Pašiem savi sniegaiņi

Vai šķiet, ka Ogres novads nevar lepoties ar saviem sniegavīru stāstiem? Var gan! Droši vien daudzi vēl atceras amizanto fotogrāfiju, ko pirms dažiem gadiem sociālajā tīklā «Facebook» ievietoja kāda Madlienas pagasta iedzīvotāja. Tajā redzams iespaidīgs, akrobātisks sniegavīrs, kas sapņo par vasaru. Foto autore viņu raksturoja ar smaidu: «Gluži kā multfilmas «Ledus sirds» sniegavīrs Olafs.»

Arī Ogrē sniegavīri ir kļuvuši par svētku rotājumu. Pirms vairākiem gadiem pilsētā un slimnīcas teritorijā gozējās omulīgi sniegavīri, kas ienesa Ziemassvētku prieku un rotaļīgu noskaņu, dāvāja gaišumu un sirsnību pacientiem un personālam, sniedzot mierinājumu un prieku tiem, kam tas visvairāk vajadzīgs.

Tradicionālā akcija «Ziemassvētku egļu stāsts» šogad notiek septīto reizi, kļūstot par skaistu un gaidītu Ogres novada svētku tradīciju. Tā vieno iedzīvotājus, radot svētku atmosfēru novadā. Piedalīties bija aicināti gan iedzīvotāji, gan uzņēmēji, nevalstiskās organizācijas un pašvaldības iestādes, lai ikviens piešķirtu savu radošo pieskārienu, izrotājot eglīti. Pasākums turpināsies līdz 31. janvārim.

Lai ikvienam būtu iespēja apmeklēt un apskatīt izrotātās eglītes, Ogres novada Kultūras un tūrisma pārvalde izveidojusi īpašu «Ziemassvētku egļu stāsta» karti, kurā redzamas visas akcijas dalībnieku eglītes un to atrašanās vietas. Tādējādi var iepazīties ar skaistākajām eglītēm un novērtēt to radošo izpildījumu. Un, protams, meklējiet sniegavīrus! Ja vien būs sniegs.

Ne tikai Mikelandželo

Rakstos minēts, ka itāļu arhitekts un tēlnieks Mikelandželo 1493. gadā pirmo reizi esot izveidojis sniega figūru. Viņš bija pazīstams vīrs – ne tikai tēlnieks, bet arī domātājs, tāpēc būtu grūti nenoticēt šādai leģendai. Tomēr atrodamas arī citas norādes. Pirmais apraksts par sniegavīru publicēts 18. gadsimtā, vārds «schneeman» jeb sniegavīrs lietots Vācijā, un tur parādījies arī pirmais attēls bērnu dziesmu grāmatā. Bet jau 1511. gadā Briselē notika sniegavīru festivāls. Tam vajadzējis novērst ļaužu domas no nabadzības un bada, tomēr cilvēki protestējot visā pilsētā salipinājuši nepiedienīga paskata sniega skulptūras. Sak, ar tukšu vēderu mums nevajag izklaides, labāk dodiet maizi!

Hāgas bibliotēkā glabājas pirmā dokumentētā liecība par sniegavīru, datēta ar 1380. gadu. Togad izdotajā grāmatā esot ilustrācija, kas atgādina sniegavīru. Pirmā zināmā sniegavīra fotogrāfija datējama ar 1853. gadu, kad fotogrāfe Mērija Dilvina iemūžinājusi sniegavīru, un bildes oriģināls atrodas Velsas Nacionālajā bibliotēkā.

Ir bijušas arī sievas

Kādā senā fotogrāfijā redzama sniega dāma ar sniega bērniem, nevis tikai sniega kungs. Pāršķirstot Latvijas Nacionālās bibliotēkas periodikas krājumu, redzams, ka latvju presē tiek apdziedātas arī sniega sievas. Žurnālists Andris Sproģis septiņdesmitajos gados rakstīja ceļojuma piezīmes un izstāstīja sāmu leģendu par sniega sievu, kura meklējot sev upurus. Savukārt astoņdesmito gadu vidū vaidaviešus sasmīdināja nakts tumsā uztapusi sniegavīra ģimene – viņš pats, sniega sieva un sniega bērns. Turpat ganījās improvizēta sniega lauva – sfinksa, Bāskervilu suns un divi pusaudži. Visi no sniega. 

Mēnešraksts «Mazās Jaunības Tekas» jau 1926. gadā pievērsās sniega būtņu dzimumu līdztiesībai un rakstīja: «(..) tiešām: mēneša beigās sals pielaidās, un februāris sākās ar atkusni. Dīķī uz ledus bij ūdens, nevarēja vairs ne slidināties, ne ragaviņām vizināties. Sniega vīru gan varenu bērni uztaisīja dārzā, loga priekšā, un ne tikai sniega vīru. Lai viņš negarlaikotos, tad uztaisīja arī sniega sievu un sniega bērnus.» 

