Nekādi negribētos palikt uz kādas skumīgas nots vai izskanēt smeldzīgā akordā, kaut arī skumjām nav nekādas vainas: bez skumjām nav prieka, tāpat kā diena nepastāv bez nakts. Jāpieņem, ka dzīves posmi piedzimst, aizsākas, aug, attīstās un katram laikam pienāk savs izlaiduma vakars – ar puķēm, kas šajā laiciņā atkal zied reizē kā – ceriņi, ķirši, ievas, kastaņas, ābeles, mežābeles… Meža un mājas bites, kamenes raujas vaiga sviedros – cik tad vairs līdz Jāņu vakaram, līdz rudenim?
Jāpaspēj. Jā, arī nenovēršama smeldze piezogas negribot, negaidot kā ansambļa mudinošais, vedinošais pamata motīvs – «tik un tā!». Bet nekas jau nebeidzas. Nu labi, būs ansamblim atvadu koncerts, bet kas teica, ka pēdējais? Ilggadējā kolektīva dziedātāja Maija Bindemane vairāk mani mierina nekā sevi: mēs taču nekur nepazūdam, un arī dziesma nezudīs. Kad gribēsies un vajadzēs satikties, viss notiks kā senāk, vienīgi uz skatuves nekāpsim. Bet uz dzīves skatuves taču paliekam kā dziesmas paliek – tik un tā!
Par tevi manas domas klīst
Tādu «tik un tā» – ir bezgala daudz, bet, lai še neatkārtotos pāri mēram, aiz lielā «Tik un tā» mēģināsim sarindot tos – it kā mazos, it kā ne galvenos «tik un tā», bet tomēr, tomēr svarīgs top it viss. Tajos sentences cienīgajos vārdos, kas veido lielo summu, neiztikt bez viena sīka, īsa, īsta, bet līmeni, kvalitāti raksturojoša vārda – kā! Kā tad bija, cik viegli, smagi tas nācis un kā tas nācis? Labi, var rēķināt, ka ansamblim jau 27 gadi, bet… Bet pirms tam nebija nekā? Bija, notika viss, un sākās viss.
Lai drusku vairāk ielūkotos Pārslas atmiņu gaitās, tiku laipni uzaicināts ciemos pie abiem – Pārslas un Pauļa Jēkabsoniem Madlienā. Mājās ar skaistu nosaukumu. Esam gana labi pazīstami, varbūt tālab ciemiņu sagaida ļoti sirsnīgi. Apsēžamies pie gaumīgi klāta galdiņa, viesmīlīgi degošā svecīte lieliski piepilda mājas mieru ar omulību. Paulis atnes karstu kafiju, visi iemalkojam, un pēc pāris stundām pamanu, ka tasītēm vairs neesam pieskārušies. Laiku savā varā paņēmis aizvadītais laiks – mūzikā, dzīvē, darbā.
Jelgavā iegūtā muzikālā izglītība vokālajā mākslā Pārslai bijis labs un cerīgs pamats tālākajam mūzikas ceļam. Izturējusi konkursu darbam Rīgas Operetes teātrī, mācījusies arī pie tolaik slavenās dziedātājas Valentīnas Butānes, pie mūziķa, komponista Romualda Kalsona, un, kā mēdz teikt, visi vārti dzīvei šķituši vaļā. Bet. Tajos laikos itin bieži mēdza apelēt pie jaunieša, komjaunieša sirdsapziņas, it īpaši tā saucamajā jauno speciālistu sadalē, kas gandrīz izlēma jauno pedagoģi sūtīt darbā uz tālajiem Bukaišiem. Kā bija, tā bija: vienīgais labums no tādas sadales komisijas, ka tomēr tikusi nosūtīta tuvāk Rīgai, un šī tuvākā vieta izrādījusies Madliena. Neliela pauze, kas it kā tikai tagad liek apjaust, ka Madlienai atdots viss mūžs. Tik un tā!
