- Jūs šobrīd citiem palīdzat talantus gan atrast, gan noslīpēt. Kurš bija pirmais mirklis, kad jūs pati noticējāt savam talantam?

- Manī šī sajūta ir bijusi kopš es vispār sevi atceros, var teikt, jau kopš bērnudārza. Mēs ar ģimeni dzīvojām Rīgā, es tur gāju arī bērnudārzā, un mana mamma Rīgas VEF Kultūras pilī no 80. gadiem līdz 90. gadu sākumam bija viena no kultūras nodaļas vadītājām. Viņa kā režisore arī iestudēja dažādas bērnu eglītes un daudz bērnu izrāžu, kurās arī es piedalījos. Es kultūras dzīvē esmu bijusi iekšā jau no pašiem pirmsākumiem - gāju pie mammas uz darbu, spēlēju teātri, dejoju deju kolektīvā, spēlēju klavieres — es biju pilnībā kultūras dzīvē. Un toreiz tā aprite bija milzīga. Teiksim, 80. gados, kad bija Ziemassvētku izrādes ar eglītēm, mēs spēlējām divas nedēļas no vietas, katru dienu pa trim izrādēm dienā. Tāds apjoms, kāds šobrīd, man liekas, vairs nav nevienam. Un, neskatoties uz to, ka es biju pavisam mazs bērns, man tas tik ļoti patika, man tas deva vēl vairāk enerģijas un prieka.

Pēc tam mani vecāki nolēma pārcelties vairāk uz lauku pusi. Nopirkām Ikšķilē māju un no 11 gadu vecuma sāku mācīties Ikšķiles vidusskolā. Es biju pieradusi pie ļoti aktīvas kultūras dzīves, un, atnākot uz Ikšķili, man likās: kas te notiek? Kur ir kultūra? Likās, ka te nekā nav. Tad klasē teicu, ka vismaz mums pašiem kāda izrāde ir jāuztaisa.

- Vai starp klases biedriem bija atsaucība?

- Jā, pēc kāda laika es savā klasē organizēju kultūras dzīvi. Sākumā gan uz mani skatījās ar tādu izbrīnu: “Teātris? Kāds teātris?” Izrādījās, ka sākumā to neviens īsti negrib, izņemot divas manas draudzenes. Viņas piekrita šai avantūrai, un mēs trijatā uztaisījām manis pašizgudrotu izrādi. Vienā klases vakarā to parādījām, un visiem tik ļoti patika, jo bija jautra. Nākamajā reizē, kad jautāju, kurš grib piedalīties izrādē, atsaucība jau bija pavisam cita. Toreiz likās, ka man kā Rīgas meitenei ir pienākums ienest kultūru (smejas). Protams, bērna skatījumā tas izklausās ļoti smieklīgi, bet sajūta man bija tieši tāda. Un, patiesību sakot, tā sajūta manī ir bijusi vienmēr.  

Ieva sešu gadu vecumā, foto no personīgā arhīva

- Vienmēr līdzās bija arī mūzika?

- Jā, gan Ikšķilē, gan Ogrē ir ļoti spēcīgas mūzikas tradīcijas. Man bija brīnišķīga skolotāja Ikšķiles vidusskolā, kas gan spēlēja grupā, gan man mācīja dziedāt, mēs izveidojām ansambli. Es mācījos arī Ogres mūzikas skolā, un tad liela daļa manas enerģijas aizgāja tieši mūzikas virzienā. 
Kad pabeidzu vidusskolu, iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijā. Man bija izvēle - teātris vai mūzika. Taču, tā kā mums pašiem jau bija sava grupa un man šķita, ka tajā brīdī mūzika manī ir vairāk, es izvēlējos Mūzikas akadēmiju — vokālo nodaļu, operas klasi. Lai gan akadēmijā es mazliet jutos kā baltais zvirbulis, jo mani vairāk par operu interesēja tieši muzikālais teātris. Es ļoti daudz braukāju pa ārzemēm, skatījos dažādus mūziklus, lasīju, vācu materiālus, skatījos ierakstus un no tā visa mācījos. Arī mans diploma eksāmens Mūzikas akadēmijā bija Ričarda Rodžera un Oskara Hammeršteina mūzikls “Oklahoma”, kur piedalījos kopā ar Juri Vizbuli.

