Mūzika Airas dzīvē ir neatņemama sastāvdaļa jau kopš agras bērnības, kad ir iets līdzi vecākiem uz vietējā kluba ansambļa mēģinājumiem un ar skaņām kopā dzīvots dzimtajā Lubānas mājā, kurā šodien arī tiekamies. Savukārt, diriģentes kopsolis ar Dziesmu svētku latvisko un nesaraujamo stīgu kopīgā vijumā stiepjas jau kopš 1985. gada. Kā atceras laikabiedri – toreiz Vispārējo Dziesmu svētku dalībnieku rindās stāvējuši arī armijnieki, savukārt kopkoris vienbalsīgi saucis ārā Haraldu Medni, kurš nebija aicināts diriģēt šajos svētkos. Toreizējā Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas 2. kursa audzēkne pat neuzdrīkstējās sapņot, ka nākotnē ne reizi vien stāvēs uz šo svētku podesta un tieši viņas rokas palīdzēs atrast svētku skaņas krāsas, tautai atkal dodot iespēju justies vienotai. Šī būs mūsu sarunas pirmā daļa, jo nesteidzīgajā augusta pievakarē Lubānas mājas dārzā tika izrunāts daudz. Pūšot te ierastajam ziemeļrietumu vējam, uz iekoptā piemājas dārza kafijas galdiņa kūp mūsu krūzes, un Aira pati sāk stāstīt par nule aizvadīto tradicionālo salidojumu ar vidusskolas kursabiedriem. Tas šogad rīkots viņas mājās. Cilvēki Airai ir svarīgi – bez tiem mūziķa dzīve būtu bez krāsas un arī skaņas.

Alojā, 2021. gadā, foto no Airas Birziņas personīgā arhīva

Aira: - Nupat nedēļas nogalē bija mūsu Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas kordiriģentu kursa salidojums. Un katru gadu, tiekoties pie kāda no kursabiedriem, arvien spēcīgāka ir sajūta, ka esam kā brāļi un māsas. Jā, tas ir interesanti, ka tiekamies tieši ar vidusskolas un nevis ar augstskolas kursabiedriem, un atbilde visdrīzāk slēpjas tajā, ka tieši vidusskolā mēs kopā pieaugām par lieliem cilvēkiem, kopā mācījāmies dzīvot. Arī blēņas taisījām un ziepes vārījām kopā. Tagad tas pats lustīgais pulks sanākam kopā katru gadu.

- Vai tēmu loks ar gadiem mainās?

- Protams! Šogad viens no kursa biedriem jūnijā nomira, un mums pat bija jautājums, vai šogad maz taisām salidojumu. Aizgājēja Mārtiņa sieva, kas arī kopā ar mums mācījās, teica, nē, ir jāsatiekas! Protams, līdz ar to, šogad tikšanās bija sentimentālāka un ar skumjāku noti, jo kāds no mūsējiem vairs nav. Kursā kopā bijām piecpadsmit kordiriģenti.

Ir dzirdēts, ka salidojumos klasesbiedri sanākot kopā atkal ir savās vecajās lomās. Tas, kurš bijis āksts, tāds arī ir, tas, kurš čīkstulis bijis, tāds arī ir. Šķiet, mums arī sākumā tā bija. Mēs pat sarunājāmies skolas laika iesaukās.  Tagad, kad pa gadiem tiekamies, tās reizes ir kļuvušas citādākas, lomas vairs nav tās, kas bija skolas laikos. Viena kursabiedrene nupat mums teica, ka mācību laikā mēs meitenes pat nesapratām, cik mūsu puiši ir forši (smejas).

Un tās tēmas, jā, ir visdažādākās, tostarp ir visāda veida atzīšanās. Pēc salidojuma, viena kursabiedrene pie manis uzkavējās ilgāk un mēs atcerējāmies jaunības ballīti mazā Latgales pagastā, kur bijām trijatā, un viena uz rīta pusi bija pazudusi. Mēs viņu nesagaidījām un aizbraucām gulēt uz Līvāniem. Tagad spriežam, nu kā tā toreiz drīkstējām, un sapratām, ka vēl joprojām neesam viņai paprasījušas, kur tad viņa bija toreiz palikusi. Šis jautājums mums tagad paliek uz nākamo gadu, ko noskaidrot. (smejas) Vēl pēc salidojuma čatā kāda kursabiedrene rakstīja, ka starp mums valda tik ļoti “savējo un drošības sajūta”.

