Grāmatā itin viss ir pārdomāts līdz pēdējam sīkumam. Pasaku grāmatiņā ierunājusi aktrise Zane Jančevska, viņa iedziedājusi arī dziesmu, savukārt citas dziesmas ir «Silavotu» iedziedātas, ko var noklausīties, noskenējot katrai dziesmai klāt pievienoto QR kodu.
Jautāta, no kurienes šis radošums un ideja par tik unikālu grāmatu, Ida Aiga stāsta, ka viņas pirmā profesija ir bērnudārza audzinātāja, ģimenē sagaidīti arī mazbērni, un tas ļāvis saprast, kas visvairāk nepieciešams bērniem, vecākiem un vecvecākiem. No grāmatas idejas līdz tās īstenošanai pagājuši seši gadi. Autore ilgi meklējusi savu Margaritu Stārasti un atradusi to māksliniecē Zanē Raičenokā-Raišonokā, ar kuru tūdaļ radusies savstarpējā sapratne un sadarbība, lai gala rezultātā taptu unikāla mājmācības grāmata. Bet – par visu pēc kārtas.
Sirds pieder zīmēšanai
Kādreiz tukumniece, tagad ogrēniete Zane stāsta, ka 16 gadu vecumā pārcēlusies uz Rīgu un sākusi mācīties Rīgas Lietišķās mākslas koledžā jeb tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, kur ieguvusi tekstila dizainera diplomu. Tad studējusi Latvijas Universitātē, kļūstot par vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotāju. Kopumā saistībā ar mākslu Zane mācījusies deviņus gadus.
Rīgā iepazinusi savu nākamo vīru, un abi sapratuši, ka galvaspilsēta viņus smacē. Sākuši meklēt kādu zemes pleķīti, kurp pārcelties. Pirmā doma bijusi par Ikšķili pašiem neizprotamu iemeslu dēļ, bet gala rezultātā pirms 10 gadiem apmetušies uz dzīvi Ogrē.
«Ja citi saka, ka, pārceļoties uz kādu pilsētu, viņi gadiem jūtas kā iebraucēji, tad es Ogrē iedzīvojos aptuveni gada laikā un jutos kā savējā. Droši vien pateicoties tam, ka sāku strādāt Ogres Mākslas skolā. Sākumā kā izstāžu zāles kuratore. Tur nostrādāju gadu, bet tas nebija darbs, kas man gāja pie sirds, un... pedagogs paliek pedagogs.» Trīs gadus pastrādājusi Ikšķiles Brīvajā skolā. Tad aizgājusi strādāt uz Suntažiem, vēlāk arī uz Ogres Mūzikas un mākslas skolas filiāli Ķegumā kā mākslas skolotāja. «Un tā šeit strādāju nu jau desmit gadu. Ogres Mākslas skola, kur ir ļoti jauks kolektīvs, man ir kā otra ģimene. Tā mēs mākslojam,» smaida Zane, piebilstot, ka ir pedagoģe, kura pasniedz visu iespējamo – zīmēšanu, gleznošanu, kompozīciju. Ir pat bijuši gadi, kad pasniegusi arī darbu materiālā, tomēr, kā pati atzīst, sirds pieder zīmēšanai. Viņa zīmējusi, kopš sevi atceras, – bijušas piezīmētas pilnas klades – kopējusi Margaritu Stārasti – ar koppapīru pārzīmējusi viņas zīmējumus, krāsojusi, fantazējusi. Tiesa gan, vienubrīd vēlējusies būt veterinārārste, bet tuvinieki no šīs domas atrunājuši. «Pēdējais klikšķis bija, mācoties 9. klasē, kad pēc fotogrāfijas ar parasto zīmuli uzzīmēju savas māsīcas portretu un visi bija sajūsmā. Sapratu, ka tomēr jāmācās māksla,» smaida Zane, kura mācību laiku atceras ar prieku, vienīgi viņai nav patikusi veidošana. Taču jau krietnu laiku pēc skolas beigām nodarbojusies ar to, ka savam priekam cepusi smalkas kūkas ar marcipāna dekorācijām – marcipāna dzīvnieciņiem – multfilmu varoņiem, un, kā pati joko, tad veidošana itin labi iepatikusies.
Ilustrējusi vairākas bērnu grāmatas
Zanei ir divi dēli – vienam tūdaļ būs 13, bet otram seši gadi, kuriem tas, ka mamma zīmē, šķiet pašsaprotami, jo šī nav pirmā Zanes ilustrētā grāmata.
