“Ļoti daudziem izpildītājiem viena no svarīgākajām atziņām, ko Aleksandrs Grīva viņiem iemācīja, bija: “Muzikālās frāzes svarīgākā ir pēdējā nots!”” norāda Lia Guļevska.
Šajā nedēļas nogalē, pasākuma laikā vairāki A. Grīva ģimenes locekļi, kolēģi un draugi, - Zane Grīva, Patriks Grīva, Jānis Lūsēns, Dita Krenberga, Ingus Pētersons un Lia Guļevska dalījās savos atmiņu stāstos.
“Ļoti daudziem izpildītājiem viena no svarīgākajām atziņām, ko Aleksandrs Grīva viņiem iemācīja, bija: “Muzikālās frāzes svarīgākā ir pēdējā nots!”” norāda Lia Guļevska.
Šajā nedēļas nogalē, pasākuma laikā vairāki A. Grīva ģimenes locekļi, kolēģi un draugi, - Zane Grīva, Patriks Grīva, Jānis Lūsēns, Dita Krenberga, Ingus Pētersons un Lia Guļevska dalījās savos atmiņu stāstos.
Aleksandrs Grīva, dzimis 1938. gada 9. februārī bija latviešu skaņu režisors, producents un diriģents. Vislabāk pazīstams kā Vissavienības firmas “Melodija” skaņu ieraksta studijas mākslinieciskais vadītājs un galvenais skaņu režisors. Tieši Grīva savulaik uz pirmās skaņuplates ierakstu aicināja Raimondu Paulu, sekojot raženai sadarbībai. Tieši A. Grīvas ideja bija elektroniskās mūzikas projekts, kurš ieguva nosaukumu „Zodiac”, ar Jāņa Lūsēna skaņdarbu skaņuplati, uzstādot pārdošanas rekordu –22 miljoni eksemplāru toreizējā PSRS.. “Zodiac” debijas plates ierakstā “Disco Alliance” dzirdama arī Aleksandra meitas Zanes balss, kā arī Zane iespēlējusi skaņdarbu “Mirāža”. Skaņu režisoram Aleksandram Grīvam varam pateikties arī par Sv. Pētera baznīcas zvanumelodijas“Rīga Dimd” ierakstu , skaņuplašu sērijām, kas tika veltītas latviešu folklorai, ilgstošas sadarbības rezultātā ar Imantu Kokaru un kamerkori “Ave Sol”, Latvijas literātu ierakstiem. Bet populārajā žanrā vissvarīgākā, protams, palikusi sadarbība ar Raimondu Paulu un mūsu tā laika estrādes solistiem. A. Grīva miris 2005. gada 6. jūnijā.
Uz pasākumu bija ieradies arī Ogres novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis. Savā apsveikuma runā viņš atgādināja: “Tiem, kuriem ir bijušas stipras ģimenes un stipras saknes, var veidot arī stipru nākotni. Mūsu pilsētai ir sauklis: “Šeit dzimst leģendas!” Un viņas šeit arī dzimst!”
Ogres novada domes priekšsēdētājs arī pateicās grāmatas veidotājai Liai Guļevskai, par darbu grāmatas izveidē.
Zane Grīva, Aleksandra Grīva meita pasākuma viesiem stāstīja: “Tētis man vienmēr ir bijis paraugs, ka slikti ir būt viduvējībai. Ir jātiecas pēc augsta līmeņa savā darbā un savā dzīvē. Visvairāk viņu raksturo tas, ka viņš bija cilvēks, kuram vajadzēja visaugstāko kvalitāti visās lietās. Viņš bija perfekcionists, vajadzēja visu nostrādāt līdz pēdējam sīkumam. Un to viņš arī mācīja mums – saviem bērniem, saviem draugiem, saviem radiem. Tas ir palīdzējis veidot mūsu dzīvi.”
Par sava tēva radošo darbu, Zane Grīva norādīja: “Tētis bija izcils skaņu meistars. Man bērnībā patika sēdēt skaņu ierakstu studijā blakus viņam pie pults, un vērot to brīnumu, ko viņš radīja no mūzikas. Tā laika tehnika skaņu ierakstiem bija gaismas gadu attālumā no mūsdienu, tomēr viņš dabūja absolūti izcilu kvalitāti. Pie viņa pat padomju laikos brauca no daudzām pasaules malām veikt ierakstus, jo zināja, ka viņš var izveidot tādus ierakstus, kā nekur citur.”