Atceros, bija posms, kad mēs Ikšķilē nodibinājām grupu “Iedomu spārni”, un darbojāmies ļoti aktīvi gan Latvijā, gan ārpus tās. Esam bijuši nominēti gan “Zelta mikrofonam”, gan “Muzikālajai bankai”, mums bija videoklipi, esam vairākkārt bijuši arī Eirovīzijas atlasēs. Tas mani uz laiku aizveda prom no teātra.

Kādu brīdi dzīvoju arī Rīgā. Kad atgriezos dzīvot Ikšķilē, es sapratu, ka man teātris pietrūkst. Tieši tad arī daudz dzirdēju par Ogres teātri Jāņa Kaijaka vadībā. Viņš tiešām bija uzņēmis lielu jaudu, un 2020. gadā teātris ieguva reģionālā teātra statusu, kas jau nozīmē pavisam citu profesionālo latiņu. Aizgāju paskatīties, iepazināmies, un tā tas viss ļoti organiski sākās.

- Vai, jūsuprāt, šobrīd kultūra Ogrē ir pietiekami daudz atrodama?

- Mēs varam kultūru uzlūkot arī plašāk, tā patiešām ikdienā ir mums visapkārt. Tas, kā mēs sasveicināmies, kā pieklājīgi izturamies viens pret otru, kā paveram durvis, kā palīdzam, kā uzvedamies sabiedrībā — tā arī ir kultūra.

Bet, ja runājam tieši par mākslu, tad jā — man šķiet, ka Ogrē šobrīd notiek ļoti daudz. Ir ļoti aktīvi pašdarbības kolektīvi, ir plašas iespējas bērniem un jauniešiem. Es pati esmu mamma diviem bērniem, un redzu, cik daudzi viņu draugi iet uz dažādiem pulciņiem, cik aktīvi vecāki domā ne tikai par sportu, bet arī par mākslu un mūziku. Ir svarīgi dot iespēju bērniem attīstīties arī šajā jomā. Tas bērnu gan atver, gan atbrīvo, gan dod radošumu un citu skatījumu uz pasauli. Turklāt tur iegūst draugus, iemācās nebaidīties no skatuves, un tas vairo pašapziņu. Es to visu redzu un man ir liels prieks, ka Ogrē cilvēki ir aktīvi un dara.

- Vai saņemat arī atgriezenisko saiti, jo uz Ogri jau atbrauc skatītāji arī no citām vietām?

- Bieži mēs paši šo rezonansi, ja tā ir par mūsu piedāvājumu, līdz galam nesaņemam. Varbūt cilvēki savās sajūtās vienkārši nepadalās. Mēs bieži nemaz nezinām, no kurienes skatītāji ir atbraukuši, bet, jā, - ja mūs aicina spēlēt ārpus Ogres, mēs ar prieku braucam. It īpaši vasarā, piemēram, ar “Skroderdienām Silmačos”, kad teātris dodas izbraukumos. Atgriezeniskās saites reizēm mums pietrūkst, gribētos, lai skatītāji vairāk pastāsta, ko viņi jutuši. Mēs gan piedzīvojam, ka viņi priecājas, aplaudē, jūt līdzi, bet vairāk neuzzinām, kas notiek skatītājā.

Līvijas Akurāteres izrādē “Uz vienas stīgas. A una corda” (Ogres Teātra studija, rež. J. Kaijaks), 2023. Foto no Ogres teātra arhīva

- Kam jūs šobrīd veltāt savu lielāko enerģiju?

- Godīgi sakot, kopš gada sākuma es esmu tādās savdabīgās krustcelēs. Teātrī, protams, es esmu, bet tas ir saistīts ar konkrētiem muzikāliem projektiem. Iepriekš es biju saistīta arī ar mūzikas menedžmentu, jo mana otra izglītība ir sabiedriskās attiecības, un es strādāju ar “Latvijas koncertiem”, kas ir lielākā koncertu organizācija Latvijā. Menedžmenta darbs man bija vairāk naudas, ne sirds darbs, tādēļ nolēmu riskēt un aizgāju no šī lauciņa. Šobrīd es tiešām esmu pārdomās — kā virzīties tālāk. Sakārtoju vidi sev apkārt, izdaru darbiņus, kas jāizdara, un vienkārši domāju, plānoju, meklēju nākamo soli.

