Salīdzinoši nesens veids, kā to darīt, ir saukt novembri par Latvijas mēnesi. Protams, vārds vien mūs nepasargā no vēsuma un nokrišņiem, bet visam mēnesim ir pievienota patīkama noskaņa. Šādai spēlei ar vārdiem gan ir arī mīnusi, kad kaut ko mēģina izskaistināt par daudz un jēdziens, pat mērķēts priekam, kļūst tukšs vai pat melīgs, piemēram, abortu nesauc vis par vēl nedzimuša bērna slepkavību, bet par sievietes tiesībām izvēlēties. Tomēr saprāta un labskaņas robežās šādas vārdspēles ir interesantas un bagātinošas. Tāpēc ceru, ka plašāks Latvijas mēneša lietojums ir vien laika jautājums.

Taču, lai apzīmējums “Latvijas mēnesis” nekļūtu vien par tukšu prieku raisošu plaukšķi, gribētos pieskarties kādam līdzejošam tematam, lai kā labā un harmoniskā mūzikā klausītāju bagātinātu ar izmantojamo toņu paleti. Šis temats ir godprātīgs atskats uz mūsu svētku vēsturisko saturu, lai līdzās svecīšu likšanai, vēsturisku filmu, svinīgo raidījumu un parādes skatīšanai svētki būtu daudzšķautņaināki, nezaudējot izpratni par gūto panākumu un uzvaru sasniegšanai nepieciešamo darbu un piepūli. Proti, ka svinam svētkos uzvaru un valsts tapšanu, ko mūsu senči grūti izcīnīja un ar lieliem pārbaudījumiem cēla.

Garais dubultais gadsimts

Katrs, kas kaut nedaudz atceras no skolā mācītā vai Trešās atmodas laikā pārmācītā, zinās, ka, domājot par Latvijas dibināšanu, runa ir par mūsu zemei ārkārtīgi grūtiem laikiem. Tos laikus tik smagus padarīja arī tas, ka mūsu senči tolaik sākotnēji vairs nebija gatavi tik grūtiem pārbaudījumiem. Par iemeslu tam ir apstāklis, ka vismaz no Lielās Franču revolūcijas līdz Pirmajam pasaules karam Eiropā nebija notikuši liela izmēra un daudzus aptveroši kari. Tiek pat lietots apzīmējums šim laikam – Eiropas garais 19. gadsimts.

Un ir vēl kāda nianse. Napoleona uzbrukums 1812. gadā mūsu zemei lielāku ietekmi radīja caur Krievijas valdības imperiālistiski nesaprātīgo lēmumu nodedzināt Pārdaugavu, nevis ar Napoleona armijas (patiesībā tās vācu vienību) tiešu klātbūtni. Tāpēc Latvijas gadījumā var runāt par “garo dubulto gadsimtu” mūsu zemē starp diviem ārkārtīgi postošiem kariem – Lielo Ziemeļu karu, kas mūsu zemē noslēdzās ar Rīgas ieņemšanu 1710. gadā, un Pirmo pasaules karu, kas Latvijā ienāca ar 1915. gada pavasari. Tātad bija vairāk nekā divi gadsimti, kuru laikā mūsu zeme bija pasargāta no briesmīgiem kariem un kad tauta varēja lēnām augt un pieaugt patstāvībā, kultūrā un turībā.

Cilvēks tā ir iekārtots, ka viegli pierod pie labā. Divi miera gadsimti mūsu senčiem deva pārliecību, ka viņi vairs nepiedzīvos postošus karus. Tomēr 1915. gadā Latvijā ienāca Pirmais pasaules karš, atnesot drausmīgu un teju katru smagi skarošu realitāti. Lieli bija tiešie kara postījumi – divus gadus pa Daugavu gāja frontes līnija un milzīgas divu karojošu armiju masas –, un bija arī netiešākas ciešanas un grūtības – bēgļu gaitas. Šie kara augļi izputināja iepriekš iekrāto turību un aiznesa nebūtībā daudz tautiešu.

Cerība tumšajā laikā

Vēl grūtāku visu padarīja tas, ka piecus gadus karošanai neredzēja ne gala, ne malas, jo notikumu attīstība te deva it kā cerību, te atkal iegrūda bezcerībā. Tā, 1917. gadā Krievijā notika tā sauktā Februāra revolūcija, kas deva cerības uz plašāku sociālo un politisko brīvību ienākšanu arī Latvijā, kamēr lielinieku apvērsums tā paša gada novembrī uz varas augstākā pakāpiena Krievijā uzcēla ļoti agresīvo un uz cilvēku apspiešanu orientēto marksisma utopiju pārstāvošus valdītājus. Varētu teikt, ka izmisums savu kulmināciju bija sasniedzis 1918. gadā, kad Vācija jau neizbēgami slīdēja pretim savai sagrāvei, bet mūsu zemē nekas neliecināja par iespējamu karošanas noslēgumu ar mūsu senčiem vēlamu mieru.