- Cik daudzi pēc skolas palika iesāktajā mūzikas ceļā?

- Lai arī mēs visi bijām diriģentu kurss, ne visi aizgāja šo diriģenta ceļu. Es vienīgā esmu palikusi diriģēšanā kā pamatprofesijā. Vairākas  no mums ir mūzikas skolotājas un ansambļu vadītājas, tad ir bērnudārza vadītāja,  viena ir skolotāja Amerikā. Viena dzīves laikā atrada aicinājumu darboties ar bitītēm un strādā arī bērnudārzā. No pieciem puišiem tikai viens turpināja studēt mūziku. Tas bija saistīts arī ar padomju laiku sistēmu, kur pretendēt uz augstskolu varēja tikai ar ļoti labām atzīmēm.

- Lai varētu mācīties augstskolā, vajadzēja izcilas sekmes?

- Mēs skolu beidzām 1987. gadā un konservatorijā varēja stāties tikai tie, kuriem bija četru vai piecu baļļu atzīmes. Un nebija svarīgi, kuros priekšmetos tev bija kāda zemāka atzīme, piemēram, trijnieks. Arī man tādi trijnieki bija - padomju tiesībās un ateismā. Tā kā specialitātes priekšmetos man bija piecinieki, tad gāju uz Kultūras ministriju pie atbildīgā ierēdņa ar iesniegumu atļaut man stāties augstskolā. Cita ceļa nebija, un rezultātā mums divām no kursa toreiz šādi atļāva stāties tālāk. Mani, protams, noaudzināja par tiem trijniekiem... Tāda toreiz bija tā kārtība. Tālāk bija septiņi iestājeksāmeni konservatorijā, no kuriem pieci bija mūzikā.

- Vai toreiz kā vidusskolu tikko beigušiem, jūsu starpā arī valdīja tā sajūta, ka nu tik beidzot dzīvošu, jo es taču zinu, kā to darīt, esam lieli….

- Man vēl joprojām tā sajūta nav (smejas). Lai arī bērnībā es bieži zināju, ko un kā darīt. Piemēram, Lubānas pamatskolā katru gadu bija politisko dziesmu konkurss, kurā bija jāpiedalās un jādzied katras klases ansamblim. Klases audzinātāja iedeva man dziesmu un teica, ka man tagad ir jāmāca ansamblis. Tas bija 4. klasē. Neatceros, ko es tur darīju, ko tām meitenēm teicu, kā viņām jādzied. Dažkārt man vēl aizvien kāds atgādina, ko es toreiz esmu prasījusi darīt. Un mēs taču toreiz uzvarējām, bija jābrauc uz Madonu, uz rajona skati. Vēlāk mani aicināja palīdzēt vidusskolas klasēm žetonvakariem sagatavot priekšnesumus. Vai es toreiz zināju, kā kaut kas ir jādara? Nezināju, bet rezultāts bija!

- Šeit Lubānā ir jūsu dzimtas mājas?

= Kad es piedzimu, vecākiem vēl nebija savas mājas. Mēs dzīvojām īrētā dzīvoklītī. 70. gadu sākumā mēs sākām šeit dzīvot brīdī, kad te tikai viena istabiņa bija sataisīta. Pārējo pamazām vecāki iekārtoja. Man ir divas māsas – Gunta un Laura.  Ar Guntu man bija gads un desmit mēnešu starpība, bet Laura par mani ir astoņus gadus jaunāka. Ar viņu kopā augu tikai līdz viņas skolas sākumam un manam Mediņskolas periodam, jo Lubānā pabeidzu 8. klasi un aizgāju mācīties uz Rīgu. Tā kā bērnības darīšanas un atmiņas vairāk saistītas ar Guntu, bet tagad daudz vairāk iznāk  būt kopā ar Lauru un Lauras ģimenīti, jo Gunta dzīvo Vācijā.