- Bet tādi posmi laikam ir vajadzīgi ik pa reizei.

- Jā, noteikti. Es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nestrādās tikai tāpēc, ka par to labi maksā. Man ir ļoti svarīgi, lai tas, ko es daru, būtu darbs, ko daru ar mīlestību un prieku. Un, ja man tas patīk, ja es tajā ielieku sirdi, tad tas nes labumu arī citiem. Cilvēks jau jūt, ar kādu enerģiju tu nāc. Kaut vai tās pašas muzikālās izrādes — ja tu to dari ar prieku, tas uzreiz atsaucas arī skatītājos. Viņi jūt, kādā enerģijā tas ir tapis. Tāpēc, ja man būtu jāizvēlas starp darbu ar lielu algu, bet bez sirds, vai darbu ar mazāku algu, bet no sirds, es vienmēr izvēlētos to otro. Ja tu nāc mājās smaidīgs un priecīgs, tas ir pavisam citādi nekā tad, ja nāc dusmīgs, noguris un neapmierināts. 

- Jūs Ogres teātrī joprojām palīdzat arī kā vokālā pedagoģe, ko tas sevī ietver?

- Esmu gan vokālā pedagoģe, gan muzikālā vadītāja. Tas nozīmē, ka es veidoju arī dziesmu aranžijas, salieku balsis, domāju, kā dziesma skanēs instrumentāli, kāds būs kopējais muzikālais noformējums.

Ja mēs runājam tieši par vokālo pedagoģiju, tad individuālās stundas nozīmē ļoti daudz vingrinājumu. Tu ņem dziesmu un tiešām slīpē līdz detaļām. Teātrī situācija ir citāda, tur ir daudz aktieru, daudz materiāla, un līdz ar to svarīgs kļūst ne tikai tas, lai cilvēks skaisti nodzied, bet arī tas, kā viņš vispār izpilda dziesmu. Ir atšķirība starp profesionālu dziedātāju un aktieri, kuram ir balss, ir dzirde, bet kuram, lai to visu noslīpētu līdz ideālam, būtu vajadzīgas ļoti regulāras vokālās stundas. Teātrī tik daudz laika katram individuāli nav iespējams veltīt, tāpēc liela daļa darba paliek paša aktiera ziņā.

Taču man ļoti svarīgi ir tas, kā no tā, kas cilvēkam jau ir dots, dabūt ārā maksimāli labāko rezultātu. Un te runa nav tikai par skaistu dziedāšanu. Tā var būt dziedruna jeb rečitatīvs, dažādas vokālās tehnikas, īpašas intonācijas, balss efekti un paņēmieni, kā dziesmu padarīt interesantu, dzīvu un piemērotu. Arī tas ir ceļš uz labu rezultātu - īpaši tad, ja cilvēks nav profesionāls dziedātājs un katru dienu neveic vokālos vingrinājumus.

- Cik liela daļa jūsu darbā ir nevis tehnikas slīpēšana, bet, piemēram, palīdzēšana pārvarēt bailes? 

- Ar aktieriem šajā ziņā ir vieglāk, jo viņi jau ir pieraduši pie skatuves. Protams, ja dziedāšana nav viņu ikdiena, satraukums ir, bet tās nav bailes tādā izteiktā veidā, kādas mēdz būt cilvēkiem, kuri uz skatuves nav raduši būt.

Vispār es mākslinieku vairāk uztveru kā vienotu veselumu. Nevis tikai kā aktieris, dziedātājs vai dejotājs. Manuprāt, izcils skatuves mākslinieks ir tas, kurš jūtas brīvs gan balsī, gan kustībā, gan aktieriskajā izpausmē. Svarīgi justies brīvi un organiski, un es vienmēr esmu domājusi, ka izcilam māksliniekam sevī vajadzētu apvienot visas šīs jomas. 

Bieži vien, skatoties uz vokālistiem, es redzu, ka balss ir skaista, tehniski viss ir kārtībā, bet trūkst svarīgākā — cilvēks nesaprot, par ko viņš dzied. Un tas ir pirmais, ko es prasu, strādājot ar aktieriem: par ko ir teksts? Ko tu ar šo dziesmu gribi pateikt? Un reizēm ir tā — pat ja balss kaut kur aizlūzt vai kāda nots nav pilnīgi ideāla, tas ir mazāk svarīgi nekā tas, ka tu iznesi stāstu un ka skatītājs tev notic. Mēs ar to ļoti daudz strādājam.

