Šķetinot šo jautājumu, izkristalizējas vismaz pāris svarīgu akcentu. Virspusēji progresu kaut kādā līmenī tik tiešām apstiprina šodienas praktiskā sfēra – nav grūti pamanīt reiz primitīvākas lietas, kas nu ir kļuvušas komplicētākas un vairāk atvieglo cilvēku dzīvi. Tomēr arī tas nav tik viennozīmīgi, jo vēsturē atrodam progresu apšaubošus pierādījumus, ka ne visa izcelsmi vai veidojošos procesus mēs ar šodienas prātu spējam saprast, vēl vairāk – ir lietas vai procesi, kurus īsti nevaram atkārtot. Iespējami plašāk pazīstamu piemēru var pagrābt no antīkās Ēģiptes piramīdu būvētāju prasmes tonnu tonnām smagus akmeņus vispirms atgādāt no liela attāluma un tad meistarīgi novietot citu uz cita un vienu blakus otram. Ir dažādas teorijas, bet pilnīgi pārliecinošas sapratnes, kā viņi to spēja ar, mūsuprāt, nesalīdzināmi primitīvākiem tehniskajiem līdzekļiem, vietā mums ir neatbildams rēbuss. Turklāt ar mūsu rīcībā esošajiem rīkiem tāpat izdarīt arī mums īsti nesanāk. Tātad runa ir par prasmi, kura reiz bija, bet šodien vairs nav, un tas progresu uzliek uz jautājuma zīmes. Un šis nav vienīgais piemērs.

Tehnoloģiju sfēras progresa pretargumentam vēl nopietnāku pienesumu dāvā paša cilvēka nemainība (neprogresēšana!). Nav jau tik daudz īsti no svara, vai cilvēks no punkta A līdz punktam B pārvietojas zirga mugurā vai elektromobilī, cilvēkam tik un tā arvien ir nepieciešams gaiss elpošanai, uzturs un atpūta spēku atgūšanai un līdzcilvēku sabiedrība cilvēciskai mijiedarbībai. Un vai tad nupat uzskaitītās lietas nav daudz svarīgākas par tehnoloģiju attīstību?

Tā nu sanāk, ka, tā vietā, lai runātu par progresu, nākas runāt par daļu sfērām un aspektiem, kam ir kaut nosacīts, bet progresēšanas potenciāls, un ļoti uzmanīgi attiekties pret lietām, kurās progresa pēc būtības nav un nevar būt. Šāds dalījums ir īpaši nozīmīgs tāpēc, ka runa būs par cilvēku, uz kuru šodien tik ļoti labprāt attiecina progresa idejas. Savas domas ilustrācijai un tādu kā piemēru izmantošu pavardu, jo pavardam ir divas dominējošās nozīmes – progresējošā fiziskā un neprogresējošā, ja tā varētu sacīt, pāri vai aiz fiziskās.

Progress – no pavarda līdz kamīnam

Vēstures skatījumā, pavardu fiziskā aspektā cilvēks kaut kādā brīdī ir apguvis un ir novērtējis vairāku iemeslu dēļ. Vispirms ar uguns palīdzību pavardā mūsu senči ne tikai uzturēja siltumu, bet arī spēja sevi pabarot. Bez tam uguns palīdzēja arī atvairīt bīstamus zvērus. Turklāt, pie jau esošajiem nenovērtējami svarīgajiem konstatējumiem, no iespējamas bīstamības pavarda ierobežotā uguns, kas bez pietiekamas uzmanības var kļūst par milzīga posta un bēdu iemeslu, tika nepieciešami piejaucēta.

Pavarda sniegtos labumu paturot prātā, it īpaši klimatiski vēsākos un pat aukstos platuma grādos, pavards dzīvesvietā apzīmēja kaut ko neatņemami svarīgu. Vēl tikai dažas paaudzes iepriekš liesma pavardā nozīmēja, ka mājiniekiem ir siltums un iespēja gatavot ēst. Tāda sajūta bija īpaši nozīmīga, ja saimniecība bija lielāka un tajā bija ne tikai cilvēki, bet arī lopi. Līdz ar to pašā vārdā “pavards” varēja labi sajust nosalušam nepieciešamo siltumu un izsalkušam nepieciešamo iespēju paēst.

Šodien lietas ir mainījušās, pavards vairs nav ikdienā nepieciešams, jo siltumu nodrošina apkures sistēmas, virtuves tehnika atvieglo un dažādo pārtikas sagatavošanu, reti kad cilvēkam nākas uztraukties par plēsēju uzbrukumu, ja vien tie nav mazi parazīti vai ļauni līdzcilvēki. Un te varētu piekrist progresa piekritējiem, kas šodien vīzdegunīgi apgalvo, ka pavards pieder pagātnei, progress to ir uz visiem laikiem aizstājis ar tik daudz ko citu.