«Patiesībā ar to nodarbojos periodiski desmit gadu garumā, kopš pārcēlos uz Ogri. Pirms desmit gadiem izdevniecība «Zvaigzne ABC» izsludinājusi jauno mākslinieku pieteikšanos, jo tobrīd Latvijā ļoti pietrūka bērnu grāmatu ilustratoru. Pirmajā reizē nepieteicos, bet pēc mēneša atkal pamanīju šo ziņu, ka termiņš ir pagarināts. Tā bija kā zīme no augšas. Nedēļas laikā sagatavoju savu portfolio, izpildīju to, ko viņi prasa, kas jāiesniedz – paņēmu trīs skaistākos dzejoļus, ko varēju atrast, un ilustrēju. Tie bija Friča Bārdas «Rasas princesīte», tad par Kurmīti Krišu ziemā, un vēl bija trešais – «Kurš teica ņau» par kaķi. Pagāja aptuveni trīs nedēļas, un mani aicināja uz tikšanos, iepazīstināja ar rakstnieci Eviju Gulbi, kura rakstīja pa dzejolītim katram alfabēta burtiņam. Grāmatiņa saucās «Ece bece ābece». Man piedāvāja uzzīmēt trīs dzejolīšus, lai saprastu, kā es zīmēju cilvēkus, dzīvniekus un fantastiskus tēlus. Tā sākās mana sadarbība ar Eviju Gulbi. Šī grāmatiņa joprojām ir ļoti pieprasīta,» stāsta māksliniece, piebilstot, ka vēlāk ilustrētas arī citas bērnu grāmatiņas – «Sidraba egle», «Ezītis, kam nebija kažociņa». Zane arī pati izmēģinājusi roku gan kā ilustratore, gan tekstu autore grāmatiņai par sivēnu princesi Bertu Bertolīni. Kad vecākais dēls mācījās pirmajā klasē un tikko bija piedzimis jaunākais, dēla audzinātāja palūdza uz valsts svētkiem novembrī izveidot kādu plakātu. «Uztaisīju klasei nelielu 24 mīklu krājumiņu – kas aug un kas dzīvo Latvijā – un sazīmēju bildītes, ko var skolotāja izmantot dažādos veidos. Kad to publicēju sociālajos tīklos, man sāka rakstīt skolotājas un mammas no visas Latvijas ar jautājumu – kur to var iegādāties. Tas bija tikai vienā eksemplārā, bet tad mani uzrunāja izdevniecības cilvēki, un tapa divi mīklu krājumi – «Uzmini nu» un «Mini nu» – katrā pa 56 mīklām. Tas ir tāds bagātīgs krājums, ko var izmantot ģimenēs, skolās, mācību procesā,» stāsta māksliniece, piebilstot, ka tad bijusi neliela pauze, līdz viņu uzmeklējusi Ida Aiga, kura savukārt smaidot teic: «Es atradu savu Margaritu Stārasti.»
«Jā, mani daudzi salīdzina ar Margaritu Stārasti, lai gan mūsu zīmējumi ir tik atšķirīgi, cik vien var būt. Iespējams, esam līdzīgas idejiski, jo man ir svarīgi, lai bildes būtu sirsnīgas. Šausmu tāpat pasaulē pietiek. Man vajag, lai kaut kā vismaz bērnu grāmatās tas mīļums saglabājas. Paspēs viņi vēl tās nejaucības ieraudzīt, ieraudzīt, kas notiek apkārt. Tāpēc mani zvēri vienmēr lielākoties smaida. Viņiem jābūt sirsnīgiem un mīļiem, un saprotamiem,» saka Zane, un Ida Aiga turpina: «Zane manu ideju uztvēra pusstundas laikā. Es iepriekš pa visu Latviju biju meklējusi mākslinieci, kas varētu īstenot manu ideju, līdz nonācu pie Zanes. Viņa man tikai uzdeva vienu jautājumu – kad to visu vajag sazīmēt. Atbildēju, ka jau vakar.»