Pārsla ar Pauli pēc koncerta - mazliet laimīgi
Paulis – vīrs ar bagātu valodu un labu humoru – veikli atceras, kā nav laidis garām izdevību sadraudzēties ar skaisto, muzikālo pilsētnieci, un, liekot lietā visu savu iznesību, kāzas abi svinējuši jaunajā Madlienas Kultūras namā, kuram pavisam drīz jau 60 gadu jubileja. Mūža iznākums tādiem jauniem un skaistiem cilvēkiem pelnīts un jauks: divi bērni, pieci mazbērni, divi mazmazbērni. Abi pēkšņi un brīnumaini saskanīgā duetā sāk jūtīgu dziesmu: «Par tevi ir šī skumjā dzeja, par tevi domas klīst, par tavu taurenīšu deju un rozēm baltajām, kas vīst…» Izklausījās labāk par pašu dziesmas autoru Kasparu Antesu. Tas bija tik nesen, tas bija tik sen… Patiesībā, ja domājam par Pārslu, viņas kultūras un mākslas gaitām, tad nevaram ne apiet, ne izlaist, ka runa ir par abu – Pārslas un Pauļa – tandēmu.
Paulis visu mūžu bijis ne tikai vienkāršs mehanizators, šoferis, bet labs šīs cienījamās profesijas censonis, turklāt personība. Tīrradnis mūzikā, pilnu galvu trāpīgām atziņām, dziesmu melodijām, vārdiem! Humora izpratnē kungs ar šarmantu eleganci dziļas asprātības smalkumā. Savā laikā ap pagājušā gadu simteņa septiņdesmitajiem gadiem Pārsla un Paulis dziedāja burvīgus duetus savā madlieniešu estrādes ansamblī. Daudzi nav aizmirsuši, kā viņi uzstājās Latvijas Televīzijas tiešraidē, kā skanēja Raimonda Paula «Savāda vasara», kad viens otrs nobrīnījies, ar ko šis pāris sliktāks par slavenajiem Noru un Viktoru? Bet tā laika jaunieši atmiņu sentimentā atgādina joprojām, kā gājuši garus gabalus kājām uz zaļumballēm, kur muzicējuši madlienieši un dziedājuši Pārsla un Paulis, lai vismaz paklausītos labu, jūtīgu un melodisku mūziku.
To laiku ansambļa bundzinieks Aivars Jansons joprojām muzicē pūtēju orķestrī «Madliena» kā trompetists. Tā saucamajai vieglajai estrādes mūzikai līdzējuši arī mūziķi ar vārdu – taustiņu instrumentālists Einārs Lorencs, virtuozais saksofonists Juris Kalniņš. Atminos seno laiku aparatūru un mikrofonu pieticīgās iespējas, spējas, bet dzīvā mūzika skanēja kā vesels un nedzirdēts brīnums.
Iz senām atmiņām
Pārslas darba ceļi iesākušies Madlienas astoņgadīgajā skolā, kur jaunā, skaistā un enerģiskā skolotāja kādus četrus gadus nostrādāja par mūzikas (toreiz teica – dziedāšanas) skolotāju. Lielā Madlienas saimnieka Jūlija Beļavnieka laikā izvērsās intensīva kopsaimniecības ēku būvniecība, ko spīdoši veica pašu celtnieku brigāde inženiera Egila Vilnīša vadībā. Mājas būvējās, un visās tajās ēkās bija vajadzīgi darbinieki: nevis šādi tādi, bet augstas raudzes lietpratēji. Tādēļ pagājušā gadu simteņa sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā Pārslai nācās uzņemties Kultūras nama direktores atbildīgo amatu. Viņa zināja labi, ka ar pašdarbnieku masveidību būs par maz: tai jāiet kopā ar augstu māksliniecisko kvalitāti, un pati arī citādāk nemaz neprata.
Jaunā Kultūras nama direktore neatlaidīgi braukusi uz Rīgu pie ietekmīgiem tā laika vīriem, kuriem vārds un teikšana. Madlienas mākslinieciskajiem kolektīviem tika darināti, uzšūdināti pašas Madlienas autentiskie tautas tērpi. Par kora diriģentiem strādāja talantīgi mūziķi, piemēram, Juris Kokars, Uldis Kokars no Rīgas, uzcītīgais un strādīgais mūziķis Jānis Sprancmanis. Nevaru noturēties nepiemetinājis, ka Sprancmanis bija mans klases audzinātājs, kura vadībā Ērgļu vidusskolas pūtēju orķestris 1967. gada Skolēnu dziesmu svētkos izcīnīja absolūtu pirmo vietu Latvijā, šo panākumu atkārtojot 1972. gadā. Tolaik orķestrī pūtu baritonu.
