Pārsteidz jūsu gatavība tik lielam izaicinājumam un reizē slodzei – būsiet vienuviet vadītāja tik daudziem bērniem!
Jā, bez tehnikuma it kā kolektīvi vēl ir divi, bet grupas kopā ir septiņas. Tomēr, kad redzi to atdevi bērnos, tu saproti, ka vajag gan visu slodzi! Man pēdējos divus gadus ļoti darbā palīdz meita, kura strādā ar visādiem sporta skolotāju knifiņiem. Dejotāji bez fiziskās sagatavotības nemaz nevar izturēt slodzi. Jā, uz šiem svētkiem no Ogres Centra pamatskolas brauc piecas “Dzītariņa” kolektīvu grupas – 1.-2. klase, 3. klase, 4. klase, 5.-6. klase un 5.-9. klase. Tie dzītariņi, kas ir izauguši līdz ģimnāzijai, brauks kā Ogres Valsts ģimnāzijas deju kolektīvs “Dzītariņš”. Vēl man ir forši dejotāji no Ogres tehnikuma.
Šie jums kā pedagogam nav pirmie dziesmu un deju svētki, vai ne?
Šie būs trešie skolēnu un vēl ir divi pieaugušo svētki pārdzīvoti man kā pedagogam. Protams, emocijas amplitūdas ir bijušas dažādas, tomēr prātā paliek vienmēr tikai tās foršās. Man spilgts mirklis vienmēr ir pats deju fināls, kad tev pa labi, pa kreisi un apkārt ir visi un tu saproti, ka esi viens no šiem ļoti daudziem tūkstošiem. Tas brīdis, kad stadions burtiski pulsē, ir mana kulminācija.
Ko dara pedagogs, kamēr bērni dejo uz stadiona?
Šogad pirmo gadu būs padomāts arī par pedagogiem. Viņi varēs atrasties lejā uz tādiem speciāliem paaugstinājumiem. Šāds variants bija 2023. gadā pieaugušo svētkos, un šogad šī labā pieredze pārmantojās. Pirms tam iepriekšējos svētkos mēs, vadītāji, vienmēr bijām kaut kur – aiz žoga, jo mēs jau netikām tur, kur skatītāji.
Kā vērtējat savu kolektīvu sagatavošanās posmu, vai visos dejotājos bija šī lielā vēlme nokļūt svētkos?
No maniem kolektīviem ir divi, kas nebrauks. Viens ir pavisam mazie, kur uzreiz pateicu, ka deju ziņā viņi ir spējīgi, bet morālā ziņā nav gatavi. Manuprāt, pirmklasnieks nav psiholoģiski gatavs dzīvot nedēļu Rīgā. Vēl man nebrauc 6.-7. klases kolektīvs, kur vienkārši sastāvā pietrūka puiši. Ar visiem pārējiem tas bija tāds mērķtiecīgs darbs divu gadu garumā. Strādāt visi sākām jau iepriekšējā mācību gadā, kad tika iedots repertuārs. Martā, kad bija Ogres novada skate, bija šis “jā” vai “nē” mirklis. Šogad ļāva braukt tiešām daudziem – gan ar iegūtajām augstākām, 1.pakāpes un arī 2. pakāpes skates diplomiem. Mums visiem bija 1. pakāpe, pavisam mazajiem vērtējums pat uzleca līdz augstākajai pakāpei. Viņi tā “nospridzināja” skati, un ir ārkārtīgs prieks par mazajiem.
Kas tur bija par “ķīmiju”, ka viņi, būdami vismazākie, parādīja tādu sniegumu?
Viņi man tādi “spridzinātāji” vispār ir visu laiku, bet galvenais priekšnoteikums labajam sniegumam, manuprāt, ir tas, ka viņiem pastāv diezgan liela konkurence sastāvā. Uz svētkiem šajā grupā man brauks 16 meitenes. Tas ir divtik vairāk nekā ir dejā. Katrai ir ļoti jācenšas, lai tieši viņu es ieliktu tajā galvenajā vietiņā. Līdz ar to tas kopējais līmenis ļoti ceļas. Tālāk jau ir mans darbs sadalīt tā, lai katram būtu ko svētkos izdejot. To arī ļoti centīšos, lai katrs izbaudītu vismaz vienu deju uz laukuma. Darbs, protams, ir grūts un smags, jo bez disciplīnas mēģinājumos nekas nenotiek. Toties pēc tam būs šī “medus maize”.
Ogres Centra pamatskolas "Dzītariņš" dejotāji. Foto no personīgā arhīva
Būšana Rīgā svētku laikā dos ne tikai pieredzi dejot ar visiem, bet arī citas jaunas prasmes – sadzīvot, ievērot drošības noteikumus, parūpēties par sevi.