Aira agrā bērnībā, foto no personīgā arhīva

- Un vai šajās mājās arī bija mūzikas klātbūtne tik stipra, ka caur to tikāt ievirzīta savā dzīves ceļā?

- Mājās dziedāšana bija regulāra lieta. Tētis mums bija liels dziedātājs. Viņš bija apguvis pašmācības ceļā vairākus instrumentus – akordeonu, vijoli, klavieres, cītari, un visi šie instrumenti mums arī mājās bija. Atceros, ka 80. gados mums kāds meistars īpaši izgatavoja cītari, kuru tētis mums visām ierādīja, kā spēlēt. Skolā mācījos klavieres, bet tās ne visur ir pieejamas, tādēļ tētis virzīja mani mācīties arī akordeonu un vijoli. Tā pašmācībā mazliet apguvu akordeonu, pavisam nedaudz cīnījos ar vijoles čīgāšanu, citādi to nevar nosaukt. Kā ģimene uzstājāmies reiz arī Lubānas kultūras namā uz skatuves. 

Mūzikas skolas gaitas kļuva apdraudētas brīdī, kad Lubānā slēdza mūzikas skolas filiāli skolotāju trūkuma dēļ. Ar vecāku atbalstu, mēs vairāki bērni vienu gadu tad nu braukājām uz Madonas Mūzikas skolu. Divas reizes nedēļā mēs vesels bariņš  ap 13.00 gājām prom no stundām un braucām uz Madonu. Vakarā ap 21.00 ar Rīgas autobusu atgriezāmies atpakaļ. Brīdī, kad bija jāizvēlas, no kuras aktivitātes atteikties, lai mūzikas skolai pietiktu laika, tās bija tautas dejas, ko pārtraucu darīt. Es no tām it kā aizgāju, tomēr pavisam neilgi pēc tam deju kolektīvu vadītāji Laimdota un Andris Ezeriņi mani uzrunāja spēlēt klavieres pie viņiem. Tā es no kādas 5.klases turpināju ar dejotājiem spēlēt klavieres. Tas ļoti palīdzēja attīstīt klavierspēli - improvizāciju, tempa un ritma izjūtu, izkopt harmonijas lietojumu, kā arī veidoja atbildības sajūtu.

Toreiz dejotāji ar magnetafoniem neuzstājās, tikai ar dzīvo mūziku katrā priekšnesumā! Tagad pat nesaprotu, kā man tik mazai meitenei varēja uzticēt spēlēt pat skatēs, un pat algu maksāja Lubānas sovhozā, jo spēlēju arī pieaugušo deju kolektīvam, kur dejoja mani vecāki! Tā es visai ātri iegāju pieaugušo vidē un dzīvē.

- Šodien mums Mūzikas skolas ir teju katrā pilsētā, esam priviliģēti!

- Jā, un toreiz taču autobuss, kas vakarā brauca no Rīgas uz Ērgļiem un tālāk uz Lubānu, mēdza kādos vakaros arī neatbraukt. Nācās stundu papildus gaidīt pēdējo autobusu. Šodien mūzikas un mākslas skolu tīkls ir tik plašs visā Latvijā! Esam tiešām priviliģēti. Kad šo izglītības modeli ierauga ārzemju viesi un kolēģi, viņi to apskauž, sākot ar to, ka šī iespēja maksā maz no vecākiem un ka tas ir pieejams tik augstā profesionālā kvalitātē. Mūsu mūzikas skolās un skolās ir ļoti labi izglītoti skolotāji. 

Tik svarīgi, ja skolotāju pašu aizrauj priekšmets, kuru tas māca un kurā viņš ir profesionālis. Neatbalstu pieeju, ka skolotājam viens mācību priekšmets ir galvenais, bet jāmāca arī  kāds otrs “nesvarīgs” vai mazāk svarīgs priekšmets, kurā viņš ieguvis tikai minimālas zināšanas un prasmes. Lai mācītu mūziku vai mākslu, pedagogam ir jābūt ar ļoti augstu specializēto profesionālo kvalifikāciju. Diriģēt kori nenozīmē kustināt rokas, tādēļ to arī visi nevar un neuzņemas.

