Īpaša uzmanība tiek pievērsta videi, grāmatām un kopīgai lasīšanai – radošums nav tikai projekts vai darbiņš pie sienas, bet ikdienas pieeja, kas sākas ar grupas iekārtojumu un pieejamo literatūru un turpinās bērnu iesaistīšanā domāšanā, izvēlē un sarunās. Lienes grupā radošums nav svētku pasākums, ko izceļ projektu nedēļā, – tas ir ikdienas darba veids, balstīts pieredzē, zināšanās un pārliecībā, ka bērnam jāiemācās domāt pašam, neapjukt un atrast izeju dažādās situācijās. 

Kur citi redz tikai «nedrīkst»

Audzinātāja atklāj, ka bērnībā viņai bija pavisam citas domas par to, ar ko saistīt savu dzīvi. Skolas gados viņa sapņoja kļūt par daiļdārznieci, vēlāk – ķirurģi. Taču, kā pati saka, dzīvē viss notiek, kā tam jānotiek. 

Lienes bērnība aizritējusi Krapē, kur sāktas skolas gaitas, vēlāk tās turpinātas Lēdmanē. Tas bija laiks, kad bērni izklaidēja paši sevi un daudz brīvākos apstākļos. Piemēram, viņa gāja peldēties trīs kilometrus līdz Ogres upei, iemācījās atšķirt drošu ledu no bīstama, un reizēm arī ielūza, ziemās raka ejas sniega kupenās grāvjos un savas radošās idejas realizēja kopā ar citiem bērniem – brāļiem, draudzenēm un kaimiņu bērniem. Ģimenē viņa bija vienīgā meitene starp brāļiem, un puišu kompānija deva gan spēju pastāvēt par sevi, gan drosmi būt tiešai. 

Bērnudārzā viņa bērnībā nav gājusi nevienu dienu. «Es pat nezināju, kas ir bērnudārzs,» Liene smejas. Taču radošuma izpausmes no tā nebūt necieta. Viņa atminas, kā reiz ģimenes jaunajā dzīvoklī, kur sienas bija krāsotas, ar mazo karotīti sienā izurbusi daudzus caurumiņus. Kāpēc? «Es nezinu… vienkārši nezinu,» viņa smejas, un aiz šīm atmiņām un vieglā humora slēpjas būtiska iezīme: Liene vienmēr ir izpratusi bērnu dabisko ziņkārību un spējusi redzēt iespējas tur, kur citi redz tikai «nedrīkst».

Ceļš uz pirmsskolu: šūšana, studijas un nejaušs sludinājums

Praktiskās prasmes Lieni pavadījušas vienmēr. Skolā viņai patika mājturība un rokdarbi. Pēc 8. klases viņa aizgāja mācīties uz Rīgu, kur pabeidza Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu kā šūšanas tehnoloģe. Profesijā gan ilgi nesanāca strādāt. Nāca ģimene, bērni, ikdienas rūpes, kas daudzām ģimenēm liek pārkārtot dzīvi.

Kad bērni sāka iet dārziņā un kļuva skaidrs, ka darba režīms šūšanā nav savienojams ar biežajām slimošanām un ģimenes vajadzībām, Liene pieņēma lēmumu: bērni ir prioritāte. Viņa iestājās toreizējā Jelgavas Lauksaimniecības universitātē, lai mācītos par mājturības un vizuālās mākslas skolotāju. Taču atkal notika dzīves pagrieziens: no pirmās sesijas atbraukusi mājās, viņa avīzē pamanīja sludinājumu, ka bērnudārzs «Zelta sietiņš» Ogrē meklē audzinātāju, un 1998. gadā sāka darbu – uzreiz sagatavošanas grupā. «Nekādas saprašanas par to, kas ir bērnudārzs, ko tur darīt,» viņa atzīst. Iemācījās, ejot pie kolēģēm, skatoties, uzdodot jautājumus. Liene uzskata, ka patiešām saprast pirmsskolas darbu var tikai ar pieredzi – un tas prasa gadus, nevis dažas nedēļas.

