- Kāpēc mēs izteikti šobrīd jūlijā šad un tad ieraugām ceļa malās staigājam balto stārķu mazuļus, kuri izskatās gana apjukuši?

- Iemesli tam var būt visdažādākie. Reizēm putnēns ir izkritis no ligzdas, jo ir bijuši ļoti slikti laikapstākļi – stiprs vējš un lietus. Putns var būt ir izpūsts ārā. Citreiz putna vecāki nav pievērsuši pietiekami daudz uzmanības, un mazulis pats kaut kā ir izkļuvis no ligzdas laukā. 

- Cik ilgi baltā stārķa mazuļi aug kopā ar vecākiem?

- Jūlijs ir tieši tas laiks, kad jaunie putni vēl mēdz būt kopā ar vecākiem. Mēneša beigās ligzda tiek lielākoties pamesta. Un interesanti, ka pirmie ligzdu parasti pamet tieši jaunie stārķi. Vecie putni paliek pāris dienas ilgāk un tikai tad aizlido. Viņi dodas prom, lai atrastu vietas, kur ir daudz barības. Tas ir svarīgi, lai varētu sakrāt tauku rezerves un spēkus garajam ceļam uz ziemošanas vietām. Parasti stārķi barojas mitrās pļavās, tad mēs bieži varam redzēt stārķus, kas seko pļaujmašīnai, jo tā iztraucē kukaiņus, un tad stārķiem tos noķert ir daudz vieglāk.

- Vai stārķēns, nokļūstot uz zemes ātri apgūst barības atrašanu?

- Jā, tas viņam lielā mērā ir iedzimts. Meklēšanas instinkts ir viņā no dabas dots. Vienkārši ligzdā, kamēr ir vecāki, viņam nav vajadzības to darīt pašam. Tad, kad viņš nonāk uz zemes, viņam tiešām sākas īstā dzīves skola. Kad beidzas vecāku aprūpe, viņam pašam ir jāsāk rūpēties par sevi, un ne visi to spēj. Tas ir ļoti trausls brīdis savvaļas dzīvnieka dzīvē.

Par barošanos – pastāv mīts, ka stārķi ēd tikai vardes. Tā gluži nav. Stārķi labprāt apēd visu - gan dzīvu, gan nedzīvu gaļas barību, ko vien spēj norīt. Tie ir kukaiņi, kūniņas, kāpuri, peļveidīgie grauzēji, kurmji, mazie putni, kas turas uz zemes, čūskas, kā arī maita. Viņi izvēlīgi nav un norij visu, kas gadās pa ceļam. 

- Cik vecs parasti ir stārķēns tad, kad izlido no ligzdas? 

- Ligzdā mazuļi pavada apmēram divus mēnešus. Tie ir maijs un jūnijs. Pēc tam viņi sāk aktīvi darboties - plivina spārnus, trenējas, palecas un arvien vairāk izrāda fizisku aktivitāti. Un beidzot, kad saņem dūšu, ligzdu pamet. Tas arī nenotiek vienā dienā visiem stārķu mazuļiem reizē. Tāpat arī pavasarī viņi visi reizē neatgriežas ligzdā.

- Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kuri stārķēnu pamana, piemēram, braucot ar auto? 

- Palīdzēt mēs īsti nevaram, jo nezinām ne kontekstu, ne apstākļus. Teorētiski nekādu dzīvu radību no meža vai lauka mājās nest nedrīkst, to nosaka likums. Bet, no otras puses, ja dzīvnieks vai putns ir ievainots un cilvēkam ir bijusi iespēja palīdzēt, bet viņš to nav darījis, arī tas ir noteikumu pārkāpums. Tāpēc jautājums ir diezgan pretrunīgs, un katrā gadījumā jālemj atsevišķi. Ja stārķēns ir tik novārdzis, ka ļaujas noķerties, var paņemt uz mājām. Ja nē, labāk atstāt tur, kur viņš ir.

- Tāda laikam ir tā kārtība dabā, ka izdzīvo stiprākais vai arī kļūst par posmu barības ķēdē?

Tieši tā. Sliktākajā gadījumā mazulis pats kļūst par barību. Taču ir arī daudz gadījumu, kad iedzīvotāji paņem un aprūpē izmestus, noklīdušus vai pusdzīvus stārķēnus, un nereti tas beidzas sekmīgi. Putns izaug, aizlido un droši vien vēlāk pat atgriežas turpat. Šeit gan saduras divi viedokļi. Cilvēciski jau gribas palīdzēt, un tas nav aizliegts. Bet ir arī lielie dabas likumi, kā -  savus gēnus tālāk nodot vajadzētu tikai izturīgākajiem, spēcīgākajiem un gudrākajiem īpatņiem.

Māra Janaus skaidro, ka "Īpaši nepieciešams glābt mazuļus ir tad, ja attiecīgās sugas dzīvnieku ir ļoti, ļoti maz un katram īpatnim ir tiešām liela nozīme sugas saglabāšanā. Bet balto stārķu šobrīd gan Latvijā, gan visā izplatības areālā ir ļoti daudz. Nekādas izmiršanas briesmas viņiem pašlaik nedraud." Foto: no personīgā arhīva

- Un jau pirmajā rudenī stārķu mazuļi gatavi paši doties tālajā ceļā uz siltajām zemēm?

Jā, aptuveni pēc pieciem sešiem mēnešiem viņš ir gatavs patstāvīgi doties ceļā. Aizlidošana parasti notiek augusta pēdējās un septembra pirmajās dienās, kad visi lielā pulkā dodas projām. Bet vēl pirms tam viņi pulcējas barībai bagātās vietās, lai sakrātu sev nepieciešamās tauku rezerves.

- Vai taisnība, ka stārķi atgriežas tajā pašā ligzdā, kur mituši iepriekšējā gadā?

- Jā, lai arī stārķiem nav izteikta uzticība vienam partnerim, tad uzticība savai ligzdai gan ir! Tā piemīt faktiski visiem dzīvniekiem un putniem, kas vairākus gadus atgriežas vienā un tajā pašā vietā. Īpaši tad, ja ligzdošana iepriekšējā gadā bijusi sekmīga, tā viņiem paliek atmiņā, un viņi cenšas atgriezties tieši turp. Parasti tēviņš atgriežas pirmais, un pēc dažām dienām arī mātīte. Un tad var iznākt tā, ka atgriezties cenšas arī iepriekšējā gada mazuļi. Tad sākas īstas olu un ligzdas cīņas. Tās nav nekāds retums.

- Tad tā var izvērsties par īstu drāmu?

Jā, notiek īsta cīņa par ligzdu. Iepriekšējā gadā izaudzinātā ģimene atnāk un it kā pasaka tēvam, ka viņam vajadzētu iet prom. Tikai viņi to nesaka, viņi kaujas.