Nevar nepieminēt Madlienas kora pirmsākuma dvēseli Jāni Rinkusu, kas vadīja arī lauku kapelu ar akordeonistu Eduardu Jirgenu, izveicīgo, smaidīgo un allaž omulīgo vijolnieku Voldemāru Kleinbergu priekšgalā. Panākumus guva skolotāju Ainas un Andra Šrāderu vadītie sarīkojumu un tautisko deju kolektīvi, kur pavadījumus pēc vajadzības uz klavierēm spēlēja arī pats Andris. Nu kur te visus var nosaukt? Tā bija liela, aizrautīga un izglītota lauku inteliģence! Pašas Pārslas vadībā izveidojās sieviešu vokālais ansamblis, jau izsenis madlieniešiem bijis savs pūtēju orķestris (kā sākums tagadējam orķestrim «Madliena»), darbojušies dažādi deju kolektīvi, amatierteātri… Tas viss turpinās, un visu patiešām nosaukt nevar un nevajag. Citādi paēnā paliks «Tik un tā». Bet kā lai nepiemin Kultūras nama direktores Pārslas titānisko kultūras veikumu, kuram apakšā tik daudz neatlaidīga un smaga darba? No kurienes dziesmai tāds melodisks vieglums? No darba smaguma!
Esmu nejauši dzirdējis, kā tie sirmie, apņēmīgie ļaudis mēģina, trenē savu muzikalitāti, gatavojoties kārtējam koncertam, slīpējot repertuāru. Vokālās meistarības nepiekāpība velkas krietni ilgāk par «pieci mazi brītiņi»: iesilda un trenē balss saites vokalīzēs, nošu pasāžās, kur ātrā tempā vingrina balsis augšup ejošās un lejup krītošās skaņu improvizācijās. Atver ne vien balss skanīgumu, bet raisa arī priekšnesuma vieglumu, kas tik nepieciešams melodijas plūdumam un harmoniskā sabalsojuma tīrībai. Dziedātājas Maija, Malda īpaši uzsver Pārsliņas (kā arī viņu mīļi sauc) smalkjūtību, nemeklējot nepareizās nots vainīgo, bet taktiski ievirzot skanējumu tā vislabākajā izpildījumā. Klausītāju, skatītāju neredzamie darbi neinteresē, viņam svarīgi, lai skan un lai tīkami klausīties. Te atkal runa par redzamajām un neredzamajām aprisēm. Mēs esam pieraduši Pārslu, Pauli un visu «Tik un tā» radošo komandu redzēt koncertos, godos, pašmājās un viesos staltus, gaumīgi uzcirtušos un skanīgi, jūtīgi un viegli dziedošus. Tas viss nerodas pats no sevis, tas no sevis nesaudzēšanas un ilgu gadu kalpošanas mākslai. Jā, arī dziedāšanas māka ir māksla, kur vairāk neredzamā nekā redzamā.
Ja domājam par «Tik un tā» māksliniecisko sniegumu, tad tajā allaž izceļas – gaume, šarms, elegance tērpos, vokālā meistarība, toņa un akordu skaidrība. Katra dziesma tapusi kā vesela dramaturģija – ar sižetiskām melodiju līnijām, kuras nekad nav līdzinājušās atdziedāšanai, kuras maz līdzinās cita citai un vēl mazāk atkārtojas. Kas pazīst šo unikālo ansambli, zina, ka jauneklības un dedzības iespaidā daudzus gadus tam nav piestāvējis apzīmējums – senioru kolektīvs. Daudzus gadus! Atminos leģendāro aktieri Paulu Butkēviču, kas kādā «Tik un tā» koncertā pieliecās tuvāk un aizgrābti pačukstēja: «Eu! Tu dzirdi, kā dzied? Šitādus var saukt par pašdarbniekiem?» Apjautu pats, bet, ja to jūt profesionāls dziedošais aktieris (arī no «Četriem baltiem krekliem»), kas savus uznācienus arī slīpējis ar nežēlīgu darbu, nemanāmi un negribot piezogas kaut kāda lepnuma jausma – lepnuma, nevis lepnības, tur pa vidu ir kāda starpa…