Mēģinājuma procesā ar Ogres teātra aktieriem, foto no personīgā arhīva

Mēģinājuma procesā ar Ogres teātra radošo komandu, foto no personīgā arhīva

- Piešķirot jums Ogres novada Gada cilvēka 2025 apbalvojumu, tika uzsvērts, ka jūs palīdzat ne tikai atklāt talantu, bet arī cilvēkam noticēt savam talantam. Kā no malas izskatās tas brīdis, kad cilvēks sev notic? Esat bijusi tādā brīdī klāt?

- Jā, es to esmu piedzīvojusi. Un tieši Ogres teātrī. Kopš mēs sākām veidot muzikālās programmas, ir aktieri, kuru izaugsme ir bijusi tiešām ļoti liela. Sākumā tu redzi, cik ir bikls, nepārliecināts, domā, ka galvenais ir vienkārši skaisti nodziedāt. Tomēr muzikālā programma nav tikai dziedāšana, tajā ir arī kustība, deja, runa, klātbūtne. Un tad tu redzi, kā aktieris atveras un kā viņš sāk iet uz skatuves ar arvien brīvāku ķermeni, arvien drošāku balsi, arvien lielāku prieku. Viņš sāk ne tikai izpildīt, bet dzīvot tajā, ko dara. Es nevaru teikt, ka tas ir viens konkrēts mirklis, jo tas tomēr ir process.

Man ļoti patīk doma, ko reiz teicis Čaikovskis — kad viņam jautāja par iedvesmu, viņš atbildēja apmēram tā: iedvesma nevis atnāk pati no sevis, bet rodas tad, kad tu sāc darīt. Tā tas notiek arī pie mums. Sākumā cilvēks saka: “Nē, es to nevaru. Es nedejoju. Es tā nemāku.” Viņš kļūst brīvāks, kad sāk mēģināt, soli pa solim. Tad arī notic sev.

- Kā jutāties, saņemot šo augsto Ogres novada apbalvojumu?

- Es biju ārkārtīgi pārsteigta. Patiesībā es to uzzināju no mūsu teātra čatiņa. Ieva Rodiņa vienkārši ielika ziņu, un es tajā brīdī sēdēju mašīnā. Atveru telefonu, lasu un saprotu, ka esmu saņēmusi šo apbalvojumu. Pirmā reakcija bija: “Oho… Kas? Tiešām?” Tas mani ļoti aizkustināja. Tas bija viens no tiem pārsteigumiem dzīvē, kas tiešām pārsteidz pilnīgi nesagatavotu. Un varbūt tieši tāpēc tas bija tik īpaši. Esmu ārkārtīgi pateicīga gan teātrim, gan novada pašvaldībai par šo novērtējumu. Tas tiešām ļoti silda sirdi.

- Par ko jūs pati šobrīd esat visvairāk pateicīga teātrim un kolēģiem?

- Es esmu ļoti pateicīga teātra vadībai - gan Jānim Kaijakam, gan Ievai Rodiņai par uzticēšanos jau no paša sākuma. Man tas ir ļoti svarīgi, jo uzticēšanās cilvēku ļoti atbrīvo. Kad tu zini, ka tev tic, tu vari darīt ar daudz lielāku iekšējo brīvību. Mēs satikāmies īstajā brīdī. 

Kad ienācu teātrī, tas bija tūlīt pēc kovida laika. Toreiz bija doma par muzikālu izrādi, bet vēl viss nebija līdz galam noformējies. Un man šķita — mēs esam satikušies tieši īstajā brīdī. Tā bija Bertolta Brehta izrāde “Puntila un Mati”, kurai Jānis Kaijaks bija radījis oriģinālmūziku, un man tika uzticēts strādāt ar šo materiālu. Man bija jādomā, kā dziesmas skanēs, kādas būs balsis, aranžijas un kopējā muzikālā valoda.

Es tiešām esmu ļoti pateicīga par to, ka viņi nebaidījās man uzticēties. Un tikpat pateicīga esmu arī aktieriem par atvērtību, gatavību ļauties, pamēģināt, iet līdzi idejām. Man ļoti svarīga ir arī tā vide, kas valda teātrī — draudzīga, labestīga, cilvēcīga.