Tagad no sniega veidotajām figūrām nav striktu nosacījumu. Nu arī mūs nepārsteidz no pirmā lipināšanai noderīgā sniega izveidoti dzīvnieki, putni, dažādas citas radības, ne tikai sniegavīri vien. Tomēr visvieglāk ir uzvelt figūru no divām vai trim sniega bumbām, un visiem tā ir uzreiz saprotama, pat ja ir šķība un greiza. 

No briesmoņa līdz mīlulim 

Pirmie sniegavīri nemaz nebijuši mīlīgi. To var izskaidrot. Bargās ziemas nāca kopā ar sadzīviskiem pārbaudījumiem, tāpēc sākotnēji sniegavīri tika uzskatīti par nešpetniem, nikniem ziemas monstriem. Bija ticējums, ka pilnmēness naktīs tie atdzīvojas un līdzi nes briesmas, šausmīgus murgus un neveiksmes. Piemēram, Norvēģijā nedrīkstēja skatīties caur logu uz sniegavīriem vakaros. Nav gan skaidrs, kāpēc norvēģi tos cēla logu priekšā, ja reiz uzskatīja par bīstamiem. 

Slāvi īpaši pielūguši sniega sievas. Tās uzskatītas par ziemas gariem, pret ko jāizturas ar cieņu, tāpēc tieši sniega dāmām lūdza palīdzību, kad aukstums kļuva nežēlīgs. Cilvēki ticēja, ka pār ziemas puteņiem, sniegu un miglu valda sieviešu dzimtes pārstāves, tāpēc lipināja un vēla sniega sievas.

Tikai 19. gadsimtā sniegavīri kļuva mīlīgāki un sāka simbolizēt ziemas priekus. Populāras kļuva apsveikumu kartītes ar sniegavīru, kuram apkārt dejo bērnu bariņš. Bērni un dzīvnieki gandrīz vienmēr un gandrīz visiem izraisa siltas jūtas. Tāda kompānija arī līdz tam bargo sniegavīru padarīja par patīkamu būtni. 

No ticējumiem līdz satīrai

Sniegavīru velšana kā sezonāla modes lieta kļuva populāra 18. gadsimtā. Eiropā tos ierasti darina no trim sniega bumbām (tās simboliski ataino kājas, vēderu, galvu), bet Āzijā no divām. Tad no oglēm, akmentiņiem, koka gabaliem, augļiem vai dārzeņiem izveido seju un pievieno citas detaļas. Ap kaklu mēdz aptīt šalli, rokā liek žagaru bunti vai slotu, galvā – spaini. Tam ir nozīme, kas mūsdienās jau aizmirsta. Varam pieņemt, ka burkāns nebija deficīts, tāpēc to bez pārliekas skopošanās iesprauda deguna vietā, pogas vai ogles izķeksēja no krāsns, žagarus salauza turpat pagalmā, vienīgi spainis bija dārgāka manta, bet agrāk garnadži to, par laimi, nepiesavinājās. 

Tomēr nē! Burkānu sniegavīra sejā sprauda, lai izlūgtos dievībām labu ražu, bet uz paura uzstutētais spainis simbolizēja labklājību. Rumānijā sniegavīrus rotāja ar ķiploku krellēm, kas palīdzēja veselībai un aizsargāja no ļauniem gariem. Zaru slota rokā nozīmēja, ka sniegavīra gars brīvi varēja aizlidot uz debesīm.

Ziemassvētku laikā Anglijā ir tradīcija ģimenei skatīties filmu par sniegavīra un bērna draudzību. Abi ir kopā, līdz sniegavīrs izkūst. It kā sirsnīga, tomēr traumējoša filmiņa. Īpaši tad, ja sagaidi, ka bērniem rādīs skaistu pasaku, nevis īstenību. Toties mūsu pašu žurnāls «Zīlīte» 1965. gadā izrīkojās līdzīgi. Bija izsludināts ļeņiniskajai sardzei veltīts konkurss, un viena no tā uzvarētājām – Gulbenes 2. astoņgadīgās skolas skolniece Inta Dektere – izpelnījās ievērību ar pasaku par sniegavīru ar akurāt līdzīgu sižetu: meitenes Sandras uzceltajam sniegavīram saule krietni vien bija izirdinājusi sānus; slota, ko Sandra bija iedevusi viņam, nemaz vairs neklausīja sniegavīru; viņam mutē vairs nebija ne zoba; sārtais burkāna deguns bija nokāries un savītis. Nabaga sniegavīrs raudāja dienu un nakti. Sniegavīram bija nokususi apakšējā daļa, un pēdīgi palika tikai peļķe, kurā gulēja viņa «mirstīgās atliekas». Tieši tā – skolniece Sandra izmantoja vārdus «mirstīgās atliekas». Pasakas nobeigumā izteikta cerība, ka sniegavīrs gan bija izkusis, bet nākamziem tas stāvēs atkal. Un seko skaidrojums tiem, kuri vēl nesaprot lietu kārtību: vasarā nav bijis, nav un nebūs sniegavīru. Sniegavīrs nevar izturēt sauli, tāpēc iznīkst.

