Ķeipenes amatierteātra “Pūce” jubileja ir stāsts ne tikai par izrādēm, bet galvenokārt par cilvēkiem. Par tiem, kuri nākuši un gājuši, par tiem, kuri palikuši, un par tiem, kuri vēl tikai atnāks. Kā saka kolektīva dalībnieces, šie 25 gadi bijuši ļoti, ļoti bagātīgi.

Vissvarīgākais ir cilvēki

Teātra režisore Alda Račija atceras, ka ideja par teātri Ķeipenē radusies pavisam dabiski. Viņa kopš bērnības bijusi saistīta ar skatuvi – jau no pirmās klases spēlējusi uzvedumos, vēlāk pati vadījusi teātri Bebros. Pārcēlusies uz Madlienu, viņa uzzinājusi, ka tur teātris jau ir, un painteresējusies – kāpēc gan Ķeipenē tāda nav? Ideja tikusi piedāvāta un atbalstīta. “Es bez teātra nemāku,” viņa saka vienkārši.

Sākums gan nav bijis viegls. Finansējuma kolektīvam nebija, un tolaik Ķeipenes Tautas nama vadītāja Inese Daugaviete atklāti pateikusi – samaksāt par vadīšanu nevarēs. Taču gribēšana izrādījās stiprāka par apstākļiem. Sākumā Alda bija ar mieru vadīt kolektīvu bez atalgojuma. Vēlāk finansējums tika rasts, bet pirmie soļi balstījās tikai entuziasmā.

Inese Daugaviete, kura arī pati daudzus gadus bijusi “Pūces” aktrise, atceras pirmizrādi 2001. gada 12. martā, kad skatītājiem izrādīta Hermaņa Paukša viencēliena luga “Bizness”. Kolektīvā tobrīd bija četri cilvēki – trīs sievietes un viens vīrietis. Aktierus nemeklēja ar konkursu palīdzību – tie vienkārši atradās. Ilggadēja vērtība kolektīvā ir Mirdza Ozola, kura teātrī ir jau no pirmās izrādes. Tieši caur personīgām uzrunām tapa pirmā komanda.

Gadu gaitā aktieru skaits mainījies. Ir bijis laiks, kad spēlējuši 12–14 cilvēki, citkārt – tikai trīs. Piemēram, 2006. gadā izrādē “Dusi saldi” piedalījās tikai trīs aktieri. Šobrīd kolektīvā ir 11–12 cilvēku, lielākoties vietējie iedzīvotāji. “Atkal nākušas klāt jaunas aktrises ar mirdzošām acīm un vēlmi spēlēt. Svarīgi, lai nenāk kā uz darbu, bet nāk, lai radoši izpaustos,” uzsver Inese.

Precīzu izrāžu skaitu 25 gadu laikā nosaukt nav viegli. Kad svinēta 15 gadu jubileja, bija nospēlētas 17 izrādes. Pēdējos gados lugu skaits audzis, bet ir bijuši periodi, kad iesāktās lugas palikušas nepabeigtas, jo mainījušies aktieri. Turklāt pa vidu bija pandēmija, kas daudziem kolektīviem kļuva liktenīga.

Arī “Pūcei” tas bija pārbaudījums. Mēģinājumi notika attālināti, izmantojot “WhatsApp”, kur vienlaikus varēja pieslēgties astoņi cilvēki, bet aktieru bija vairāk, grupas mainījās – mēģināja vieni, tad nākamie. Izrādes tika atliktas, un aktieri ilgi neredzēja sava darba augļus, bet “aktieris grib redzēt rezultātu”, atzīst kolektīvs. Tomēr viņi izturēja. Pēc pandēmijas nāca jauni cilvēki ar dzirkstelīti, un gaisotne atkal atdzīvojās.

Neiztikt arī bez kurioziem

Teātris piedalījies skatēs, saņēmis atzinīgus vērtējumus, braucis viesizrādēs pa vietējiem pagastiem un arī tālāk. Pirmais lielais darbs bija Paula Putniņa “Pie puķēm, kur ģimenei pulcēties”, veiksmīga bijusi arī Andras Manfeldes luga “Tu tikai atgriezies”. Publikai ļoti patikusi arī Vigitas Pumpures “Kaimiņu būšana” – to spēlējuši daudzviet un daudz reižu. Režisore ļauj aktieriem lomās ielikt kaut ko no sevis, un ar katru izrādi saspēle kļūst interesantāka. Atzinību guvušas arī citas izrādes, tostarp Mišela Fermo traģikomēdija “Krīt klaudzot durvis” un Monikas Zīles “Sapņu grāmata”.

Nosaukums “Pūce” radies, iedvesmojoties no Ķeipenes ģerboņa, kurā redzama pūces sakta, un no apkārtnē mītošajām pūcēm. Turklāt pūce simbolizē gudrību. Latvijā cita amatierteātra ar šādu nosaukumu nav, un tas šķitis piemēroti.

