Otrdiena, 21.05.2024 13:16
Akvelīna, Ernestīne, Ingmārs
Otrdiena, 14. maijs, 2024 12:12

Vazdika, Veidemane – dvēseles balsīs un atbalsīs

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Vazdika, Veidemane – dvēseles balsīs un atbalsīs
Māsas Elita un Raimonda
Otrdiena, 14. maijs, 2024 12:12

Vazdika, Veidemane – dvēseles balsīs un atbalsīs

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Pārāk bieži izskan, ka svētku nevar būt par daudz. Var. Ja tie nesaskan ar notikuma jēgu, izsprukuši no konteksta vai īsti nenāk no sirds. Sabiedrībā pazīstamo, mīlēto un populāro māsu Elitas Veidemanes un Raimondas Vazdikas ciemošanās Ķeipenes Tautas namā pašā svētku laiciņā bija īsti vietā, trāpīja pašā kodola serdē un apkārt tai.

Tur, kur nevar viens bez otra, jābūt abiem. Mēdz teikt, ka mākslā galvenā ir publika, bet šajā vakarā galvenie ir abi – māksla un publika. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, gribas atsaukties uz ļaužu sacīto: labi, ka mums, lauciniekiem, dota iespēja paraudzīties uz profesionāliem mākslas nesējiem, tas bija vienkārši, silti, tas bija kā labs balzams dvēselei ievu rūgtenajos ziedos. Varu piemetināt, ka dzīvīte izspēlē dažu labu joku: tie, kuriem nav ne mazākā iemesla būt pārākiem, degunus gaisā cilā pie pirmās izdevības, bet tiem, kuriem popularitāte, tautas atzinība ļautu to darīt, pat prātā nevar ienākt to darīt. Tieši to apliecina mākslinieču (nemaz nav pārspīlēti tā teikt) uzstāšanās. 

Bez kādas iestīvinātas vadības, nolīgtiem tamadām kontaktu ar ļaudīm uztur pašas – brīvi, atraisīti un ar neiestudētiem tekstiem, kurus lieliski stiprina virtuoza ļaušanās situācijas diktētai improvizācijai. Abas māsas, viena otru labsirdīgi paķerot, brīvā humorā, nepretenciozi sniedz skatītājiem zināmo, atgādina nezināmo, iezīmē tagadni, kautru skatienu raidot tuvākajā nākamībā. Ne familiaritātes, bet abu māsu piedāvātās vienkāršības dēļ saukšu viņas vārdā. Raimonda visā nopietnībā paslavē Elitu viņas koncentrētās izteikšanās dēļ. Piemēram, gan mutiskā sarunā, gan īsziņu komunikācijā Elita atbild kodolīgi. Ja, kā tev iet, atbild ar labi, vai tu uz to izrādi iesi, atbild – nē, vai varam satikties, atkal lakoniskais – jā! Tas brīžam drusku uzvelkot, bet labāk tā, nekā pļāpāt formāli. Un tā mēs no viņām abām jautra pastāsta formā uzzinām, ka 1988. gadā Elita iesaistījusies Latvijas Tautas frontes (LTF) veidošanā. No 1988. gada līdz tā slēgšanai (1992.) bija LTF izdevuma «Atmoda» galvenā redaktore, no 1991. līdz 1996. gadam vadījusi nedēļas laikrakstu «Atmoda Atpūtai». Pirms tam Elita beigusi filologus LU un bijusi pat latviešu valodas skolotāja. Vēlāk uzzinām, ka bijusi darīšana arī ar «Jūrmalas Avīzi», «Vakara Ziņām» (redaktore), bet no 2008. gada ir laikraksta «Neatkarīgā Rīta Avīze» galvenā redaktora vietniece. Raimonda ar labsirdīgi jūsmīgu joku noziņo, ka māsa ir 6, 5 gadus vecāka, bērnībā bijusi liela palaidne, bet pati Raimonda šajā «dzīves drāmas žanrā» nemaz neesot atpalikusi no «vecākās  un gudrākās»… 

Elita zina, ka kontakts ar publiku jāpiesaista un jānotur, tālab pēkšņi kļūst sentimentāla, bet runā patiesi, īsti: «Jūs šeit zālē esat tik daudzi! Priecājos, ka jums ir sava skola, Tautas nams, bibliotēka, muzejs un jūs esat viena īsti kulturāla un sīksta tauta!» Atskan aplausi! Un tagad Elita par galveno: «Maijs man vienmēr saistās ar Latvijas atjaunotni!» Raimonda piebiedrojas: «Jā, man gluži tāpat! Jau agrā rītā izkarinu mūsu mīļo karodziņu!» Skolotāja pielabo, ka karogu paceļam, nevis izkarinām! Kritiku skolniece uzņem labsirdīgi, drusku nokaunēdamies. Traukdamas viena pāri otrai, vēstī, ka abas ir rakstnieces. Bet Raimonda vairāk pievērsusies dzejai, kas, viņas pašas vārdiem sakot, esot tikai tāds dvēseles spogulis, gara stāvoklis.