- Nereti profesionāļi izdeg, viņus nemitīgi vērtē un prasa augstus sasniegumus…

- Ir profesijas, kuras katru dienu tiek vērtētas, piemēram, skolotājs, kurš visu laiku iziet skolēnu priekšā. Arī mūziķu profesija visu laiku tiek vērtēta. Un mūzika ir jāsāk apgūt agri, lai ir pamatbāze, no kuras atkarīgs tālākais profesionālo iespēju līmenis. Lai izaugtu par mūziķi, kāds sāk mācīties savu profesiju pat agrāk par pirmajiem skolas gadiem. Ja rēķinu savu profesionālo ceļu un attīstību, izglītības laiks  ir 19 gadi. Šeit Lubānā mūzikas skolā -   8 gadi, mūzikas vidusskolā - 4 gadi, tālāk konservatorijā jeb tagadējā Mūzikas akadēmijā mēs bakalauros mācījāmies 5 gadus un 2 gadi maģistrantūrā.

Kad beidzu 8. klasi ar ļoti labām atzīmēm visos mācību priekšmetos, nebija vienkārši izvēlēties turpmāko ceļu. Es rakstīju plusus un mīnusus, ko darīt tālāk. Galvenā atziņa bija, ka nespēju iedomāties savu dzīvi vidusskolā, kur mūzika man vairs nebūs kā izglītība. Pieļāvu domu, ka klavieres varētu būt turpinājums, bet tā laika saprašanā man bija formula, ka, ja kļūšu par pianisti, tad visu mūžu katru dienu man būs jāspēlē vismaz sešas stundas … Tas man likās par daudz! Cita iespēja bija – mūzikas teorijas specialitāte, tā saucamie solfedžo speciālisti. Man solfedžo ļoti patika, un tas man bija kā sports, kur ir jāpārvar grūtības. Vēl bija  variants - vokālisti, taču tur uzņēma tikai no 18 gadiem, tam man nāktos gaidīt vēl trīs gadus. Tā nu mana klavierskolotāja teica, ka atliek - diriģēšana.

- Un šī izvēle ne mirkli nav nožēlota?

- Nē. Tur atkal veiksmes stāsts divās situācijās, kas bija jau Mediņu iestājeksāmenā. Toreiz bija ļoti stingri noteikts, ka uz eksāmenu jābūt līdzi reflektanta apliecībai, bet es uz solfedžo eksāmenu apliecību aizmirsu mājās. Aizeju uz eksāmenu un saprotu, ka mazais papīriņš nav līdzi, un ka nu skolotāja nedrīkst pieņemt mani eksāmenā. Eksāmens sastāvēja no divām daļām – rakstiskās un mutiskās. Vienas kursa biedrenes mamma, kura bija atbraukusi līdzi savai meitai no Aizkraukles, redzot mani stāvam un raudam pie durvīm, gāja pie skolotājas un lūdza skolotājai izdomāt risinājumu, lai es varētu kārtot to eksāmenu. Iedomājieties, konkurentes mamma gāja un par mani iestājās, lai arī mani redzēja pirmo reizi. Un tiešām skolotāja  piekrita, ka es varēju aizbraukt uz māju pēc apliecības. Tā es rakstisko daļu nokārtoju vēlāk pēcpusdienā, un Aijas mammai es visu mūžu esmu pateicīga!

Mūzikas specialitātes tiek apgūtas individuālās stundās, tādēļ katram jaunajam censonim pirmajā skolas dienā ir tā laime uzzināt savu nākamo skolotāju izvēlētajā profesijā. Un tā bija man otra lielā veiksme, uzsākot skolas gaitas.  Mēs grupā iestājāmies divas Airas, viena no Tukuma, otra no Lubānas . Iedomājieties, pirmo reizi dzīvē sastapu otru Airu, jo šis vārds taču ir rets vārds. Pirmajā septembrī, saucot šo sadalījumu, uz brīdi it kā bija apjukums pedagogu starpā, jo, izrādījās, ka viņi bija sajaukuši mūs pēc uzvārdiem. Bijis domāts, ka pie skolotāja Jāņa Lindenberga mācīsies otra Aira. Bet nu nosaukts bija, un tā arī palika. Tā ir mana otrā, bet iespējams, ka pati lielākā vidusskolas veiksme, jo tieši no šī skolotāja visvairāk ir atkarīgi jaunā mūziķa turpmākie profesionālie mērķi un uzskati, kāda veidojas karjera un attīstība,  un vai izvēlētā profesija tev kļūs par dzīves aicinājumu.