Jā, tā ir, es to redzu, cik būtiska ir šāda pieredze, braucot jau ar saviem dejotājiem no 4. klases regulāri uz ārzemju festivāliem. 1.-3. klases bērniem pieredze ir mazāka, bet viņi arī ļoti gaida to brīdi, kad būs pietiekami lieli un varēs kaut kur doties ārpus. Šogad no organizatoru puses ļoti tiek uzsvērts par drošību un lietām, kam jāpievērš uzmanība, lai arī nav saistītas pa tiešo ar dejošanu. Mums notiek daudzi vebināri gan pedagogiem, gan vadītājiem, gan pavadošajām personām. Mums brauks līdzi turpat desmit citi pedagogi, kas palīdzēs ar visu tikt galā. Arī stadionā man nepieciešams līdzi skolotājs, kas palīdz saprast, uz kuru pusi bērns tiek palaists. Mums notiks mēģinājumi trijos laukumos vienlaicīgi, tādēļ atbalsta grupa ir ļoti svarīga.
Vecākiem tad sirds var būt mierīga?
Jā, protams. Un vēl – mēs jau nekur tālu nebūsim, vien tepat Rīgā. Ja kaut kas ārkārtējs notiek, tad esam rokas stiepiena attālumā. Tieši ar mazās grupas vecākiem runājām, ka bērni būs satiekami. Protams, mazie var vairāk vakaros pārdzīvot, ka mamma nav satiekama brīdī, kad mītnes skolā jāiet gulēt. Tad pa kādai asarai var noritēt. Tomēr es visiem uzsveru, ka, ja ir problēma, tad galvenais neklusēt un nākt izrunāt. Problēmu var atrisināt, ja es par to uzzinu.
Jūsuprāt, cik liela nozīme ir šiem svētkiem tieši latviskās identitātes nostiprināšanā?
Tajā brīdī, kad uzvelc tautas tērpu, tev ir jāievēro attiecīgās normas un noteikumi. Piemēram, tev ir jābūt cieņai pret tērpu, tev nedrīkst būt auskari, lakoti nagi, nerunājot par pīrsingiem. Gan meitenēm, gan puišiem ir jābūt sakārtotai frizūrai, tu nevari būt kā no migas izlīdis un dejot izspūris. Ir bijis tā, ka spēlē ķerenes, met kūleņus un tad - saplīsis krekls. Saku, lūdzu, ņem mājās un pats salāpi un caur to iemācies, ka jāizturas ar cieņu pret tērpu.
Arī tā ir cieņa pret latviešu tautas saknēm, un tā ir mūsu folkloras kultūras vērtība un mantojums no iepriekšējām paaudzēm. Ir visādi it kā sīkumi, bet kas pasvītro šo piederību. Piemēram, kā tu ģērb tautas tērpu. Tu nevari to brunci vilkt tā pa zemi, tev tas ir caur galvu jāvelk virsū. Šajā laikā, kad mēs audzinām pasaules pilsoņus, šī tiešām ir viena no jomām, kas palīdz saglabāt to latvisko. Savus dejotājus par to ļoti mācu, jo, kad tajā stadionā tie tūkstoši satiksies tautas tērpos, tas būs īpašs mirklis. Vēl es kādreiz redzu savos kolektīvos, cik ļoti tas var nākt no ģimenes un kuram tā dejošana jau ir paaudzēs, kur ir dejojuši vectētiņi, mammas vai vecākie brāļi un māsas.
Deju skolotājs tātad nemāca tikai deju soļus?
Jā, un šī prasme - apģērbties vispār mums ir zema. Ir bērni, kas ļoti slikti māk to paši izdarīt, piemēram, podziņu aizpogāt piedurknei vai pastalu sasiet. Mums ir bijušas nodarbības, kurās nedejojam, bet mācāmies visi siet pastalas. Bez tā deja nevar, lai arī tas, jā, prasa papildus laiku. Un to vajadzētu arī vairāk izprast vadības līmenī - Ogres Izglītības pārvaldei, ka mums ar divām kontaktstundām nedēļā mazajiem un trim - lielākajiem dejotājiem absolūti nepietiek. Mēs nevaram tā vienkārši tikai nodejot, pagriezties un aiziet. Lai sagatavotu bērnu koncertiem, ir papildus vēl tik daudz kas cits jāpaveic. Deju kolektīva vadītāja darbs nebeidzas tikai ar būšanu kontaktstundā. Tomēr mums ir visai grūti pierādīt, ka vajag vairāk šo stundu. Deju skolotājs sen jau pielieto visas kompetences un prasmes, ko lēnām iedzīvinām pašās skolās. Dejojot, mēs mācamies sadarboties, mums ir komanda, kam jābūt “viens par visiem, visi par vienu”, jo viens tu neesi spēlētājs deju kolektīvā. Vienmēr bērniem stāstu, ka būsim tik stipri, cik stiprs ir mūsu vājākais posms. Mums ir jāatbalsta vienam otrs. Matemātikas olimpiādei pedagogs sagatavo, piemēram, divus skolniekus, bet es kā deju skolotājs gatavoju sešpadsmit uzreiz. Mugurām staltām ir jābūt visiem, nepietiks ar vienu staltu dejotāju. Bet prieks par to, ka paši bērni, kuriem dejošana kļuvusi par nu jau tādu kā dzīvesveidu, šo ļoti labi saprot un atbalsta.
Foto no personīgā arhīva
Foto no personīgā arhīva