Raimonda turoties pie vecās labās atskārsmes, ka dzeja tomēr nav tikai teksta salikšana stabiņos, atskaņām arī jābūt, bet ne obligāti. Elita apstiprina atskaņu priekšrocību, tikai viņa tās liekot krustu un šķērsu, kā prasa sirds, nevis vārsmas noteikumi. Abas sasit plaukstas gluži reizē un gluži vienlaikus nodeklamē, ka tas, ko viņas raksta, ir «vārsmas ar atskaņām»! Lai pieminam Raimondas dzejas krājumus «Neremdināmi», «Rētas. Zelts» ar smalkajām sirds vibrācijām, Elitas grāmatu «Dzelzsgriezējs un dūja» par Aivaru Brīzi, taču literārā devuma klāsts ir krietni plašāks: «Vīrieši manā mūžā», «Leģenda rudenī: Raimonds Pauls», «Atmoda. Mani dārgumi», «Latvietis vējā» un «Zemdegas gruzd» (Eduarda Pāvula biogrāfija)….

Raimondai ir savas dziesmas ar saviem vārdiem, mūziku,  un pati ir arī šo dziesmu izpildītāja – dziedātāja. Grēks būtu nepieminēt vēl citus talantus – Raimonda Vazdika ir arī lieliska aktrise, beigusi Latvijas Valsts konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti, strādājusi Neatkarīgajā teātrī «Kabata», veidojusi horeogrāfiju dažādos Latvijas profesionālos teātros, strādājusi par kustību pedagoģi, žurnālisti, dažādu pasākumu vadītāju un TV raidījumu veidotāju. Nu, pietiks: sanāks vēl vesela monogrāfija… 

Pēkšņā Elitas ziņa aizkustina visu zāli: viņa, nepakļāvīgas asaras slēpjot, atgādina, ka tieši pirms 23 gadiem uzstājušies uz šīs pašas skatuves kopā ar leģendāro Eduardu Pāvulu, savu mīļoto draugu Aivaru Brīzi. Elita atminas, ka Eduardam Pāvulam bijusi mīļa dziesma, kuru pats saucis par «Rožu lejamo dziesmu», ko arī dungojis, savas rozes laistīdams. Izrādās, tā ir tā pati Raimonda Paula dziesma «Nesaki nevienam» ar Guntara Rača vārdiem Elitas Veidemanes un Aivara Brīzes izpildījumā. Fonogramma tā pati vecā, burvīgā ar pašu maestro pie klavierēm. Te vietā Raimondas atklāsme par asarām. Viņa spēlējusi kopā ar Eduardu Pāvulu filmā, kuras epizodē ļāvusies tikai neapvaldītām jūtām, nevis lomas spēlei: brīdī, kad meita (Raimonda) satiekas ar tēvu (Eduardu Pāvulu), raudājuši visi. Raimonda paskaidro īsi: ja tu esi īsts aktieris, tavas jūtas ir īstas un asaras īstas. Dažkārt iziet no lomas laukā, kuru tu dzīvo, nevis spēlē, nav nemaz tik viegli. 

Ieskanas fonogramma, un arī man jātaustās pēc mutautiņa, kura man nav: šo dziesmu pirms 12 gadiem dziedāju duetā ar mazmeitu Lauru. Jūtīgas atmiņas. Bet neviens nevar atkārtot šo dueta (Veidemane, Brīze) izpildījumu, kurā, labi ieklausoties, bez visa arī Elitas Veidemanes otrā balss nav atkārtojama. Tāpat kā dziesmas melodija, harmonija, vārdi, jēga nav atkārtojami: 

«Tikai nesaki nevienam,

Kas ar tevi tagad notiek,

Tas vienalga citiem liekas nesvarīgs.

Un esi tā kā rīta gaisma debesīs,

Kas spoži mirdz, bet paliek nezināma.

Un atceries, ka dzīve ir tāds mirklis īss,

Skrien laika upe projām nevaldāma.»

Arī Raimondas Vazdikas dziesma «Apsoli man neko» duetā ar māsu Elitu nav atkārtojama: 

«Apsoli, apsoli man neko,

apsoli, apsoli...

Apsoli, apsoli vēlreiz neko.

Apsoli, apsoli vēlreiz neko.

Lai pliku un nabagu dzeguze aizkūko,

Ak,... un nevajag neko.»

Mīļais lasītāj, atvaino, ka nevaru uzrakstīt to «neko», kas tikai klausāms, nevis lasāms! Bija arī citas dziesmas, bija Raimondas solo dziesmas, bija skolotājas Elitas latviešu valodas stunda ar Jāņa Raiņa «Kalnā kāpēju»: 

«...Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,

No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,

Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,

Un reta puķe, kas tev klintīs augs.»

Noslēgumā kaut kā vēl pietrūkst, un, Elitas, Raimondas mudināti, nodziedam veco labo tautas dziesmu «Ziedi, ziedi, rudzu vārpa!». Atvadas gaišas, sirsnīgas, aizkustinošas. Finālā Elitai ar puķu klēpi rokās noprasu: «Tautas fronte bija? Bija! Elita ir? Ir! Un kā ar Atmodu?» 

Elita Veidemane: «Atmodai jānāk!»