Kad mainījās prasības un kļuva skaidrs, ka skolas skolotāja izglītība nedod tiesības strādāt bērnudārzā, viņa pieņēma lēmumu pārtraukt vienas studijas, lai paralēli darbam mācītos pirmsskolas pedagoģiju. 

Pēc darba pieredzes «Zelta sietiņā» Lienei bija iespēja savu darbu veltīt tolaik tikko atvērtajā bērnudārzā «Riekstiņš», kur bija vadītājas vietniece, vēlāk bērnudārzā Salaspilī, un nu viņa savu pacietību, enerģiju un mīlestību velta «Cīrulīša» bērniem.

Bērniem ir jādod izvēles iespējas

Liene ir pārliecināta: radošums nav burvju komanda. «Nevar trīsgadniekam pateikt – tagad radoši strādā. Ir lietas, kas tomēr ir jāmāca,» viņa skaidro. Tas nozīmē – audzinātājs rāda pamatu, palīdz ieraudzīt formu, parāda, kā top aplis vai kā var veidot detaļas, bet pēc tam bērns turpina pats. «Lai arī cik daudz tu parādīsi priekšā, bērnu darbi nekad nebūs vienādi,» pieredzē dalās Liene. Vienādi tie kļūtu tikai tad, ja skolotājs sagrieztu vienādas figūras un precīzi norādītu, kur ko līmēt. Lienes grupā tā nenotiek.

Audzinātāja ir pārliecināta – bērnam jādod izvēles iespējas, un viņa bērniem māca domāt: ar ko krāsot – krītiņiem, guašu, ūdenskrāsām vai zīmuļiem; kādu papīru izvēlēties; ko darīt, ja ideja ir, bet trūkst materiāla. Lienei patīk, ka bērns pats domā alternatīvas – piemēram, ja vajag «sniegu», var izmantot papīra gabaliņus, saplēstas salvetes vai ko citu. Tas nav tikai par mākslu. «Tas ir par dzīvi: lai neapjūk, kad nav tieši tā, kā gribējās,» pamato Liene.

Īpaša vieta viņas darbā ir Montessori materiāliem – īpaši lasīšanas prasmju veidošanā. Liene apguvusi Montessori kursus, lai saprastu, kā šos materiālus lietot profesionāli, nevis «paņemt un dot». Brīži, kad bērni paši nāk un grib lasīt, ir tie, kas skolotājai sniedz īpašu gandarījumu: pat tad, ja bērns vēl nemāk savilkt burtus kopā, bet grib mēģināt. Un skolotāja ir blakus – individuāli, pacietīgi, ar metodi, kas iedrošina.

Laiks kopā un drosme uzticēties

Liene vairākkārt atgriežas pie domas – bērniem šodien ir vairāk digitālo prasmju, bet bieži mazāk praktisko iemaņu, mazāka pacietība un mazāka vēlme piepūlēties. Viņa redz arī to, cik bieži pieaugušie, noguruši un skrienoši, izvēlas vienkāršāko: iedot ekrānu, lai bērns ir mierīgs un lieki netraucē. Taču bērnam vajag kontaktu – sarunu, kopā būšanu, kopā darīšanu.

«Bērni atceras vienmēr kaut ko tādu, kas ir darīts kopā ar vecākiem,» saka Liene. Un šis «kopā darīts» nav obligāti izbrauciens uz ārzemēm vai dārgs piedzīvojums. Tā var būt vakariņu gatavošana, galda klāšana, vienkāršs virtuves darbiņš, kur bērnam uztic atbildību. Viņa uzskata, ka praktiskās prasmes bērnam jāmāca pamazām – droši, soli pa solim. Mūsdienās vecāki bieži baidās dot šķēres, nazīti vai adatu, bet bez šīm prasmēm bērns skolā un dzīvē jūtas apjucis. «Kā tad tu bērnam to visu mācīsi?» viņa jautā.

