Ceturtdiena, 20.06.2024 11:26
Maira, Rasa, Rasma
Sestdiena, 24. jūnijs, 2023 10:36

"Skroderdienu" komēdija, joki, drāma Madlienā

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
"Skroderdienu" komēdija, joki, drāma Madlienā
Ogres teātris, foto: Ieva Rodiņa
Sestdiena, 24. jūnijs, 2023 10:36

"Skroderdienu" komēdija, joki, drāma Madlienā

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Nu vai nav taisnība Raimonda Paulam, ka tu vari to gabalu saukt par dziesmu, ziņģi, pavieglu sentimentu, neiedziļināšanos lielajā mākslā vai citos vārdos, bet, ja tas pievelk, gluži pielīp un paliek gadu simteņiem tautiņās, tad atliek vien pajautāt, kas mākslā galvenais? Publika!

Ar mazu ieskatu literatūras vēsturē

Jo tālāk ielūkojamies pagātnē, jo vairāk atskāršam, cik valodas ziņā esam gājuši uz priekšu: ja pirms 122 gadiem, kad Rūdolfs Blaumanis uzrakstīja lugu "Skroderdienas Silmačos", īstu, veselu gadu simteņu apliecinātu nacionālu lugu ar reālistiskām dzīves, sadzīviskām ainām, latvietim prieka izpausmē vārdi uz mēles skanēja kā mūzika – priecājos, līksmoju, gavilēju, aiz priekiem i nevarēju, tad mūsdienu mediji pārslānīti ar – gūstu pozitīvas emocionāli emocionālas emocijas… Senāk arī literatūras kritika jūtīgākai rakstnieka dvēselei nemaz nebija tik viegli pārdzīvojama.

Ja vieni Blaumani cēla debesīs, kaut vai viņa bagātās valodas dēļ, tad citi, piemēram, Jānis Asars, rakstnieks, literatūrkritiķis, publicists (1877–1908), Blaumani dažkārt slānīja pārmēru asi, neobjektīvi un nesaudzīgi. Blaumaņa atzinēji par valodu toreiz teica tā: "Blaumaņa valoda ir viņa lepnums! Cik dažs labs rakstnieks nebūs viņu par to apskaudis, cik dažam labam pie viņa nevajadzētu iet mācīties. Blaumaņa ļaudis runā tik pat dzīvu latvisku, varbūt pārāk dzīvu valodu. Neviens izteiciens neiznāk bāls un tikai gramatiski konstruēts, bet viss ir raksturīgi, visi ar saviem salīdzinājumiem un gleznām attēlo tautas humoru viņas priekos un bēdās. Blaumanis pazīst dzīves sīkumus. Var iedomāties, kā mākslinieks smaidīdams noklausās šo humoru no tautas lūpām, iekrāj veselu frazeoloģiju, lai tad uz skatuves šī valoda atrastu drošo ceļu uz turieni un visskaļāko atbalsi tur, no kurienes tā nākuse."

Turpretī Jānis Asars pagalam noliek Blaumaņa sižeta līnijas, bez kurām joku luga būtu viena prātvēderīga garlaicība. Šerpi, pārāk šerpi rakstījis Asars: «Blaumanis prasa, lai būtu kaut kur tāds idiots kā šis Aleksis, kas, uzrunāts iegātņos no Silmaču saimnieces – atraitnes, neatraida to, lai gan mīlestība jau pastāv starp viņu un Elīnu. Pusdzīvs, pusnedzīvs viņš slaistās, galvu nodūris pa visiem skatiem, lai tikai beigās atteiktu saimniecei un saņemtu savu Elīnu. Bet saimniece nav labāka: tā ir tik akla, ka visu laiku neredz ne Elīnas, ne Alekša vaidēšanu un iedomājas, ka Aleksis ir laimīgs. Un, kad tas tomēr atteic beigās, tad vajag tik pāra minūšu, un tā sniedz roku skroderim Dūdaram, ko tā agrāk mīlējusi. Tā kā visas labas lietas trīs, tad trešais pāris iznāk no Joskes un Zāras, kuriem vecais Ābrams piepeši dod savu svētību.» (Latviešu literatūras kritika /1874–1904/)

Kad jādomā par visu

Kāpēc tādi seni literatūrkritikas pārstāsti? Tāpēc, ka Ogres teātris ar izrādi «Skroderdienas Silmačos» Jāņa Kaijaka režijā – Madlienā 17. jūnijā par kritikas pretrunām nedz domāja, nedz iedomāja, bet no pirmā skata līdz pēdējam un finālam parādīja spožu izrādi, to tautas mīlēto Blaumani, kurai nievātāju apšaubāmās frāzes nekaitē ne tik, cik melns aiz naga. Gluži otrādi – visu lugas laiku turēja skatītāju (kaut no galvas zināmā) intrigas spriedzē un brīžam pacēla veselā smieklu apogejā. Labi padomāts par visu. Gribas sākt ar tā saucamā «melnā darba» strādniekiem, kas tie paši mākslinieki vien ir.