No sava Mediņskolas kursa kordiriģentiem es vienīgā stājos tālāk augstskolā tieši kordiriģēšanas specialitātē. Līdzās manam pašas ieguldītajam darbam, tas ir arī mana diriģēšanas skolotāja nopelns. Viņš bija neparasts, labā nozīmē traks uz savu profesiju un turklāt metodiski ļoti spēcīgs skolotājs. Viņam bija izšķirīga nozīme manā profesionālajā ceļā arī pēc vidusskolas gadiem.

- Bet ne visi, kas nostājušies uz diriģenta ceļa, pēc gadiem kļūst par virsdiriģentiem, kuru respektē kolēģi un mīl tauta. Vai jums ir nācies izcīnīt cieņu pret sevi šajā diriģentu pasaulē?

- Neatceros sajūtu, ka profesionālā ziņā man kādreiz bijusi “nestabila zeme zem kājām”, kad jāiziet, piemēram, koncertā. Reti ir bijušas šaubas, vai sanāks, vai izdosies. Iekšā vienmēr bija pārliecība, ka viss izdosies. Iespējams, tā ir rakstura īpašību kombinācija un mana mentalitāte, arī ģimenes piemērs, kas saņemts, bet noteikti arī labā izglītība, kas dod pārliecību un paļāvību uz sevi. Pārsteigumi, protams bijuši. 

Atceros, sāku strādāt ļoti labā korī Dobelē, kur visi dziedātāji bija savstarpēji sadziedājušies un saraduši, spējuši veikt ierastās kora prasības. Kādā no mēģinājumiem es prasīju citādu vokālo toni basu balss grupā, un vīri, kas dziedāja basos, reaģēja ar komentāru – “Tu, meitenīt, mūs tagad komandēsi?” Es no tā teikuma nenobijos, pat nenoreaģēju ar kādu atbildi, turpināju strādāt. Ar laiku profesionāli apliecināju sevi dziedātāju acīs un kļuvām par draugiem un labu komandu.

Šis ir stāsts par to, kā tu reaģē brīdī, kad tev izmet kādu pārbaudījumu. Vēl atceros reizi, kad biju uz pirmo mēģinājumu slavenajā sieviešu korī “Dzintars”, kur Ausma Derkēvica aicināja mani strādāt. Jutos ļoti pagodināta par šādu profesionālu izaicinājumu. Pirmajā mēģinājumā viņa mani lūdza kori iedziedināt un iesildīt balsis. Aizgāju pie klavierēm, teicu: “Labvakar, lūdzu piecelieties kājās, sāksim iedziedāties!” Un tad no zāles atskan skaļš – “Ko? Mēs te neceļamies kājās…” Es neapjuku, un kaut kā piebildu, ka, labi, varam dziedāt arī sēdus, varam dziedāt dažādi. Un tad atskanēja no citas dziedātājas frāze – “Bet mēs jau varam arī piecelties.” Tad arī dziedātājas piecēlās. Protams, tu kādā brīdī vari sajusties, ka tev netic vai muzikāli nenāk līdzi. Katram korim ir savi izaicinājumi. Vienmēr ir gribējies, strādājot ar jebkuru kori, lai viņi ne tikai arvien labāk iemācās dziedāt, bet arī gūst prieku no tā un vēl vairāk – garīgi izbauda kordziedāšanu kā radošu un ļoti skaistu procesu.