Tādai kā piezīmei interesanti piebilst, ka, lai arī šodien mums ir pietiekoši daudz elementu, lai viegli varētu iztikt bez pavarda, tomēr dzīva uguns, kas tagad jau vairs nav ikdienas nepieciešamība, arī šodien ir populāra un pieprasīta. Tikai tādam izklaidējošam vai iepriecinošam nolūkam vairs nav nepieciešams pavards. Tā vietā ir nācis kamīns, kas ne tikai nav paredzēts ēdiena pagatavošanai, bet reizēm pat visu siltumu pa tiešo aizlaiž skurstenī. Jā, un pat te vēl ir vieta variantam, jo dzīva uguns daudzviet tiek aizstāta ar mākslīgu kamīnu vai pie citiem mājas ekrāniem pievienotu vēl vienu, kas rāda kamīnā degošu uguni.
Tāds tas progress. Tikai, manai paziņai pārvācoties uz laukiem no pilsētas un atjaunojot vecu lauku māju, labākā ideja bija atjaunot veco krāsni, kas savu laiku kalpoja par pavardu. Ne jau tādēļ, ka mājas atjaunotajā versijā nebūtu modernas apkures vai plīts, bet – ja nu ziemā vētra sarauj elektrības vadus?

Kur kamīna uzvaras ceļš un progress pār pavardu nav iespējams

Kā visur, arī pavarda jautājumā dzīve prasa neaprobežoties ar fizisko izpratni. Tāpēc pievērsīšos pāri par un aiz pavarda fiziskās siltuma došanas un ēdiena gatavošanas lomas – pavardam kā simbolam ģimenes kopībai un mājīgumam. Vairums mūsdienu progresa piekritēju arī šo pavarda izpratni vīzdegunīgi ir apzīmējuši nievu vārdiem un piedēvējuši pagātnes statusu.

Šādas pieejas pamatā ir doma, ka cilvēks ir progresējošs, ka līdzīgi tehnoloģijām tas, kas reiz cilvēkam bija vajadzīgs, tagad tāds vairs nav. Un to attiecina arī uz mājas pavarda lietām. Tāpat kā ģimenes pavards, reiz esošā izpratne par mūžilgu laulību, bērnu rūpēm par vecākiem un savstarpēju uzticību un tiekšanos pēc otra tiek aizstāta ar “pašizpaušanos” un “karjeras izaugsmi”. Un šādas domas Rietumu civilizācijā vītero jau pēdējo teju gadsimtu, savu augstāko popularitāti sasniegdamas pēdējās desmitgadēs.

Tagad tradicionālie vīrieša – vīra un tēva – un sievietes – sievas un mātes – pienākumi tiek likti kaut kur gaužām tālu, izcelta ir individuāla labsajūta un sasniegumi publiskajā sfērā: cik ārzemju apmeklēts, kāds auto nopirkts, kāda jauna māksla apgūta… Tas tā vien vedina domāt, ka tās ir tās apkures sistēmas un virtuves tehnikas paralēles, kas ir ļāvušas veco pavardu atstāt pagātnei. Nu jau paaudzes būs ar šo domu ne tikai piedzimušas un uzaugušas, bet pat sasniegušas brieduma gadus un kādi jau novecojuši.

Jā, tagad no punkta A līdz punktam B varam nokļūt ātrāk un ērtāk. Bet vai tas ir devis cilvēkam progresu? Vai cilvēks var iztikt bez gaisa un atpūtas, vai ir mazinājusies vajadzība pēc cilvēciskas mijiedarbības, it īpaši ģimenē? Citiem vārdiem, kas ir tas progresējušais “kamīns”, kurš ir aizstājis novecojušo “pavardu” cilvēka dzīvē?

Manuprāt, nav tāda “kamīna”, kas var aizstāt ģimenes pavardu. Un skaistumam un iepriecinājumam nepietiek vien ar kādu mākslīgu liesmiņu. Un, jo ātrāk mēs kā sabiedrība sapratīsim, ka ir lietas, kas neprogresē, jo veselīgāk tas varētu būt mums pašiem. Ne par velti dažādos psiholoģiskos un attiecību uzlabošanas padomos nereti atkārtoti skan doma par to, ka ģimenes attiecības ir tās, kuras nekāda karjera un pašizaugsme nevar aizstāt. Un vai tas nav vecā “pavarda” meklējums?

Tādas man pārdomas par pavardu. Diez vai sabiedrība spēs ātri un adekvāti sasmelt gadu desmitu laikā iekalto par visa progresu, īpaši to attiecinot uz cilvēku. Un diez vai tuvākajā laikā kas mainīsies nepamatotajā optimismā par progresu skolu bioloģijas un vēstures mācīšanā. Bet varbūt kāds sadzirdēs un izvērtēs un varbūt kaut kas noderīgs atradīsies.