Jau iepriekšējā vakarā Madlienas Kultūras nama sētas puses pavēnī laimējās pieķert nama vadītāju Elīnu Ratmeisteri ar savām palīdzēm Ingu un Vinetu dūšīgi ražojam: kādu desmit ozollapu vainagu mākslinieciska uzpīšana nav joka lieta. Nākamās dienas rītā vesela izrādes priekšsagatavošanas komanda klāt jau ap desmitiem, kaut lugas sākums tikai septiņos vakarā. Elīna pastāsta par to drošības un atvieglojuma sajūtu, ja tu neesi viena. Lietpratīgo puišu Mareka Liepas un Edgara Mežajeva rūpju lokā apskaņošanas smalkumi, kuros ietilpst katra aktiera apgādāšana ar minimikrofoniem, lai skatītājs ne vien pusbalsi, bet arī nopūtu dzirdētu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, tam bija ārkārtīgi svarīga nozīme. Ja reiz pagastā tāds notikums, katrs gatavs palīdzēt, ja vajag. Piemēram, Madlienas vidusskolas saimnieks Valdis Kušners atvēlējis telpas, kur izvietoties, ģērbties, pārģērbties lielajam skatuves mākslinieku (bez ironijas!) pulkam. Skatuves sāni, malas izrotāti ar Jāņu meijām. Dūdara ierašanās paredzama īstā zirga pajūgā! Jūtams – būs labi.

Īsti un bez glaimiem

Pusstundu pirms sākuma nevienas vietiņas, kur novietot auto: kaut kā ielīdām spraugā, kur parasti neviens neparkojas. Brīvdabas estrādē visas vietas jau teju aizņemtas. Kā jūtas reportieris, kuram kaut kas arī jānobildē, zinās tikai tāds, kam bijusi līdzīga ķibele. Bet atrisināt var visu. Kā nopietnā teātrī pieņemts, 3 brīdinājuma zvanu vietā atskan maiga melodija no tās pašas slavenās melodijas «Cik bēdīgi tie vecāki»… Precīzi 19:00 pirmais itin jaudīgais uznāciens: visa uzmanība skatuvei! Kas pārsteidza un saviļņoja?

Nevainojama lugas apskaņošana. Dziesmu pavadījuma fonogramma bija tik tīra un muzikāli nevainojama, ka šķita tepat, tepat kaut kur izvietojies dzīvais orķestris, kuram gaumīgi pieskaņojas aktieru skanīgās, labi izkoptās balsis, kas skaidri dzirdamas atsevišķi un jaukā muzikālā kopainā. Izcili nostrādāts darbs: arī daudzās epizodēs, kur skriešanas, lēkšanas, deju tūru izgriešanas! Visur smalks iestudējums, precizitāte, improvizācija. Aktieru dikcija, tekstu intonācijas filigrāni nevainojamas. Savā laikā nācās aizstāvēt nopietnu darbu par humoru. Ja būtu iespējams, ikvienam komiskā tēla veidotājam gribētu paspiest roku par to, ka ievērojuši galveno: komiskais pats savā dabā nav nedz jocīgs, nedz smieklīgs, bet pati nopietnība, kas tikai tāpēc kļūst smieklīga, ka ir pati nopietnība, nevis patvarīga jokdarība ar vaikstīšanos, šķobīšanos, gar zemi krišanu… Humora ziņā un visādā citādā ziņā – cepuri nost! Kur pauze, tā izturēja līdz galam, kur pārspīlējums, tas iekļāvās literārajā jēdzienā – hiperbola, kur jāaprunā, klačojās īsti, kur jāapklust, tur mēms klusums.

Jāņu skati apbūra, madlieniešu līgotāju pulka uznāciens nenoturēja patvarīgu saviļņojuma asaru. Kad vietējo līgotāji sajaucās ar skatuves jāņotājiem, viss izvērtās gaumīgi, saskanīgi. Bet, kad visi trīs pāri laimīgi sagāja kopā, fināla dziesma visu skatītāju pulku piecēla kājās ilgās dedzīgās ovācijās un aplausos līdz svelošām delnām. Sākums labs, beigas izcilas! Paldies Ogres teātrim, novada un vietējai pašvaldībai, Madlienas kultūras ļaudīm! Un lielais paldies galvenajam – publikai, kuras kopskaits sniedzās pāri pustūkstotim! Visas puķes uzziedēja, līgo, līgo!