Dziesmu un deju svētkos 2008. gadā. Foto no personīgā arhīva

- Un tomēr – virsdiriģents atbild par tik daudziem koriem reizē…

- Arī tas lielais kopkoris patiesībā ir viens koris. Ja es eju ar pārliecību, kā veidošu dziesmu un man ir stāsts, kas tajā ir jāpasaka, kāds vēstījums klausītājiem jānodod, tad nav grūti vadīt ar rokām arī kopkora dalībniekus, jo patiesā vadīšana jau nāk no sirds. Bet vispār es nebeigšu par to brīnīties ne tikai Mežaparka mērogā, bet arī viena kora mērogā, cik tā ir dīvaina profesija, ka kustinot rokas, gaisā tu raidi savas domas un citi tās realizē. Man liekas, nav citu profesiju, kur manas roku kustības daudzi citi vienlaikus pārvērš par stāstu, par skaņu. Dziedot korī pilnīgi viss katru reizi top tieši vienu reizi. Tāpēc tas ir treniņš, sadziedāšanās, kad elpo vienā elpā, par to konkursos kori saņem balvas – tā ir tāda saplūšana, bet reizē arī gatavība dot savu artavu un enerģiju vienā kopīgā dziesmā.

- Kas ir tas veiksmes kopums Balvu korim, kurš šovasar aizveda galveno balvu uz mājām?

- Varu teikt, ka tuvu balvai bija vēl daži citi kori, bet man nav pārsteigums par Balviem, zinot sniegumu finālā un arī rezultātus iepriekšējos gados. Balvu un arī Tilžas bērnu kori skan skaisti, jo viņu diriģente Linda Vītola ir izcila skolotāja. Tas noteikti ir skolotāja fenomens un personības spēks. Katram mūziķim ir viņa ideāli, ko viņš vēlas sasniegt. Mums diriģentiem vai ansambļu vadītājiem ir savi skaņas ideāli, un tieši kura skaņa ir mana skaņa. Arī man par šo ir savs stāsts, bet Balvu un Tilžas koru diriģentei Lindai Vītolai ir sava izjūta par skaņas tembru, kura krāsojas un var izteikt dažādas noskaņas. Tie ir viņas izloloti dziedātāji, kas mūzikā skoloti un audzināti ilgus gadus. 

Bērni ir laba auditorija. Ja viņi notic skolotāja mērķiem, un sajūt, ka spēj, turklāt ja vēl saņem novērtējumu, tad viņi ir pateicīgākā auditorija, ar ko strādāt uz labiem un augstiem rezultātiem. Viņi nāk līdzi tavai idejai, ja vien tu spēj viņus pārliecināt un vest. To varu teikt arī par savu Doma kora skolas kori TIARA. Bijušās TIARAS dziedātājas vairākkārt ir teikušas, ka jau nākot pa gaiteni, var atpazīt skaņu, ko dzied pašreizējās meitenes un var uzreiz pateikt, kurš koris dzied. Viņas saka – “Mēs šo skaņu pazīstam!” Tā, savukārt ir mana skaņa!

- Un tā ir unikāla un tikai jūsu?

- Man pirms dažiem gadiem prasīja izveidot un novadīt vienu tālākizglītības lekciju Mūzikas akadēmijā. Tad es sāku klausīties 20 gadu periodā veiktos TIARAS ierakstus. Un, neskatoties uz to, ka skolā sastāvs mainās katru gadu, liels bija mans pārsteigums, ka laika intervālā no 2001. gada koris skanēja tik līdzīgi visus šos gadus! 

Pirms vēl par šo tēmu biju aizdomājusies, 2018.gada koru skatē Madonā, kur biju komisijā, man nāca apskaidrība par savu skaņas ideālu. Kad tur dziedāja Lubānas senioru koris, es pēkšņi izdzirdēju soprānu balsī tādu tembru un balsi, kas manā galvā dzīvo no pašas bērnības. Tur dziedāja kādreizējā mammas ansambļa vadītāja. Viņai joprojām bija tā ļoti skaistā, dzidrā soprāna balss, kura arī 70 gados nav “sabojājusies”. Es toreiz negaidīti saņēmu atbildi, no kurienes ir mans skaņas ideāls. Es jutos atvieglota, jo zināju, ka man beidzot būs atbilde tiem, kas jautā, kāpēc manam korim skaņa ir tieši tāda, kāda ir.

- Vai skaņai ir krāsa?

