga Grīna, gan Dzidra Bļodone un citas kolēģes mums šķita dāmas «ļoti cienījamā vecumā». 

Šodien, kad pati esmu sasniegusi viņu toreizējos gadus, saprotu, ka tolaik Bļodone, Grīna, Neretniece, Lāce, Gribuste, Melkerte, Saratova, Lerha, Gaveika, Kuzmina, Klimentjeva, Ziepīte bija vēl pajaunas sievietes un es viņām blakus savos 22 gados – īstais bērns. 

Filologu apvienības dvēsele tolaik bija Dzidra Bļodone, skolotāja, režisore, aktrise, rakstniece. 

Šogad viņai apritētu 95. Skolotāja aizgāja mūžībā 2020. gadā, bet arī tagad skolas ikdienā bieži tiek pieminēta, jo ir skolai atdāvinājusi daudzus vērtīgus materiālus – grāmatas, fotogrāfijas, rokrakstus, atmiņas, vēstules. Literatūras stundās, stāstot par Jāni Baltvilku, vienmēr rādu skolotājas Bļodones atmiņu rakstus par viņas skolēnu Jāni. Savukārt Baltvilks atmiņās ir pieminējis savu latviešu valodas skolotāju, kas viņu rosinājusi sacerēt pirmos dzejoļus. 

Mūsu skolā ir liels Dzidras Bļodones atstātais mantojums par dramaturgu Gunāru Priedi. Pēc dramaturga aiziešanas mūžībā skolotāja pārņēma Priedes ilggadējo tradīciju – 1. septembrī savās mājās uzņemt 12. klases skolēnus, lai runātu par Dzīvi. Visiem vienmēr patika viesoties Bļodones mājā pašā Daugavas krastā, un skolēni bija pārsteigti gan par viņas plašajām zināšanām, gan cieņpilno attieksmi. Pašai Dzidrai ikdienas grūtumu mūža nogalē palīdzēja pārvarēt tuvinieku rūpes un mīļums.

Bet tagad atgriezīsimies pie raksta sākumā pieminētajiem mīļajiem ciemiņiem.

Viesos uz Lielvārdes vidusskolu bija atnākusi Anastasija Neretniece, Dzidras Bļodones tuva draudzene un līdzgaitniece daudzu gadu garumā. Viņas nopelnu saraksts tikpat plašs – skolotāja, kultūras darbiniece, aktrise, Andreja Pumpura muzeja dibinātāja un 34 gadus tā vadītāja. Vispirms Neretnieces kundze tika sveikta 90 gadu jubilejā. Tad uzstājās skolotājas Mirdza Tarvida, Velta Gobiņa, Ilga Vetšteina – bijušās skolas absolventes. Un viņu atmiņās par skolu, daudzajiem pārgājieniem, darbu kolhozā, dramatisko pulciņu pamīšus skanēja gan Bļodones, gan Neretnieces vārds, tik cieši ir savijušās šo personību dzīves un darba gaitas. 

Mīļi gaidīta viesa statusā bija arī kādreizējā Lielvārdes pilsētas bibliotekāre Maruta Jēkabsone, kurai skolotāja Bļodone vispirms bija latviešu valodas skolotāja un klases audzinātāja, pēc tam darba kolēģe skolā un vēlāk mīļš draugs un palīgs rakstniecības lietās.

Vēl skolotājām kopīgs, ka abas – mīļas mātes, vecmāmiņas un vecvecmāmiņas – apbalvotas ar Triju Zvaigžņu ordeni un abas no sirds iemīlējušas Lielvārdi, lai gan vienai saknes Kurzemē, bet otrai Latgalē.

Un uzstājās, protams, arī pati jubilāre Anastasija Neretniece. Ar mīlestību tika pieminēti dzimtie Preiļi un daži darba gadi Ķeipenē. Šīs dienas acīm laimīgs gadījums, ka Latgalē tolaik nebija brīvu latviešu valodas skolotāja vietu, tāpēc darbam tika izvēlēta Preiļiem ģeogrāfiski vistuvākā Lielvārde. Un tā 1958. gadā sākās garais un darbiem piepildītais Lielvārdes periods. Īpaša nozīme skolotājas dzīvē vienmēr bijusi teātrim, un ar šo mākslu viņa nodarbojas arī mūsdienās.

Daudzus gadu desmitus esmu izjutusi savu vecāko kolēģu labvēlīgo attieksmi. Īpaša ir Dzidras Bļodones un Anastasijas Neretnieces draudzība – sarunās, vēstulēs, īsziņās, tāpēc prezentācijā par abām jubilārēm varēju ievietot daudzas fotogrāfijas un mazāk zināmus faktus.

Neviena tikšanās nav iespējama bez klausītājiem, un tie patiešām bija ieinteresēti un pateicīgi. Skolēni daudz uzzināja par Lielvārdes vēsturi (piemēram, Edgaru Kauliņu, jo ar viņu kopā Neretniece darbojās, veidojot Pumpura muzeju). Par skolas vēsturi. Vairāki skolēni guva informāciju par savu vecāku latviešu valodas skolotājām. Bija iespēja apskatīt neskaitāmas fotogrāfijas un dokumentus. Paturēt rokās Triju Zvaigžņu ordeni. 

Bet galvenais, ka šīs sarunas lika domāt, cik daudz var izdarīt cilvēks, kurš dara.