Grāmatas ideja pieder I. Liepiņai, kuru uz to pamudinājuši Uldevena pils apmeklētāji, it īpaši gados jaunākie, proti, viņu uzdotie jautājumi. Tie liecināja, ka lielāka interese ir par seno cilvēku sadzīvi, nevis gadaskaitļiem, izrakumiem un artefaktiem. Tagad atbildes un interesanti stāsti ir rodami grāmatā.
Komentējot grāmatas nosaukumu, A. Liepiņš pieļāva, ka diplomētiem vēsturniekiem noteikti dursies tas acīs, jo skaidrs, ka nekādas Latvijas (pat tāda vārda ne) tolaik nebija – līdz tai vēl bija gadu simteņos mērojams ceļš. Tās teritorijā dzīvoja lībiešu un baltu ciltis. Ieskatu, kur un kā viņi dzīvoja, deva Uldevena pils, un daudzi tās apmeklētāji atzinuši, ka tikai tagad aptvēruši, cik laba dzīve ir mūsdienās, sacīja I. Liepiņa. Savukārt lielai daļai bērnu grūti bija saprast to, ka tolaik nebija interneta un mobilo telefonu. Viens puika ar izbrīnu tā arī uzprasījis – vai tad pat pirmā “iPhone” viņiem nebija? Bijuši arī citi pils apmeklējuma laikā uzdoti kuriozi jautājumi, piemēram, vai Ināra (viņa uzņēmusi apmeklētājus, ģērbusies arheoloģiskā tērpā) esot pēdējā palikusi no tiem laikiem? Vēl cits, kad piedāvāts akas ūdens, teicis, ka viņš to gribētu gan, bet tikai negāzētu.
Klātesošie varēja apskatīt, aptaustīt un uzmērīt seno rotu kopijas.
A. Liepiņš mazliet ironiski piebilda, ka paliekot pie tā, ka grāmata nav nevienam vajadzīga, it īpaši jau jauniešiem. Tam gan nevarēja piekrist, jo jau pirms pasākuma tās tika pirktas un “Latvijas Mediju” redaktores līdzpaņemtā kaudzīte noplaka ātri. Autors atgādināja sanākušajiem par laiku, kad pats mācījās skolā, kur Latvijas vēsture praktiski netika mācīta, visu uzsvaru liekot uz PSRS vēsturi. Skolotāja likusi tās nelielos fragmentus pašiem mājās izlasīt, ko diez vai kāds izdarīja, viņu pašu ieskaitot. Cerot, ka mūsdienās tai tiek pievērsta pienācīga uzmanība, jo savas valsts vēsture ir jāzina. Tas, ka to māca kopā ar pasaules notikumiem, diez vai rada skaidru bildi. Kāda jēga tam, ka attiecīgajā periodā paralēli valdīja kāds tur inku valdnieks? Tas pats sakāms par akadēmisko pasniegšanas veidu, kaut vai attiecībā uz artefaktiem – kāpēc gan tos nerādīt arī kā kopijas? Tie taču rada pavisam citu izpratni par to, cik skaisti tie bija, piemēram, dzeramais rags. Viņš tādu bērnībā redzējis ekspozīcijā ar visai nicīgu uzrakstu – pakaļdarinājums, lai gan tikai tā viņam tapis skaidrs, kāds tas bija, nevis no tiem fragmentiem, kas muzejā.
A. Liepiņš gan norādīja, ka pa šiem garajiem gadiem, arī būvējot Uldevena pili, ir daudz kontaktējies ar diplomētiem vēsturniekiem, pasmaidot, ka viņu, kas pēc izglītības ir mākslinieks, par pilnu neņemot, bet vismaz projām nedzenot. No mācītajiem speciālistiem uzzināto ielicis arī savā grāmatā – tā, lai ir arī “kas nopietns”, piemēram, par pilskalniem un ceļiem, kas bija atšķirīgi izmantojami. Riskējis aiznest jauno grāmatu arī vēsturniekam un arheologam Jurim Urtānam. Viņš gan tobrīd nebijis uz vietas, taču pēc tam saņēmis ziņu, ka viss kārtībā un iedošot savam 12 gadu vecajam mazbērnam, lai tas izvērtē no sava skatu punkta.
Izdevniecības “Latvijas Mediji” pārstāve uzteica grāmatu, it īpaši par tās vizuālo noformējumu, kas jaunajai paaudzei ir ļoti svarīgi. Īpaša pateicība sakāma modeļiem, kuru foto redzams uz vāka, – Esterei un Haraldam. Tā kā grāmata ir tikko nonākusi pārdošanā, esot grūti pateikt, kā tā aizies, taču viņa esot pārliecināta, ka tā ir vajadzīga.
Klātesošajem bija iespēja ne tikai iegādāties grāmatu, bet arī saņemt abu autoru autogrāfus. Un kur vēl ekskluzīvā iespēja aplūkot un aptaustīt dažādas seno rotu kopijas, kā arī nofotografēties ar tām. Liepiņi arī bija sarūpējuši tēju un Lēdmanes pusē – Bricēnu ceptuvē – gatavotu maizi, ko tika mudināts baudīt ar smēriņa kārtu pa virsu, lai “grāmata aiziet kā smērēta”.
Bija sarūpēta Bricēnu maize ar smēriņu un smaržīga tēja.