Patriks Grīva, izcilā skaņu meistara dēls, teica: “Aleksandrs Grīva no bērnu dienām ir veidojis manu vērtību sistēmu. Kvalitātes kritēriji, ko viņš uzstādīja šķita nesasniedzami. Kad es sāku savas radio gaitas, mans tēvs bija ierakstījis katru ēteru un izveidojis sarakstu ar visu, kas jālabo – to intonāciju nevar te izmantot, tas te savādāk jādara, u.t.t.. Bet ziniet, tā bija skola, ko es pārnesu uz visu, ko es daru. Tā milzīgā pārliecība, ko viņš spēja iedod ir neaprakstāma. Daudzās dzīves situācijās, kur cilvēki ir satraukušies, arī mani kādreizējie darba kolēģi, es varu redzēt tam pāri, tas man ir no tēta - nav nekas, ko nevar izdarīt.”
Dita Krenberga, Aleksandra Grīvas krustmeita, par krustēvu stāstīja: “Es Aleksandra Grīvas ģimenē ienācu, kad man bija 5 gadi. Viss mans mūziķes mūžs ir bijis laimīgs, jo tas bijis līdzās Aleksandram Grīvam. Mans iespaids par viņu kā bērniņam ir bijusi pilnīga dievināšana, es viņu iemīlēju no pirmā brīža. Es uz viņu skatījos kā uz ideālu. Ar Aleksandru man saistījās viss, kas nebija tajā laikā Latvijā, padomju gados. Viņš bija kā svaiga elpa mūsu ģimenē.” Par krustēva talantiem viņa piebilst: “Kā saka, talantīgi cilvēki ir talantīgi ne tikai vienā jomā, un krustēvs fantastiski gatavoja ēst. Es nekad neaizmirsīšu, ka viņa mazajā dzīvoklī Imantā viņi abi kopā ar Zanīti cepa kēksu! Viņš bija man lielākais iedrošinātājs un lielākais fans. Ja man ir kādas šaubas, kāda nedrošība, kas ir katram māksliniekam, es atceros, ko Sašiņš (A. Grīva) man teica – Dūkiņ, kurš gan cits, ja ne tu!”
Jānis Lūsēns: “Man jaunības gados, darbs ierakstu studijā kopā ar Aleksandru Grīvu atstāja milzīgu iespaidu uz visu manu radošo dzīvi. Es esmu ļoti steidzīgs, man vajag visu ātri izdarīt, un tas lika man paskatīties uz lietām daudz prātīgāk, visu apsvērt. Pats arī esmu palicis prātīgāks,” smejas Jānis Lūsēns un piebilst, “Aleksandrs Grīva jau tajā laikā bija ļoti, ļoti nacionāli noskaņots.”
Ingus Pētersons, latviešu operdziedātājs un popmūziķis piebilda: “Aleksandrs Grīva bija vīrs, kas pārzināja situāciju. Viņa skats bija tālāks kā vienkāršam cilvēkam. Es atceros, ka pirmā dziesma, kuru es ierakstīju, bija Raimonda Paula dziesma “Nenes zvaigznes istabā”. Ejot uz studiju, es Aleksandru Grīvu nepazinu, bet viņš pret mani bija tik laipns, it kā mēs būtu seni paziņas. Viņš nekad nerunāja skaļi. Un cilvēkiem vajadzēja ieklausīties tajā, ko viņš saka, un tas palika atmiņā.”
Pasākums Ogres bibliotēkā tika papildināts ar muzikāliem priekšnesumiem, kurus atskaņoja Jānis Lūsēns, Evija Mundeciema un Ingus Pētersons. Skatītāji bija sajūsmā par iespēju klausīties tuvo cilvēku atmiņas par producentu; zālē nemitīgi bija nepieciešams papildināt krēslu daudzu, jo cilvēki tikai nāca un nāca, lai būtu klāt un dzirdētu atminu stāstus par izcilo skaņu režisoru, skaņu karali, Aleksandru Grīvu.