Svarīga tēma Lienes redzējumā ir arī robežas – gan uzvedībā, gan personīgajā drošībā. Viņa atgādina: bērnam ir jāmāk pateikt «nedari tā, man tas nepatīk», un pieaugušajiem tas ir jāmāca ne tikai teorijā, bet ikdienas situācijās. Viņa redz, ka daļa bērnu ļauj sev darīt pāri – ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, un tad klusē. Liene māca bērniem prasmi vērsties pie pieaugušā uzreiz, nevis pēc stundas, kad vairs nav skaidrs, kas notika. Skolā pieaugušais blakus nebūs visu laiku, un tieši tāpēc šīs prasmes jāapgūst jau pirmsskolā.

Atbildot uz jautājumu, kādu Liene vēlas redzēt savu audzēkni, kad viņš dodas uz skolu, viņa nerunā par ideālu uzvedību, izlasīto vārdu skaitu minūtē vai par perfekti uzrakstītu burtu, bet gan bērnu, kurš neapjūk, ja kaut kas nesanāk. Kurš prot atrast izeju, prot domāt, prot lūgt palīdzību un prot arī pateikt «stop», kad vajag. Un varbūt tieši tāpēc Lienes darba metodes atšķiras no citām: radošums te nav dekorācija. Tas ir veids, kā bērnam iemācīt dzīvi.

Pabeidziet teikumu: bērnu atbildes

Ko jums vislabāk patīk darīt kopā ar audzinātāju? 

Spēlēt galda spēles. Lasīt. Taisīt visādus darbiņus. Iet ārā uz mežu, tur mēs lasām ābolus. Skatīties kalendāru. 

Kas ir visjautrākais, ko jūs darāt bērnudārzā? 

Spēlējamies ar lego. Slidojam. Braucam ar ragavām. Trakojam. Pikojamies. Veļam sniega bumbas. Spēlējamies ar klučiem.

Ja audzinātāja būtu pasaku varonis, kas viņa būtu? 

Vienradzis. Lācis. Spēcīgs supervaronis ar spārniem. Putniņš. Viņa slidotu.

Ko audzinātāja teiktu, ja klasē pēkšņi ienāktu dinozaurs?

Nobītos un bēgtu. Ātri aizrāpotu un paslēptos. Uzkāptu kaut kur augstu. Traki kliegtu, un citi ietu tad palīgā.

Par ko audzinātāja visbiežāk saka «tu nu gan esi malacis»?

Kad mēs izdarām kaut ko labu – piemēram, labu darbiņu, «Ābeci», palīdzam viņai vai citiem. Kad klausām, nedarām blēņas. Mēs citreiz neklausām, nē, mēs bieži neklausām, dažreiz kliedzam. 

Vai jūs gribētu viņu ņemt līdzi uz skolu? Kāpēc?

Jā! Tāpēc, ka viņa mums mācītu visādus darbiņus un rakstīt. Jo viņa ir jauka. Bez viņas būs skumīgi. Pietrūks arī auklīte un otra audzinātāja. Pietrūks palīdzība. 

Pabeidziet teikumu: audzinātājas atbildes

Bērnam visvairāk vajag vecāku uzmanību, būt uzklausītam un saprastam.

Labs audzinātājs ir tas, kurš saskata bērnā pozitīvo, nevis ieciklējas uz negatīvo.

Katru dienu bērni man iemāca savaldīties, izprast, domāt, meklēt risinājumus un vēl daudz ko citu.

Ja bērns neklausa, es vispirms cenšos «aizrādīt» ar skatienu vai žestu. Ja tas neizdodas – runājam.

Radošums bērnudārzā sākas ar brīvību. Ar garlaicību. Arī ar materiālu trūkumu.

Es nekad negribētu, lai bērns justos bailīgs, nedrošs, nepārliecināts par sevi un to, ko dara.

Ticu tam, ka bērni grib visu un var visu atbilstoši savam vecumam. Viss atkarīgs, cik mēs viņiem ļaujam darīt. 

Ja man būtu viena minūte sarunai ar vecākiem, es teiktu, ka skolas gaitu uzsākšanai svarīga lasītprasme un prasme rēķināt, bet vēl svarīgāk ir tas, lai bērns prot tikt galā ar sevi – sekot līdzi savam apģērbam, uzraudzīt savas mantas.

Mans lielākais izaicinājums darbā ir ieinteresēt bērnus tur, kur redzu, ka sākumā nav nekādas intereses.