Vilki vecākus uz mežu neved
Autore stāsta, ka grāmatas nosaukums «Vilcēns RaDa un Saules skola» ietver – «Silavotu» Ramata un Dara Jansonu vārdu pirmos burtus, kuru mammai pieder šo tautasdziesmu pūrs, bet Saules skola – jo saule vienmēr ir virs mums, un, kamēr būs saule, tikmēr būsim arī mēs. Nosaukumā ietverta arī nošu atslēga, un tā ir tikai viena no daudzajām grāmatā atrodamajām atslēgām. «Pati galvenā atslēga ir balto vilku dzimta. Viņi savus vecākus neved uz pansionātu, bet rūpējas par viņiem līdz sirmam vecumam. Pirmajā pasakā, noskenējot QR kodu, to var arī noklausīties – kā vilki rūpējas par savu dzimtu, kurā var būt pat līdz 36 locekļiem. Starp citu, zīmīgi, ka arī Zane ir Vilka – viņas pirmslaulību uzvārds ir Vilka,» smaida Ida Aiga un turpina: «Mums sadarbība veidojās tā, ka man pat nevajadzēja viņai neko teikt. Es vienkārši aizsūtīju Zanei dziesmu, un viņa to zīmēja. Viņai ir divi dēli, un man ir divi dēli. Iespējams, tas saslēdzās kopā, ļaujot uztvert ideju, kāpēc vispār šīs dziesmas tapa, kādai auditorijai šīs mājmācības grāmatas domātas. Visupirms, kad piedzimst mazbērns, viņam no šīs tautasdziesmu grāmatas dziesmas dzied vecmāmiņa, bet «Jāņa un Saules dziesmas» ar Anša Cīruļa zīmējumiem, ar notīm, akordiem ir grāmata vecākiem. Bērnu grāmatiņa ir arī kā dziesmotais ceļvedis pa Ogri – vilku dzimta aicina uz Ogri. Starp citu, arī Zane ne vien skaisti zīmē, bet arī skaisti dzied, un viņai ir telpisks redzējums, turklāt zīmējumi, kas radīti ar krāsainajiem zīmuļiem, tapuši ļoti dvēseliski – vienā elpas vilcienā – Zanei nav melnrakstu, nav skiču. Grāmatu viņa uzzīmēja pusotra mēneša laikā.» Savukārt Zane papildina, ka lielākoties grāmatas māksliniecei top pusotru gadu: «Pirmajā brīdī man bija baiļu sajūta – kā var 16 vilkus, katru ar savu raksturu, ietvert vienā zīmējumā, turklāt to izdarīt tik ātri, bet izrādās, ka var, ja viņi visi ir draudzīgi vienā dzimtā. Es nekad nezinu, kā gala rezultātā izskatīsies bildē.»
Grāmata dzimtai
Jautāta, kam veltīta šī grāmata, Ida Aiga atzīst, ka pirmām kārtām visām vecmāmiņām, vectētiņiem, mammām, tētiem, krustvecākiem. Tā ir iespēja dziedāt bērniņam aizvien jaunas šūpuļdziesmas, kas neatkārtojas. Grāmata, protams, ir arī pašiem bērniem – noskenējot QR kodu, pat ja vēl neprot lasīt, var uzlikt dziesmiņu un izsekot stāstam, raugoties Zanes fantastiskajos zīmējumos. Ja bērns jau pats prot lasīt, viņš var katrā lappusē atrast kādu atslēgu, kādu sakāmvārdu. Autore teic, ka tā ir izcila grāmata visai dzimtai un šī ir pirmā no deviņām plānotajām Saules gada rita apmācību grāmatām bērniem.
«Grāmata būs noderīga ikvienai ģimenei. Tā ir izglītojoša par latviskām vērtībām, un to caurvij stipras, mūsu latviešu tautasdziesmas, dainas. Piebildīšu, ka tā ir arī ļoti moderna grāmatiņa, jo visas dziesmas un pasakas, stāstus var noklausīties telefonā, noskenējot unikālus kvadrātkodus. Spēles veidā, izmantojot metamo kauliņu vai roku pirkstus, katrā grāmatas lappusē, uzmetot skaitļus no viens līdz seši, var meklēt attiecīgo simbolu – sauli, kokli, biti, Daugavu, ozollapu, margrietiņu, nonākot latviešu dainu pasaulē un mācoties gan skaitļus, gan tautasdziesmas, gūstot atbildes uz jautājumiem, piemēram, kas ir latvju tautas čakluma atslēga vai kādi ir Jāņa dienas augi, bet ar kokles simbolu atrodamas 12 ilustrētas Saules šūpuļdziesmas, kas ir bērnu grāmatas pamatā,» stāsta Ida Aiga, piebilstot, ka tā ir mājmācības grāmata visai dzimtai un turpina: «Vilcēns RaDa ved uz Saules skolu, kas atrodas Ogrē ar septiņiem tiltiem, un tilti māca patskaņus, līdzskaņus, ciparus un figūras, latviskās vērtības. Kā jau iepriekš minēts, ir arī video QR kodi. Grāmata ir interaktīva, tādas Latvijā līdz šim vēl nav – bērns var noklausīties tautasdziesmu un skatīt Zanes greznos zīmējumus. Vienlaikus tas ir arī ceļvedis pa Ogri – grāmatas beigās ir 45 jautājumi – katram Ogres tiltam ir pieci jautājumi un atrodamas arī atbildes. Piemēram, vai jūs zināt, kur Ogrē ir zirgu bedre?»