Kad gadiem pāri skatos
Stāsta pati Pārsla: «Ansambļa vadīšana man nebija sveša lieta: dziedājām sieviešu vokālajā ansamblī, bet 1997. gadā mums piebiedrojās vīri, un tā tapa jauktais senioru ansamblis ar, kā izrādās, tēlainu un pravietisku nosaukumu «Tik un tā», kam nebija nekāda sakara ar Imanta Ziedoņa 1985. gadā izdoto grāmatu «Tik un tā»: tie vēl bija šķietami nesatricināmie padomju laiki, bet mēs jau dziedājām brīvā Latvijā. Pamata un mainīgais dalībnieku sastāvs tāds: Dace Valdmane, Zinaīda Rulle, Mārīte Rubene, Dzidra Megi, Lūcija Vāvere, Maija Bindemane, Silvija Miezīte, Pārsla Jēkabsone, Arvīds Bindemanis, Eduards Jirgens (pēc gada Eidi nomainīja Daniels Logins), Mirdza Lukjanska, Paulis Jēkabsons, Jānis Kļaviņš, Silvija Miezīte, Malda Lapiņa, Vija Virsnīte, Ausma Liepiņa. Paldies mūsu lieliskajai dziesmu pavadītājai, pianistei Sarmītei Paeglei, kura tik burvīgi prot spēlēt un saspēlēties ar mums – dziedātājiem. Nemaz nav tādu vārdu, ar kādiem varētu pateikties kopīgās lietas virzītājiem, jo ceļš bijis ļoti garš.
Ar jaundibinātā ansambļa pirmajiem soļiem tiecāmies pēc skanīguma, aktīvi koncertējām, savu varēšanu apliecinājām skatēs. Iemantojām daudz draugu, līdz ar to viesojāmies pie draugiem – Lapmežciemā, Ādažos, Valmierā, Jaunpilī, Baložos, Ikšķilē, Ķeipenē, Lēdmanē, Suntažos… 2004. gadā, izejot visas trīs konkursa kārtas, dziedājām ansambļu finālsacensībās Tumē, izcīnot trešo vietu valstī. Ar 2008. gadu finālā tikušajiem ansambļiem bija dota iespēja piedalīties lielajos Dziesmu svētkos un doties svētku gājienā. 2013. gada Dziesmu svētkos mūs pagodināja ar iespēju koncertēt Vecrīgā – sešās dažādās vecpilsētas vietās un ar iespēju doties Dziesmu svētku gājienā. Nu, jā, tas viss kaut kādā mērā uzskatāms kā radošās darbības labs iznākums.
Bet blakus tam ir pati dzīve. Cilvēks ir sociāla būtne, un koncerti, mēģinājumi ir kārtējā draudzīgā satikšanās, apspriešanās, kur dominē sarunas par visu, kas uz sirds. Katram savi prieki, bēdas un pārmaiņas, un sirds izkratīšana ne vien noderīga, bet arī ļoti nepieciešama. Protams, tas viss pirms un pēc mēģinājuma, kurā sava iedibināta kārtība. Kad esam kopā, dažkārt liekas, ka dati pasēs nokļūdījušies un esam tikpat jauni kā senāk. Bet ik pa laikam par īstenību atgādina nenovēršamais, un debesu koros dziedošo draugu saraksts īsāks nekļūst, un atkal, atkal no kāda jāatvadās. Ar tādām domām aprast grūti, bet jāsarod. Pavisam nesen pavadījām Arvīdu… Ko tur, lai viņiem visiem svēta debesu mūzikas bezgalība. Jā, tā arī izlēmām, ka koncerta variantā uzdziedāsim pēdējo reizi, bet turpināsim tikties gan jaukajās sarunās, burvīgajās dziesmās. Nav iespējams pateikties personīgi un visiem, bet tomēr saku lielu paldies visiem, visiem!»