Humora un satīras žurnāls «Dadzis» 1969. gadā sniegavīra tēlu izmantoja satīrai par saltajiem vilcienu vagoniem, kuros neizturams aukstums knieba degungalā, kājās, rokās: «Vai jūs zināt, ka sniegavīri piepilsētas elektriskajos vilcienos brauc bez biļetēm? Kontrolieri, kas rūpīgi pārbauda, vai vagonos nav kāds zaķis, sniegavīrus izliekas neredzam. Ar prātu spriežot, kontrolieri rīkojas gluži pareizi, jo ko tu, cilvēks, sniegavīram padarīsi – dokumentu viņam nav, nekur viņi nestrādā, sodu piedzīt nevar... Viltīgākie pasažieri tomēr apgalvo, ka viņi zinot labu paņēmienu, kā cīnīties pret nekaunīgajiem sniegavīriem. Kontrolieriem vajagot interesēties par temperatūru vagonos tikpat cītīgi kā par biļetēm, un sniegavīri žigli vien kāpšot ārā.»

Lielrekordi un mazrekordi

Pirmais tolaik pasaulē augstākais sniegavīrs uzcelts ASV 1999. gadā – 35 metri, 4000 tonnu. Tas nosaukts par Angusu, kalnu karali, kā cieņas apliecinājums Menas štata gubernatoram Angusam Kingam, kurš bija populārs un tautas cienīts politiķis. Nosaukums «kalnu karalis» atspoguļoja gan sniegavīra milzīgo izmēru, kas dominēja pār apkārtējiem kalniem, gan cieņu pret gubernatoru, kurš bija pazīstams ar savu harismu un neatkarīgo politisko stāju. 2008. gadā šis rekords uzlabots – sniegainis bija jau 37,2 metrus augsts un svēra 6000 tonnu. 

Mazākais sniegavīrs izveidots no alvas 2010. gadā Londonas Nacionālajā fizikas laboratorijā. Tas ir tikai 0,01 mm liels jeb piecas reizes mazāks par cilvēka matu, toties tam ir naudas izteiksmē dārgs, mikroskopisks platīna snīpis. 

Milzu sniegavīrs – 27 metrus augsts – slēpotājus savulaik sveicis kādā no ziemas kūrortiem Šveicē. 

Viens no lielākajiem sniegavīriem Eiropā uzcelts arī Austrijā – 16,70 metru augsts. 

Latvijas rekordi bijuši pieticīgāki. 2010. gadā Siguldā uzcelts septiņus metrus augsts sniegavīrs. Sākotnēji iecerēts, ka tas būs 5,5 metrus liels, bet sanācis septiņus metrus garš bez cepures. 

Ticējumi par ziemu

Latviešu folklorā nav ticējumu par sniegavīriem, jo tie ir salīdzinoši jauns ziemas prieks, ienācis no citām tradīcijām. Tomēr ticējumi par ziemu ir ļoti bagāti, un tie cieši saistīti ar sniegu, salu un dabas ritējumu. Šos ticējumus var simboliski saistīt ar sniegavīru: tas kļūst par ziemas vēstnesi, kas atgādina par dabas ciklu. Kad veidojam sniegavīru, neapzināti turpinām senču tradīciju priecāties par sniegu.

• Ziema rāda, kāda būs nākošā vasara. Sausa un auksta ziema liecina par sausu un karstu vasaru. Sniegs un mitrs laiks ziemā radīs slapju vasaru. Kādā laikā ziemu būs atkala, tādā pašā būs vasaru salna. Ja atkala nāk no rietumiem, tad salnas briesmas nav tik lielas. 

• Ap kuru laiku ziemā visvairāk snieg un putenē, ap to pašu laiku vasarā visvairāk līs; ap kuru laiku ziemā visvairāk salst, ap to laiku vasarā būs vislielākais karstums.

• Ja ziemā ir liela sarma, tad vasarā kokiem būs daudz ziedu un augļu.

• Ja ziemā nav sarmas, tad pavasarī augļu koki nezied un tiem nav augļu. 

• Ja ziemas beigās ir liela salna, tad gaidāms labs ābolu gads.

• Ja ziemā stipri salst, tad nākamā gadā mežā sagaidāmas labas ogas. 

• Jo aukstāka ziema, jo bērziem būs saldākas sulas.

• Ja janvārī bieži snieg, tad būs vēls pavasaris.