- Mēs latviski sakām - tembrs, un tembrs tā  ir skaņas krāsa. Es varu dziedāt jiftīgu oranžo vai arī mīkstu un siltu oranžo.. Mūzikas psiholoģijā ir raksturojumi, kurai notij atbilst kāda krāsa, bet tas, manuprāt, nav tik viennozīmīgi. Skaņas krāsa arī atšķir korus. Pieminētais Balvu koris arī atšķiras ar savu toņa krāsu. Visi kori dziedāja pareizi, visi bija rūpīgi sagatavojušies, priekšnesumi bija pārdomāti un noslīpēti, bet tieši skaņas krāsa ir tā, kas priekšnesuma brīdī uzrunā klausītājus, vislabāk atklāj dziesmas būtību.

Ar kori RASA Ogrē, 2023. gadā

- Vai nonākšana Ogrē un tur kora dibināšana bija gluži nejauša?

- Kopš 1983.gada es dzīvoju Rīgā, bet darba gaitās Ogrē pirmo reizi nokļuvu jau 1987.gadā, un tas nebija saistīts ar kori “Rasa”. Kā kormeistare nonācu korī “Ogre”, kuru vadīja Jānis Zirnis. Es studēju 1.kursā, kad viņš mani aicināja nākt strādāt uz šo kori. Nostrādāju tur vienu gadu, un man ļoti patika. Tur bija mana  vecuma jaunieši, un teju katrs mēģinājums beidzās pie kāda mājās. Es bieži uz Rīgu braucu ar pēdējo vilcienu. Īpašs bija Jāņa Zirņa aicinājums turpināt darbu kopā ar viņu lieliskajā sieviešu korī “Ausma” Rīgā,  kad viņš mani pārliecināja, ka esot liela atšķirība strādāt sieviešu korī vai strādāt labā sieviešu korī.

Laiks korī “Ausma” sakrita arī ar nozīmīgām laiku un politikas pārmaiņām Latvijā, ar daudziem izaicinājumiem, tie bija pirmie manis organizētie kora ārzemju braucieni. Mācījos procesā, kā kaut ko noorganizēt, kā tikt pie naudas un sponsoriem. Toreiz vajadzēja kārtot vīzas, vajadzēja zināt, kā pierunāt robežsargus. Atceros visbriesmīgāko atgadījumu uz Polijas-Vācijas robežas, kad ceļā uz Spāniju apcietināja mūsu autobusa šoferi. Izrādījās, ka mūsu šoferis veda kontrabandu. Autobusā zem sāna paneļiem bija paslēptas 20 000 paciņu cigaretes! Stāvējām 22 stundas, devām policijai liecības. Kaut kā beigās atradām risinājumu turpināt ceļu, un uz  konkursu tomēr aizbraucām. Tas tiešām bija šausmīgākais brauciens. Lūk šādi stāsti arī mums ir. Ar tiem PSRS robežsargiem vajadzēja drosmi sarunāties. Tad vēl atceros nepatīkamu gadījumu Francijas vēstniecībā 1991. gadā, kad, saņemot koristu pases ar vīzām, konstatēju, ka vienai dziedātājai ceļošanas vīza nav iedota.  Stāvēju pie lodziņa un reāli sāku raudāt. Un man taču iedeva to vīzu!

- Reizēm mums sievietēm ir jāparaud!

- Tas tajā brīdī bija pat dabiski un no bēdām, ka būs sabojāts brauciens, jo svarīga dziedātāja nevar būt konkursa sastāvā. Bet, jā, vīzu man iedeva!

Par raudāšanu – acis man ir slapjā vietā, bet visbiežāk tas notiek ļoti skaistos un emocionāli pozitīvos brīžos, kad raudu aiz aizkustinājuma.

Aira Birziņa, 2023. gadā, foto no personīgā arhīva

OgreNetiIntervijas turpinājums ar diriģenti Airu Birziņu sekos jaunnedēļ 

* Koris SOLEIL Latvijā sniegs trīs koncertus – 22. augustā plkst. 19.00 Ogres novada Kultūras centra Mazajā zālē notiks kopīgs koncerts ar kori RASA, 23. augustā plkst. 18.00 notiks kora SOLEIL uzstāšanās Dubultu ev. lut. baznīcā, Jūrmalā, bet koncerttūre noslēgsies 24. augustā plkst. 16.00 ar koru SOLEIL un DZINTARS kopkoncertu VEF Kultūras pils Kamerzālē. Visos trīs koncerts ieeja bez maksas.