Par punktu un domu zīmi
Nu tā stunda ir situsi. Izdomāts labi. Teju pašā Vasarsvētku priekšvakarā pēc Madlienas senioru biedrības «Sisegale» vadītājas Maldas Lapiņas rosinājuma un organizācijas iniciatīvas Kultūras nama zāle skatītāju piepildīta. Laiks uz brīdi apstājas, jūtamas svinīgas gaidas. Malda vienkāršajā un sirsnīgajā uzrunā pastāsta par leģendārā ansambļa gadu gājumu, par spožiem koncertiem, mākslinieciskajiem sasniegumiem. Kad vārdos mīļi ieskanas «mūsu Pārsliņa», atskan svinīgi aplausi. Runa pārdomāta, secīga un «Tik un tā» galvenās līnijas aprakstoša, bet Maldas balsī jaušama skumīga smeldze par to, ka gadi izgaist tālumā un visam kaut kad pienāk laiks, kad gribas un droši vien arī vajag likt punktu uz i…
Dziedātāju uznāciena pieteikums, un, siltu aplausu pavadīti, viņi nāk kā senāk – droši, pārliecinoši, stalti un apgaroti kā senāk. Ja ne vairs tik jauni, bet smaidoši un sirdīs jauni kā senāk. Kaut kā nemana arī to, ka rinda retāka, un nemana, ka kaut kā trūktu. Biju iedomājies, ka nodziedās pāris dziesmas, bet itin jauki sanāca vesels koncerts. Koncertu vada un numurus piesaka pati Pārsla. Kā ierasts, pie klavierēm pianiste Sarmīte Paegle, kas ar ansambli ilgos gados saaugusi kopā. Kā Svētvakarā. Pirmā dziesma šai noskaņai īsti radīta – «Latvija» ar Māras Andersones mūziku un vārdiem. Ja reiz «Latvija», kā tad bez latviešu tautas dziesmas. Balsīm izteiksmīgi sasaucoties, rotaļīgi vieglā humorā skan «Vai Dieviņi».
Dziesmas sižetu, režiju atkal un kā vienmēr notur Paulis un Pārsla. Sirmā vīra spēja katru vārdu izdziedāt jūtīgi, dziesmas jēgai atbilstīgi un filigrāni izkoptā vokālā sniegumā būtu īpaši ielāgojama daudziem, bet ne atdarināma. Pārslas talants – saskaņoties, pieskaņoties, no mazā dziedātāju pulciņa izvilinot teju akadēmisku skanējumu – ir apbrīnojams. Visu dziedātāju spēja atbrīvotā un izteiksmīgā stājā atdot sevi dziesmai ir patiesi enerģiska un pat jauniem cilvēkiem piestāvoša. Tā ir vesela muzikālo krāsu palete – melodija, vārdi, daudzbalsības tīrība, mirdzums acīs un gaumīga atraisīšanās vieglās kustībās. «Vai Dieviņi» finālā Pauļa sulīgais bass liek jebkuram vēlīgi pasmaidīt un atzinīgi apbrīnot. Māras Andersones «Muzikants» ar Olafa Gūtmaņa vārdiem jūtīgi tuvs ne vien muzikanta sirdij: minora akordu smeldzē arī gana mažorīgs, cerīgs gaišums. Heinriha Kalvīša «Baltā ābele» ar Astras Tomsones vārdiem skan gaiši pacilāti un piedienīgi – pašā ābeļu ziedu laiciņā. Pārsla pastāsta par sadarbību ar komponistu Viktoru Pizānu, kas raksta mūziku tieši vokālajiem ansambļiem.
Pizāna «Kā citādi lai pasacīt» ar Knuta Skujenieka vārdiem izskan kā sveiciens (roka neceļas, ka atvadu) saviem klausītājiem, skatītājiem no visas sirds – roku liekot uz sirds un tur arī rokai brīdi paliekot. Īsa pauze, un ilgi sirsnīgi aplausi. Kā skolas izlaiduma vakarā mākslinieki iekraujas puķēs. Pagasta pārvaldes vadītāja Inga Elme pateicas vienkārši, izjusti. Sveicēju pulkā draugi no Ķeipenes, Suntažiem, Jūrmalas, savējie no pašu «Sisegales» un vēl... Apsveicēji labsirdīgi apspēlē to punktu uz i ar zemtekstu: nu tā jau gluži nebūs! Arī man gribas viņiem piekrist un punktu aizstāt ar domu zīmi teikuma beigās. Jo, kas zina, uz citu rudentiņu...
Raksta ievadā ieminējos par Ogres novada izvēlēto, pašvaldības domē apstiprināto motīvu – saukli «Šeit dzimst leģendas». Varam droši uzskatīt, ka Madlienas senioru ansambļa «Tik un tā» divdesmit septiņos gados paveiktais ir vesels kultūrvēsturisks liecinājums un leģendas cienīgs fakts, un apbrīnojams fenomens.