Tomēr jubilejas stāsts nebūtu pilnīgs bez kurioziem. Reiz rekvizītu kastē starp izrādēm tika atstāti pīrāgi, lai tos izmantotu nākamajā nedēļā. Tumšajās aizkulisēs neviens nepārbaudīja, kas ar tiem noticis, un puiši tos notiesāja – tikai vēlāk saprotot, ka tie jau sapelējuši... Citā izrādē kafejnīcas ainas uzkodas pazuda no šķīvja ātrāk, nekā bija paredzēts scenārijā.

Ir bijuši arī neplānoti kritieni. Vienā izrādē aktrisei bija jāuzkrīt aktierim, aizkaram tūlīt aizveroties. Viesizrādē kritiens notika skatītāju pusē, un aizkars vēl bija vaļā. Īss apjukums – ko darīt? Abi sāka velties un veiksmīgi ieripoja aiz aizkara. Publika droši vien domāja, ka tā tam jābūt.

Ir arī tradīcijas. Pirms izrādes dažas aktrises guļus paskatās pa aizkara apakšmalu, cik skatītāju sanākuši. Nevis paver aizkaru, bet tieši pa apakšmaliņu. Tas notiek jau gadiem.

Spēlēt savējiem, Ķeipenes pagastā, nozīmē īpašu atbildību. Sava publika smejas skaļāk un pārdzīvo emocionālāk, bet arī kritizē stingrāk. Ģimenes locekļi kļūst par padomdevējiem, un aktieri ieklausās, lai gan galavārds paliek režisorei. Bet interese gadu gaitā nav mazinājusies, kad pērn rudenī tika izrādīta “Veltiņas misija”, zāle bijusi pilna.

Lai nepazūd vēlēšanās būt kopā

Lugu izvēle laukos ir stratēģisks darbs. “Profesionālie teātri izvēlas šedevru un tad piemeklē aktierus. Mēs tā nevaram – mums galvenais ir cilvēks,” saka Alda Račika. Vīriešu trūkums kolektīvā bieži ierobežo repertuāru. “Izrādes par mīlestību šobrīd nevaram iestudēt – nav jauna puiša,” viņa piebilst ar smaidu. Tagad jaunie mācās citur un bieži neatgriežas. Tā ir visu lauku pagastu problēma. Tāpēc tiek meklētas lugas, kur lomas var sadalīt tā, lai spēlēt var visi, un mēģinājumi turpinās – lielākoties reizi nedēļā, bet pirms pirmizrādēm arī divas vai trīs reizes. 
Pašlaik tiek iestudēta Elizabetes Haferes luga “Saki labu vai neko”, kuras darbība notiek redakcijā. Režisorei pat nācies interesēties, kā īsti izskatās redakcijas atpūtas telpa – vai žurnālistiem ir piezīmju bloki un diktofoni, vai viņi staigā ar kafijas krūzēm. Vēlme precizēt detaļas liecina – pat amatierteātrī svarīga ir ticamība.

“Pūces” jubileja tiks atzīmēta 21. martā ar ballīti, aicinot draugus, tuvākos teātrus un bijušos aktierus.

Ar ko viņi lepojas visvairāk? Ar savu režisori, aktieriem un kopā būšanu. “Mēs esam kā ģimene,” viņi saka. Reiz, pirms pāris gadiem, kad bija lielais sniegs, kolektīvs pat braucis režisori izrakt no kupenas. Tas nav joks, bet fakts, kas raksturo attiecības labāk par gariem paskaidrojumiem.
“Ko novēlēt nākamajiem 25 gadiem? Lai nepāriet spēles prieks. Lai nepazūd vēlēšanās būt kopā, lai nepazūd spēles prieks. Lai izdodas atrast lugas, kur visiem ir lomas. Lai ir veselība un režisorei pacietība – reizēm arī tikt galā ar aktieru kaprīzēm,” smaida Inese Daugaviete.

Laukos kultūras pasākumu netrūkst, bet teātris ir kas īpašs. Uz koncertu atnāc un aizej. Teātrī tu paliec – ar savu lomu, ar savu atbildību, ar saviem smiekliem vai asarām. Ķeipenes “Pūce” 25 gados pierādījusi, ka amatierteātris nav tikai brīvā laika pavadīšana. Tā ir radoša relaksācija, iespēja iejusties citā tēlā un izrauties no ikdienas.

Un, kamēr būs cilvēki, kuri pirms izrādes pa aizkara apakšmalu pārbauda, vai skatītāji ir sanākuši, tikmēr būs arī teātris. Ķeipenes “Pūce” cer un tic, ka spēles prieks nepāries – ne nākamajos 25, ne vēl daudzos gados pēc tam.