Grāmata joprojām mainās
Vilcēnam RaDa ir arī draugi – lakstīgala un mārīte, kuri kopā ar viņu dodas uz skolu. Ir vēl kāds noslēpums – viens no draugiem slēpjas grāmatas daudzajās lappusēs un viņu jāspēj atrast. Faktiski grāmatā iekļauta spēle spēlē – rotaļa rotaļā, sasaistot to ar «Jāņa un Saules dziesmām», kur atrodamas vēl 35 latviešu tautas spēka dziesmas, tāpēc arī šīs grāmatas ir tik unikālas. Grāmatas var izmantot gan kopā, gan arī katru atsevišķi. Turklāt «Jāņa un Saules dziesmu» grāmata, ja tā var teikt, ir dzīva, tā aizvien pilnveidojas – grāmatas beigās ir rotaļu sadaļa, ko var spēlēt Jāņos. Jāņa laikā Tomes folkloras kopa «Graudi», ar kuriem «Silavotiem» izveidojusies laba sadarbība, izdejos, nofilmēs un iemūžinās grāmatā šīs rotaļas, lai ikviens, noskenējot QR kodu, varētu tās noskatīties un iet šajās rotaļās draugu lokā. Tā nav grāmata, ko var ātri pāršķirstīt un nolikt plauktā, tā darbojas visiem vecumiem – katrs var rast sev atbilstošāko – dungot līdzi dziesmām vai tās vienkārši noklausīties. «Silavotu» pūrā gada ritumā ir 400 tautasdziesmu un ir iznākušas divas pirmās grāmatiņas. Nākamā būs Meteņu grāmata un arī būs grāmata gan bērniem, gan vecākiem.
«Katram latvietim ir svarīga tēva sēta un latviešu valoda. Šis projekts ir par godu mums mantojumā atstātajām latvju dainām. Otra pamatvērtība ir, ka mēs, latviešu tauta, dziedam, vēl viena vērtība ir cieņa pret ik vienu dzimtā, pret mūsu zemi. Pamatideja ir – tauta, valoda, daba, dzimta, dziesmas, dzīvnieku pasaule, mūsu ezeri, upes – tas viss ir šajās grāmatās attēlots,» saka Ida Aiga, piebilstot, ka, iespējams, kādu dziesmu vēl iedziedās arī Zane, kura savukārt piebilst – katra grāmatas lappuse bijusi lēciens nezināmajā. «Man bija doti tikai daži atslēgas vārdi, un sākumā nezināju, kā tas beigās izskatīsies, ļāvu visam plūst. Tās ir ļoti radošas lapas. Māksliniekam ir vislabākais, ja nav ļoti striktu nosacījumu,» saka māksliniece.
Plāno dāvāt grāmatas jaundzimušajiem
Ida Aiga Kronberga stāsta, ka ir iesniegts pieteikums arī Ogres novada pašvaldības organizētajā projektu konkursā «R.A.D.I. Ogres novadam» un tā apstiprināšanas gadījumā grāmatiņa būs pieejama gan katrā novada bibliotēkā, gan arī līdz gada nogalei to dāvās visiem Ogres rajona slimnīcas Dzemdību nodaļā jaundzimušajiem.
«Ogrē dzīvoju kopš trīs gadu vecuma. Šai pilsētai pieder mana sirds. Paldies jāsaka arī «Silavotiem», kuros darbojos. Viņiem ir dziesmu pūrs. Kad tās skan, rodas prieks un rodas vēlme ar šo prieku dalīties. Mūsu raksti, mūsu dejas soļi, patiesībā tas ir gaišākais, kas ir Latvijā. Tie, kuri dejo, dzied, zīmē, spēlē teātri, mūzikas instrumentus, sporto vai rada sev sirdij tuvas lietas, tur to gaišumu savās mājās. Mājmācības grāmata ir kā recepšu grāmata, ko paņemt un ģimenes lokā uzdziedāt, ir svarīgi saglabāt latvju pašapziņu. Ikvienam novēlu mīlēt savu tēva sētu, iemīlēt latviešu valodu, mīlēt latvju dainas, tās dziedāt un saprast, ka tur ir spēka atslēga. Novēlu arī, lai grāmata pareizā laikā, pareizā vietā satiek pareizos cilvēkus, kuru dzimtās tā ienesīs prieku. Šai grāmatai ir dvēsele – vienu tai deva Zane ar saviem zīmējumiem un otru Ramants un Daris Jansoni ar «Silavotiem». Ceru, ka vilcēns RaDa un spēka tautasdziesmas ir kā jāņtārpiņi, kas rāda gaismu līdz tautasdziesmu ugunskuram,» saka Ida Aiga, un Zane papildina: «Šī grāmata ir mans sirdsdarbs. Svarīgi, lai tā atrastu savu lasītāju, lai tas, ko darām, paliktu pēc mums kā vērtība.»