Šajā tumšajā laikā kā tādas uzlecošas saules stari rīta tumsā pamazām sāka iespraukties cerības stari, kad ar 1917. gada pašu nogali lēnām sāka veidoties Latvijas valsts. Pirmo politisko meklējumu laiku noslēdza 1918. gada 18. novembra svinīgā sēde ar Latvijas Republikas pasludināšanu. Tomēr pati pasludināšana vēl nevarēja dot tūlītēju atrisinājumu. Izmantojot vēsturiska atskata iespēju, to varētu salīdzināt ar graudu, kas iemests zemes tumsā, lai sāktu dīgt, bet jaunā auga sagaidīšana prasa laiku un pacietību.

Mūsu senči bija notikumu virpulī, nevis ar iespēju atskatīties, tāpēc viņiem arī gads pēc Latvijas pasludināšanas bija ļoti smags. Tomēr 1919. gadā jaunajai Latvijas valstij izdevās spert arī vairākus ļoti nozīmīgus soļus pretim pilnīgai uzvarai: vispirms lieliniekus izspieda no Kurzemes, tad tika atbrīvota Rīga, un novembrī tika sakauts, iespējams, visas karošanas viltīgākais apdraudējums – Bermonta-Avalova spēki.

Pateicība senču upurim

Mums, kas paši neesam piedzīvojoši karu un nespējam tā īsti apjaust karošanas grūtumus, gana labu ieskatu mūsu senču sirds stāvoklī ap un pēc 18. novembra notikumiem var dot šī brīža situācija Ukrainā. Ir pagājuši vairāk nekā divarpus gadu, kopš agresora iebrukuma šajā zemē. Nogurums ir skāris un varbūt pat pārņēmis ne tikai taisnīgi sevi aizstāvošos ukraiņus, bet arī daudzus viņu atbalstītājus ārpus kara lauka. Un, līdzīgi kā ukraiņi šodien, arī mūsu senči pirms vairāk nekā gadsimta nepadevās.

Tikai ar bermontiešu spēku satriekšanu sāka likties, ka nav nemaz tik bezcerīgi. Līdz Latvijas atbrīvošanai gan vēl vajadzēja 1920. gada ziemas cīņas Latgalē, kad Latvijas nākotne varēja nostiprināties. Un tad, kad izšķirošās lietas bija panāktas, uz vēstures skatuves nonāca jaunā Latvija.

Latvijas tapšanas laikmeta grūtumus un pārbaudījumus paturēt prātā mūsu valsts pasludināšanas dienā un Lāčplēša dienā, kas ir militārās uzvaras zīmogs, piešķir mūsu svētku svinībām dzidrāku, nopietnāku toni.

Gribētos cerēt, ka mūsu šā gada svinēšana būs ne tikai svecītes pie Rīgas pils, parāde 11. novembra krastmalā un televīzijā translētie svinīgie pasākumi, bet mēs patiesi pateiksim paldies saviem senčiem, kuru darba un upuru dēļ mums šodien ir Latvija, mēs varam svinēt uzvaru. Mēs varam ne tikai to, bet arī šodienai atbilstoši piemeklēt vēl kādu skaistu vārdu vai apzīmējumu, kas bez mūsu valsts proklamēšanas un Lāčplēša dienas nosaukumiem pievienotu arī Latvijai veltītu visu mēneša izpratni, un tas nav tukši. It īpaši tāpēc, ka neaizmirstam mūsu senču grūtās nastas un ciešanas, lai būtu uzvara un lai būtu valsts.

Priecīgus valsts svētkus! Dievs, svētī Latviju!

P.S. Un, jā, tā kā dzīve nestāv uz vietas un Ukraina arvien vēl ir spiesta karot par savu brīvību, vēlos vēlreiz pieminēt līdzību ar Ukrainu. Gribētos cerēt, ka arī viņiem, tāpat kā mūsu senčiem, izdosies izturēt un uzvarēt. Gribētos cerēt, ka viņu atbalstītāji arī te, Latvijā, nepagurs un nepametīs uzsākto.