Tuvinieku ieskauta izstādes atklāšanā Lidija priecājās par katru, kas viņu sveic. Viņa smaidot teica, ka jūtas, ka viņu sveiktu kā pašu prezidentu. "Kas to būtu domājis, vai ne? Uz priekšu nesvinēšu vairs Lidijas, bet Alises, jo es visu mūžu jūtos kā Alise brīnumzemē, tā arī šodien.
Tas ir tik mīļi, ka jūs visi te esat un ka mums ir Gaismas pils, ka mēs visi esam šajā pilī, šajā gaismā. Paldies Dievam par to."
Starp sveicējiem bija arī mācītājs Pēteris Eisāns. Viņš pēc tam dalās savās atmiņās - "Viņa gandrīz vienmēr, ja veselība ļāva, bija agrajā dievkalpojumā Mateja draudzes pirmajās rindās. Tur notika mūsu sarunas. Vienmēr gaišas un sirsnīgas. Reiz viņa saka: “Mācītāj, tad, kad biju vieninieku kamerā, tad man spēku izturēt deva tas, ka par mani Dievu lūdza. Es to zināju. Es to piedzīvoju. Lūgšana nepaliek bez atbildes. Pat visbiezākās cietuma sienas nespēj Dieva klātbūtni apturēt, kad cilvēki Viņu lūdz.”
Šis pieredzes stāsts un saruna atstāja uz mani paliekošu iespaidu. Pāris gadus vēlāk tieši dēļ šīs Lidijas liecības es sapratu, ka jāaicina Latvijas kristiešus uz mērķtiecīgāku lūgšanu par ticības māsām un brāļiem grūtajās pasaules vietās. Tur, kur vajāšanas. Tur, kur ieslodzījums un pazemojumi. Tur, kur īpaša Dieva žēlastība un palīdzība nepieciešama. Ja esi šim aicinājumam atsaucies, tad zini, ka Lidijai tur liels iespaids bijis. Lidija - izlūgta. Es - izlūgts. Tu - arī. Tad nu arī vienojamies lūgšanu korī, lai iestātos lūgšanās par citiem. Dod man, Dievs… Tā iesākas ābečnieku lūgšanas. Lai nāk Tava Valstība un svētība citiem, Dievs…
Tas jau sāk līdzināties tam, kā Lidija lūdz, manuprāt. Paldies viņai par iedvesmojošo dzīves piemēru! Ne velti šīs dienas ieraksti FB liecina, cik īpašu iespaidu viņa atstājusi uz daudziem. Bez sava Tik-Tok, FB vai Instagram konta. Viņai ir kaut kas tāds, kas mums kā tautai sāk lēnām zust..." raksta P.Eisāns savā FB kontā.
Attēls no Pētera Eisāna privātā arhīva
